Saeimā trešajā lasījumā pašlaik atrodas likumprojekts, kurā paredzēti apjomīgi grozījumi Civilprocesa likumā (turpmāk – CPL).1 Viens no svarīgākajiem jautājumiem, kuru cita starpā risina šie grozījumi, ir: 1) fiziskas personas deklarētās dzīvesvietas principa ieviešana civilprocesā un 2) tiesas dokumentu izsniegšanas prezumpcija personai tās deklarētajā dzīvesvietā.
Tieši šie abi jautājumi ir piesaistījuši autoru uzmanību, taču uzreiz jāatzīst, ka nebūt ne pozitīvā plāksnē. Pastāv zināmas bažas, ka likumdevēja piedāvātais risinājums tiesas procesu paātrināšanai patiesībā izrādīsies iemesls sūdzībām Eiropas Cilvēktiesību tiesā (turpmāk – ECT) par Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas2 (turpmāk – ECTK) 6. panta pirmās daļas pārkāpumu no Latvijas puses, kā arī dispozitivitātes principa pārkāpumiem civilprocesā. Ikvienam ir skaidrs, ka šādu situāciju pieļaut nedrīkstētu, tādēļ raksta mērķis ir īsumā aplūkot piedāvāto grozījumu būtību gan no civilprocesa teorijas, gan cilvēktiesību, gan arī starptautiskā civilprocesa viedokļa.
Uzreiz jāatzīmē, ka raksts ir nevis zinātnisks, bet gan aktualitātes raksts, lai veicinātu juristu diskusiju pirms attiecīgo grozījumu pieņemšanas Saeimā galīgajā lasījumā.
1. Deklarētās dzīvesvietas princips
Likumdevējs ir paredzējis CPL grozīt veselu virkni tiesību normu, aizstājot līdz šim lietoto terminu "dzīvesvieta" ar terminu "deklarētā dzīvesvieta". Tas liek secināt, ka civilprocesā turpmāk, iespējams, tiks ieviests fiziskās personas deklarētās dzīvesvietas princips. Tieslietu ministrija likumprojekta anotācijā ir norādījusi: "Civilprocesuālā regulējuma efektivizācijas nolūkos, tai skaitā lai mazinātu lietu izskatīšanas termiņus, kā arī lai disciplinētu lietas dalībniekus un nodrošinātu personu sasniedzamības ar valsti principa pilnvērtīgu ievērošanu, CPL ir nepieciešams stiprināt deklarētās dzīvesvietas nozīmi, proti, paredzēt deklarēto dzīvesvietu kā jurisdikcijas pamatu un to, ka, ja tiesas dokumenti tiek sūtīti uz deklarēto dzīvesvietu, tie ir uzskatāmi par izsniegtiem."3
Šis jaunais risinājums skars šādas civilprocesuālās jomas:
– prasības celšanu pēc atbildētāja deklarētās dzīvesvietas (CPL 26. pants);
– prasības celšanu pēc prasītāja izvēles arī pēc savas deklarētās dzīvesvietas (28. panta otrā daļa). Tas pats attiecas arī, piemēram, uz prasības celšanu laulības šķiršanas vai laulības neesamības lietās (234. pants);
– piekritību pieteikumiem par bezstrīdus piespiedu izpildīšanu (403. pants) un pieteikumiem par saistības piespiedu izpildīšanu brīdinājuma kārtībā (406.2pants);
– pavēstes un citu tiesas dokumentu piegādāšanu un izsniegšanu (56. pants);
– prasības pieteikumā norādāmo informāciju (128. pants);
– pieteikumā par prasības nodrošināšanu norādāmo informāciju (137. panta pirmā daļa);
– prasības nodrošināšanas iemeslus pirms prasības celšanas – ja parādnieks, izvairoties no saistības izpildes, atstāj deklarēto dzīvesvietu, neinformējot kreditoru (139. panta pirmā daļa);
– ārvalsts dokumentu izsniegšanas lūguma izpildes piekritību Latvijas tiesām – pēc adresāta deklarētās dzīvesvietas un, ja tādas nav, – pēc adresāta dzīvesvietas (662. un 672. pants).
Tātad CPL grozījumu projektā ir ietverti šādi fizisko personu dzīvesvietas izpratnes veidi:
a) deklarētā dzīvesvieta,
b) dzīvesvieta;
c) deklarācijā norādītā papildu dzīvesvieta (adrese);
d) fiziskas personas norādītā adrese saziņai ar tiesu.
