ŽURNĀLS Viedoklis

Godātais, neslēpieties, lūdzu, zem sveša lietotājvārda, lietojiet savu īsto - Rižskije Vedomosķi

Nekādas oriģinālas idejas te nemaz nav. Nesošā konstrukcija tieši tādi pati, kā nesenam Senāta spriedumam par advokāta jēdzienu pie tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanas:

\"Senāts vērš uzmanību uz to, ka Saeima, 2011.gada 21.jūlija ārkārtas sesijas septītajā sēdē trešajā lasījumā izskatot likumprojektu „Grozījumi Civilprocesa likumā” (Nr.15/Lp10), balsojumā neatbalstīja priekšlikumu, kas paredzēja ar lietas vešanu saistītos izdevumus atlīdzināt arī gadījumos, kad izdevumi veikti kvalificēta jurista palīdzības samaksai. Senāts secina, ka šajā balsojumā likumdevējs ir veicis nepārprotamu izšķiršanos par jēdziena „advokāts” neattiecināšanu uz juristiem, kas nav zvērināti advokāti, ko apstiprina arī pirms balsojuma notikušās debates, kurās skaidri iezīmēti minētā priekšlikuma neatbalstīšanas iemesli.\"

Pievienošos politika.lv izteiktajam I. Kažokas komentāram - referendumā jautāts tika par valsts valodas statusu krievu valodai, nevis par reģionālās, oficiālās utt. valodas statusu



Varētu teikt pat vairāk - pilsoņi noraidīja noteiktu grozījumu paketi, bet tas nenozīmē, ka tie noraidītu kādu no šiem grozījumiem atsevišķi.

Autors visu ļoti skaidri „saliek pa plauktiņiem”, tomēr „plauktiņu” konstrukcija izraisa dažas pārdomas:

1. Satversmes 4.un 77.panti tika grozīti 1998.gadā, kas neļauj to uzskatīt par sākotnējo, Satversmes sapulci pilnvarojošās, tautas gribu – to var uzskatīt par tagadējās tautas gribu.

2. Vēlētāju negatīvs balsojums 2012.gada 18.februāra tautas nobalsošanā arī ir uzskatāms par tagadējās tautas gribu.

3. Ja pieņem, ka tautas nobalsošanai atbilstoši procenti un absolūtie skaitļi ir sasniedzami/pārsniedzami citā balsojumā par citu likumprojektu, kas arī skar valsts valodas jautājumu, tad „tautas griba konstitucionālā ranga aktā” var tikt faktiski grozīta, neatkarīgi no formas, kādā tas tiek izdarīts.

4. Tautas nobalsošanas Satversmes 79.panta tvērumā pretnostatīšana 18.novembra Latvijas Republikai (ar ievirzi, ka toreizējās tautas griba ir bijusi pareizāka), mudina uz 2 pieļāvumiem:

4.1. vai nu tagadējās tautas griba ir mazāk vērta ( tas gan dod pamatu apšaubīt arī daudzus citus likumdošanas aktus un arī attiecībā uz Satversmes interpretāciju raudzīties no gandrīz 100 gadus senām pozīcijām. Turklāt, pieņemot, ka pašreizējās tautas (to pārstāvju) griba var neatbilst Satversmes kodolam, rodas pamatots jautājums, cik lielā mērā Satversmes kodolā varbūtēji ietilpstošas nacionālas valsts virsprincipam atbilst daļas pilsoņu balsojums „par” pēdējā referendumā, un, vai virsprincipam atbilst tās tiesību normas, kas personām, kuru kvalitātes disonē ar virsprincipu, ļauj iegūt pilsonību. 1961. un 1997.gg. Konvencijas par apatrīdismu un pilsonību būtu atsevišķs, ne mazāk pretrunīgs, temats );

4.2. vai arī ir jāatgriežas pie domas par jaunu Satversmi, lai tagadējās tautas griba būtu neapšaubāma uz nākošiem 100 gadiem.