2012. gadā aprit 90 gadi kopš Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) pieņemšanas un spēkā stāšanās. Par godu šai gadskārtai 13. jūnijā atvēršanas svētkus svinēja arī grāmata “Latvijas Republikas Satversme”. Šā gada 3. janvārī žurnāls “Jurista Vārds” pie lasītājiem devās jau 700. reizi!1 Vēl varētu piebilst, ka arī Satversmes tiesas spriedumu skaits jau pārsniedzis divus simtus.
Savulaik, par godu Satversmes spēkā stāšanās 85 gadu jubilejai un “Jurista Vārda” 500. numuram, Edgars Pastars un Jānis Pleps publicēja rakstu “Satversmes lasīšana Satversmes tiesā” (turpmāk arī – Raksts), paužot “jaunās paaudzes redzējumu”2 būtiskos konstitucionālo tiesību jautājumos.
Laika ritums atspoguļo vērtību maiņu, jo laiks taču esot labākais tiesnesis itin visās lietās. Paturot prātā aizrādījumu, ka “Satversmes lasīšana [..] ir visnotaļ interesanta lieta [..]. Tomēr Satversme nav arī Danielas Stīlas romāns, ko var lasīt atslodzei un dvēseles veldzēšanai; Satversmi lasot, ir jābūt modriem”3, šajā rakstā turpināta J. Plepa un E. Pastara polemika par “Satversmes lasīšanu Satversmes tiesā”. Šis nelielais ekskurss Satversmes tiesas pēdējo piecu gadu nolēmumos ieskicē konstitucionālās jurisprudences attīstības tendences.
Materiālā Satversme kā aksioma
“Satversmes lasīšana Satversmes tiesā” balstās uz tēzi, ka Satversmes normu saturs un tvērums mainās atbilstoši Satversmes tiesas nolēmumos sniegtajam augstāka juridiska spēka tiesību normu iztulkojumam.
Šobrīd konstitucionālajās tiesībās tāds fenomens kā konstitūcijas pārveidošanās ir vispāratzīts. Konstitūcijas pārveidošanās nozīmīgākā forma ir konstitūcijas iztulkošana4. Jāņem vērā, ka Satversmes normu iztulkošana kā valsts varas funkcija ir uzticēta ikvienai konstitucionālajai institūcijai. Tātad ikvienas konstitucionālās institūcijas pienākums ir ne vien ievērot, bet arī iztulkot Satversmē ietverto regulējumu5.
Līdz ar to pati Satversme pēc būtības ir konkrētajā laikā spēkā esošs konstitucionālais regulējums, kurā līdztekus rakstītajām Satversmes normām ietilpst arī augstāka juridiskā spēka normu iztulkošana likumdošanas ceļā, judikatūras atziņas par Satversmes normu tvērumu un konvencionālās normas6. Minētie elementi veido Satversmi tās materiālajā izpratnē. Materiālā Satversme ir aksioma, kas attiecas uz valsts iekārtu, mērķiem un vērtībām, kā arī konstitucionālajām institūcijām un pilnībā noregulē visus valsts un sabiedrības dzīves jautājumus.
Satversmes 1. pants kopsakarā ar Satversmes 85. pantu piešķir Satversmes tiesai kompetenci paust galīgo un juridiski saistošo viedokli par Satversmes normu tvērumu un saturu. Tiesību zinātnē konstitucionālās tiesas nolēmumu principiālā nozīme konstitūcijas iztulkošanā ir kļuvusi par pamatu judikatīvās konstitūcijas doktrīnas attīstībai. Judikatīvo konstitūciju veido divi nešķirami elementi – konstitūcija kā normatīvs akts ar augstāko juridisko spēku un konstitucionālās tiesas judikatūra, kurā šis akts tiek pilnveidots un attīstīts7. Šī tēze tika atzīta pat tad, kad Latvijā vēl nemaz nebija atsevišķas konstitucionālās tiesas, proti, Satversmes sapulces deputāts Arveds Bergs norādījis: “[..] var teikt, ka mūsu Satversme ir tas, kas ir rakstīts, plus tas, kā Senāts to iztulkojis [..] varētu teikt, ka Senāta paskaidrojumi ir Satversmes sastāvdaļa”.8
Līdz ar to Satversmes principu un normu saturu nosaka Satversmes tiesas judikatūra; šos principus un normas nevar interpretēt un piemērot pretēji Satversmes tiesas lemtajam9.
Satversmes iztulkošana kā valsts varas funkcija
Pieņēmums, ka Satversmes tiesas sniegtās interpretācijas neievērošana vai rīkošanās pretēji tai uzskatāma par juridisku kļūdu, nav absolūts. Rakstā norādīts, ka likumdevējs gadījumā, ja apstākļi ir mainījušies, var atgriezties pie iepriekšējā regulējuma, kuru Satversmes tiesa savulaik atzinusi par neatbilstošu Satversmei. Šādos gadījumos jāvērtē ne tikai apstrīdētās normas gramatiskā konstrukcija, bet arī tās “atcelšanas” pamatojums un apstākļu konteksts
Satversmē ietvertās tiesības nedrīkst izmantot ar nolūku iznīcināt Latvijas valsts neatkarību un/vai demokrātisko iekārtu, jo pretējā gadījumā zustu pašas Satversmes pastāvēšanas pamats un jēga. Tādējādi valstij ir tiesības veikt pasākumus, lai šādus apdraudējumus novērstu.
Satversmes tiesas spriedumi lietās Nr. 2000-08-0109 un Nr. 2011-03-01 apliecina, ka regulējums, kas paredz personai tiesības uz noteiktiem sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem vienīgi tad, ja faktiski ir veiktas valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, zināmos sociālajos apstākļos var gan neatbilst, gan arī atbilst Satversmei. Lai gan spriedums lietā Nr. 2011-03-01, ar kuru minētais regulējums tika atzīts par atbilstošu Satversmei, nav viennozīmīgs10, tas tomēr norāda: konstitucionālo vērtību izpratne mainās. Līdz ar to Rakstā pamatoti secināts, ka “[..] neviens Satversmes tiesas spriedums nedod galīgu kādas Satversmes normas interpretāciju; nākot jaunām lietām, Satversmes tiesas prakse atsevišķas Satversmes normas interpretācijā paplašinās un sazarojas, tajā pašā laikā nekad nesasniedzot pilnīgu pabeigtību”.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes