Klasiskajās diskusijās par Valsts prezidenta pilnvaru paplašināšanu gana bieži paslīd garām ikdienišķā prezidentūras evolūcija. Droši vien nebūs pārspīlēti apgalvot, ka šodienas prezidentūra ir pilnīgi atšķirīga no starpkaru perioda prezidentūrām, lai arī Valsts prezidenta pilnvaru aprakstos Satversmes tekstā īpaši daudz nekas nav mainījies vai nācis klāt. Tajā pašā laikā Valsts prezidenti savas pilnvaras ir konsekventi paplašinājuši, ieņemot arvien nozīmīgāku lomu valsts konstitucionālajā sistēmā.
Pārskatot Valsts prezidenta institūta attīstību, iespējams arī pamanīt katra prezidenta personības un dzīves pieredzes nozīmi. Katrs prezidents savu prezidentūru veidojis mazliet savādāk, izvēloties gan atšķirīgas prioritātes, gan arī rīcības modeļus. Pēc Valsts prezidenta Andra Bērziņa pilnvaru pirmā gada iespējams izdarīt jau pirmos secinājumus par šīs prezidentūras iezīmēm.
Pārskatot Saeimai otrreizējai caurlūkošanai nodoto likumu skaitu, pirmšķietami varētu likties, ka Valsts prezidenta veto kā līdzsvara instruments šajā prezidentūrā zaudējis savu nozīmi. Taču to nevar teikt par Valsts prezidenta lomu likumdošanā. Valsts prezidents izmantojis gan tiesības iesniegt likumprojektus un priekšlikumus pie tiem, gan arī konsekventi attīstījis jaunus institūtus, lai ietekmētu atsevišķu likumprojektu virzību vai to uzlabošanu.
Viena no jaunajām formām, kas šajā prezidentūrā iezīmējusies ārkārtīgi konsekventi, ir Valsts prezidenta vēstules būtiskos likumdošanas jautājumos. Lemjot par likumu izsludināšanu vai ievērojot atsevišķas nepilnības likumdošanas procesos, Valsts prezidents konsekventi vērš Saeimas un Ministru kabineta uzmanību uz to, norādot arīdzan iespējamos uzlabojumu ceļus. Valsts prezidenta mājaslapā internetā pa šo gadu ievietotas jau desmit šādas vēstules, kurās ietvertas arīdzan pietiekami būtiskas atziņas par likumdošanas procesa pilnveidošanas iespējām.
Piemēram, nesenajā vēstulē par likumu “Grozījumi likumā “Par arodbiedrībām”” Valsts prezidents sniedzis Satversmes 71. panta interpretāciju, skaidrojot, ciktāl viņš var celt iebildumus pret pieņemtā likuma tekstu. Valsts prezidents norādīja, ka “Satversmes 71. pants, kas paredz Valsts prezidentam tiesības prasīt likuma otrreizēju caurlūkošanu, neattiecas tikai uz pieņemtā likuma grozījumu tekstu, jo Saeimas pieņemts likums aptver arī visu likumdošanas procesu kopumā, tai skaitā izskatītos priekšlikumus, kaut arī tie formāli netiek atspoguļoti izsludinātā likuma tekstā”.
Tāpat Valsts prezidents vērsis Ministru prezidenta uzmanību uz valsts budžeta likumprojektu paketes veidošanu, norādot, ka tajā nevar tikt iekļauti likumprojekti, kas nav tieši saistīti ar valsts budžetu. Šajā vēstulē lūgts turpmāk sniegt katra likumprojekta iekļaušanas budžeta likumprojektu paketē pamatojumu, lai novērstu likuma pieņemšanas procedūras iespējamos pārkāpumus.
Valsts prezidenta vēstulēs skarto jautājumu loks ir pietiekami plašs, iezīmējot skaidru tiesībpolitisku likumdevēja darba uzraudzību. Pirmais gads varētu būt arīdzan pietiekami nozīmīgs atskaites punkts, lai varētu vērtēt šo popularitāti guvušo Valsts prezidenta komunikācijas formu ar Saeimu un Ministru kabinetu. Konstitucionālajā iekārtā būtu noskaidrojams, vai šīs vēstules paliek tikai uz papīra kā Valsts prezidenta komentārs par likumu pilnveidošanas iespējām, vai arī tām ir kādas sekas.