Publiskā un privātā sektora sadarbība mūsdienās ir kļuvusi par komplicētu juridisko mehānismu, kas aizvien turpina attīstīties, radot nepieciešamību nepārtraukti pilnveidot tiesisko regulējumu. Nozīmīgs sadarbības veids ar projektu ilgstošu publiski privātās finansēšanas vēsturi ir koncesija, kuras starptautiski tiesiskie un nacionālo tiesību aspekti ir analizēti šajā rakstā, īpašu uzmanību pievēršot publisko un privāto tiesību līgumu nošķiršanas problēmjautājumiem.
1. Koncesiju vēsturiskā attīstība
Koncesijas ir tikpat sens institūts kā valsts. Savukārt latīniskais termins concessio saistāms ar Romiešu tiesībām, kurās ar koncesiju saprata publiskās varas tiesību vai privilēģiju piešķīrumu indivīdam, tādējādi nošķirot publisko un privāto tiesību jomu. Pirms Justiniāna šis jēdziens ir samērā reti sastopams,1 lai gan koncesiju sistēmas attīstība aizsākās jau Romas republikas laikā (no IV gs. līdz I gs.p.m.ē.). Piemēram, pēc Otrā pūniešu kara (218.-201. g.p.m.ē.) Romas provincēs tika izveidots publikāņu (publicani) institūts no jātnieku kārtas (equester ordo) bagātajiem tirgotājiem, kuri savu funkciju veikšanai apvienojās finanšu sindikātos. Nodokļu iekasēšanas jomā, kas bija ļoti ienesīgs bizness, šie sindikāti darbojās koncesionāru statusā. Samaksājot valsts kasē nosolīto naudas summu par plānotajiem nodokļu ieņēmumiem, publikāņi bija tiesīgi kā atalgojumu savā īpašumā paturēt līgumā atrunātos procentus, kā arī visu to, ko izdevās savākt virs valsts noteiktās normas, dažādām metodēm savās interesēs palielinot nodokļu un piegāžu apjomu. Senajā Romā koncesijas mehānismu sāka pielietot arī derīgo izrakteņu un dārgmetālu ieguvē.2 Par koncesiju tiesisko attiecību pastāvēšanu liecināja arī tas, ka atsevišķām pilsētām, piemēram, Atēnām, kuras 146. g.p.m.ē. iekļāva Romas valsts sastāvā, tika dotas tiesības būvēt un ekspluatēt ostas, veicot nodoklim līdzīgu samaksu valsts kasē.3 Tomēr šie līgumi nesaturēja vēlākajām koncesijām raksturīgās publiskā sektora ekonomiskās intereses, kas saistītas ar papildu ienākumu gūšanu no koncesionāra maksājumiem.4
Pēc Romas impērijas sabrukšanas V gs. koncesiju mehānisms turpināja attīstīties viduslaikos, kad līdz ar suverēna tiesību (iura regalia) koncepcijas izveidošanos un ekonomisko un fiskālo aspektu iekļaušanu5 ieguva mūsdienu koncesijām raksturīgās iezīmes. Svētajā Romas impērijā vācu nācijas naudas kaltuves tika nodotas koncesijā amatnieku organizācijām (Münzerhausgenossenschaften), kas bija vieni no pirmajiem publisko koncesiju uzņēmumiem. Šis mehānisms tika izmantots arī izrakteņu ieguvē6 un jaunu zemju apgūšanā, kad XII un XIII gs. Francijas dienvidrietumu reģionos uzsāka nostiprinātu pilsētu būvniecību, nododot tās iedzīvotāju apsaimniekošanā ar ilgtermiņa kolektīvu lietošanas līgumu. XVI un XVII gs. Eiropas suverēni, it īpaši Francijā, saviem “finansiālajiem investoriem” uzticēja publiskos darbus: kanālu, ceļu, tirdzniecības vietu un pat operas teātru būvniecību, notekūdeņu savākšanu, apgaismojuma nodrošināšanu, pasta piegādi un transporta pakalpojumu sniegšanu apmaiņā pret tiesībām saņemt lietotāju maksājumus.7
|
Latvijā saskaņā ar Publiskās un privātās partnerības likumu koncesija īstenojama visas sabiedrības vajadzību nodrošināšanai, kas ietilpst publisko institūciju pamatfunkciju un institucionālās atbildības lokā. Līdz ar to koncesijas līguma mērķis un priekšmets ir publisko tiesību jomā, kas nosaka koncesijas publiski tiesisko raksturu. Tas vienlīdz attiecas uz citiem partnerības iepirkuma līgumiem un nosaka nepieciešamību pilnveidot tiesisko regulējumu publiskās un privātās partnerības jomā. |
Sakarā ar pārrobežu investīciju plūsmas pieaugumu sāka attīstīties koncesijas ar ārvalstu koncesionāra piesaisti. Viena no pirmajām šāda veida koncesijām bija XVI gs. sākumā izveidotais Turna un Taksisa pasta dienests (Thurn und Taxis Postal Services), kas nodrošināja Habsburgu karaļnama pasta sūtījumu piegādi gandrīz visā Eiropā. 1505. gada 18. janvārī Filipa I nodibināts8 un venēcieša Francisko fon Taksisa organizēts, tas darbojās gandrīz četrus gadsimtus – līdz 1867. gadam, kad to pārņēma Prūsija par trīs miljoniem tāleru. Šī ir vēsturē ilgākā koncesija, kuras raksturīgākās iezīmes ir feodālajām attiecībām mazpazīstamais pušu līdztiesības institūts, kā arī karaļa tiesības pie zināmiem nosacījumiem iejaukties pasta sistēmas darbībā. Ņemot vērā pasta dienesta specifiku un turpmāko darbību gandrīz 300 tālaika lielu un mazu suverēnu teritorijās, Taksisa uzņēmums valstu atzīšanas ceļā ieguva sui generis starptautiskās juridiskās personas statusu. Vīnes Universitātes profesora P. Fišera ieskatā, šis ir vērā ņemams vēsturisks fakts, jo ir pirmais precedents starptautiskajās tiesībās, kad juridisko personu atzīst valstis, kuras nav tās dibinātājas vai dalībnieces. Interesanti, ka vairākus gadsimtus vēlāk Starptautiskā tiesa ANO starptautiskās juridiskās personas statusu cita starpā pamatoja ar nepievienojušos valstu atzīšanu.9
XVII gs. nozīmīgu lomu koncesiju turpmākajā attīstībā ieguva jauna veida biznesa apvienības – čarterkompānijas, kuru raksturīgākie piemēri ir britu Austrumindijas kompānija, holandiešu Austrumindijas un Rietumindijas kompānijas.10 To īpatnība bija plašās pilnvaras rīkoties suverēna vārdā un saņemt koncesijas saskaņā ar atsevišķu līgumu, parasti – miera līgumu, kas stricto sensu ir “līgums starp suverēniem”.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes