Pagājušajā nedēļā izskanēja paziņojums, ka ir savākti nepieciešamie 10 000 pilsoņu parakstu, lai virzītu uz priekšu grozījumus Pilsonības likumā, kas paredz pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem, kuri to vēlētos. Droši vien tā ir tikai sagadīšanās, ka šis fakts plašsaziņas līdzekļos plašāk izskanēja tieši 23. augustā.
Pavisam nesen, šķiet, kaut kas līdzīgs ir bijis – toreiz likumprojekts paredzēja noteikt krievu valodai otras valsts valodas statusu. Toreiz ziņa par 10 000 pilsoņu parakstu savākšanu neradīja lielu satraukumu. Pārāk daudziem bija mierpilna sajūta, ka nekādā gadījumā neizdosies savākt ne mazāk kā vienas desmitās daļas vēlētāju parakstus.
Par pārsteigumu daudziem nonācām ne tikai līdz vienas desmitās daļas vēlētāju parakstiem. Izrādījās, ka vēlētāju iesniegtie likumprojekti, lai cik mulsinoši un nesatversmīgi arī neliktos, var mierīgi ripot pa Satversmes 78. pantā noteiktajām sliedēm līdz pat tautas nobalsošanai. 18. februāra tautas nobalsošana uzrādīja vēlētāju likumdošanas iniciatīvu procedūras vājās vietas. Vienīgie valstiskuma pamatu sargi izrādījās paši Latvijas pilsoņi, kas tika aicināti izdarīt izvēli pie vēlēšanu urnām.
Pārliecinošie 18. februāra tautas nobalsošanas rezultāti laikam radīja zināmu uzvarošo beigu komfortablo sajūtu. Vismaz šādu tautas nobalsošanu pieļaujamības juridiskais izvērtējums vēl joprojām dažādos forumos ir tapšanas stadijā. Savukārt grozījumi likumā "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu", kas piedāvāja politisku problēmas risinājumu, iestrēguši pēc Rīgas pils atkārtotas gremdserves politiskā volejbola mačā.
Pastāv uzskats, ka situācijas, kurās cilvēki mēdz kļūdīties un pieņemt aplamus lēmumus, ar pārsteidzošu regularitāti atkārtojas. Vismaz tikmēr, kamēr vienos un tajos pašos apstākļos atkal un atkal tiek pieņemti tie paši aplamie lēmumi. Tas pat tiek dēvēts par lēmuma pieņemšanas slazdiem.
Izskatās, ka šajā gadījumā lēmuma pieņemšanas slazdos nonākušas Latvijas tiesiskā sistēma un valsts varas institūcijas, saviļņojot un iesaistot šajā procesā arvien plašāku Latvijas iedzīvotāju loku. Likumprojekts par grozījumiem Pilsonības likumā, šķiet, visus pārsteidzis tikpat vasarīgus kā iepriekšējais Satversmes grozījumu priekšlikums par valsts valodu.
Satversmes grozījumu gadījumā sajūtas droši vien visiem bija mierīgākas. Uzskatīt, ka par šo priekšlikumu varētu nobalsot vismaz puse balsstiesīgo pilsoņu, droši vien varēja tikai ārkārtīgi optimistisks cilvēks. Taču Pilsonības likuma grozīšanai netiek prasīts konstitucionālais vairākums. Un šādas tautas nobalsošanas rezultātus varētu būt grūtāk prognozēt. Tāpēc šoreiz varētu būt gana riskanti, neko nedarot, ripot pa referendumu reni.
Ir tikai apsveicama šo likumprojektu iesniedzēju izdoma, spēja savākt nepieciešamo parakstu skaitu un uzdot oficiālajai Latvijai neērtus jautājumus. Taču vai tiešām visi valstiskumam fundamentālie jautājumi allaž jārisina beidzamajā instancē – tautas nobalsošanā? Un vai tiešām nav efektīvu demokrātijas aizsardzības instrumentu, kas varētu racionalizēt plebiscitārās demokrātijas tendences?