Tomēr jāatzīmē, ka likumprojekts nebūt neparedz šo dzīvesvietas veidu alternatīvu vai kumulatīvu piemērošanu, bet gan strikti ievieš to hierarhiju. Piemēram, daudzos pantos tiek paredzēts vadīties tikai un vienīgi pēc deklarētās dzīvesvietas (sk., piem., 26., 27., 28., 128., 137., 244.3 pantu, kā arī citus pantus) un tikai tad, ja tādas nav, vadīties pēc dzīvesvietas. Tas norāda uz subsidiāru (nevis, piem., alternatīvu) šo divu jēdzienu – "deklarētā dzīvesvieta" un "dzīvesvieta" – piemērošanu. Tikai atsevišķos pantos tie lietoti kā alternatīvi piemērojami (piem., 29. un 208.1 pants). Bažas izraisa arī tas, ka deklarētās dzīvesvietas princips turpmāk tiks ieviests ne tikai saziņai ar tiesu, bet arī civillietu teritoriālās piekritības noteikšanai.
Attiecībā uz tiesas dokumentu piegādāšanu fiziskai personai likumprojekts paredz, ka tie piegādājami uz deklarētās dzīvesvietas adresi, bet gadījumos, kad deklarācijā norādīta papildu adrese – pēc šīs papildu adreses, ja vien persona tiesai nav norādījusi savu adresi, pēc kuras veicama saziņa ar tiesu (skat. 56. panta piektās daļas grozījumu projektu). Kā redzams, dokumentu piegādāšanā likumdevējs paredz arī deklarācijā norādīto papildu adresi. Tomēr teritoriālās piekritības noteikšanā šo adresi varēs izmantot (to ielasot jēdzienā "dzīvesvieta") tikai tad, ja nav deklarētās dzīvesvietas. Taču kā varēs tikt izmantota (vai uzzināta) "deklarācijā norādītā papildu adrese", ja personai nav deklarētās dzīvesvietas (tātad nav arī deklarācijas)?
Varbūt vairums lasītāju šajā brīdī iebildīs autoriem, sakot, ka deklarētās dzīvesvietas principa ieviešana civilprocesā ir vislabākais risinājums, lai beidzot sauktu pie kārtības negodprātīgos atbildētājus, kuri neiet pakaļ uz pastu tiesas dokumentiem vai arī nav sasniedzami savās dzīvesvietās. Taču līdz šim vēl nav veikts neviens pētījums, cik bieži civillietu izskatīšana tiek atlikta šādu atbildētāju dēļ un cik bieži lietas izskatīšanas atlikšanas pamats ir pavisam cits.
Autori vēlas iezīmēt dažas problēmas, kuras pavisam noteikti radīsies pēc šādu grozījumu pieņemšanas.
Pirmkārt, nedrīkst aizmirst, ka civilprocesā (atšķirībā no kriminālprocesa un administratīvā procesa) pastāv dispozitivitātes princips. Līdzās sacīkstes principam šis ir viens no funkcionālajiem civilprocesa principiem, saskaņā ar kuru tikai puses pašas nosaka, vai iesniegt pieteikumu tiesā un par kādu prasības priekšmetu, kā arī to, vai un kurā brīdī atteikties no prasības, atzīt prasību vai noslēgt izlīgumu. Tiesa nevar pati ierosināt civillietu, ja tiesā nav saņemts prasītāja prasības pieteikums.4 Šis princips izriet gan no CPL 1. panta, gan 6. panta pirmās daļas, gan arī citām CPL normām.
Civilprocesa teorijā mēdz izdalīt materiālo un procesuālo dispozitivitāti. Materiālā dispozitivitāte attiecas uz personu iespēju pašām izlietot savas subjektīvās tiesības, kuras ir strīda priekšmets (piem., piedzīt parādu vai nepiedzīt). Procesuālā dispozitivitāte ietver sevī personu brīvu izvēli lietot likumā noteiktos procesuālos aizsarglīdzekļus savu subjektīvo aizskarto civilo tiesību aizsardzībai5 (skat. CPL 1. p.), piem., sniegt vai nesniegt paskaidrojumus tiesā, pārsūdzēt vai nepārsūdzēt tiesas nolēmumus u. tml.
Dispozitivitātes princips attiecas arī uz lietu teritoriālās piekritības jautājumiem. Piemēram, ja prasītājs zina, ka atbildētājs ir sasniedzams viņa dzīvesvietā Liepājā, nevis deklarētajā dzīvesvietā Daugavpilī, tad prasītājs var pats izlemt vērsties Liepājas tiesā. Kādēļ likumdevējam būtu šī iespēja viņam jāatņem? Tas pats attiecas arī uz prasītāja dzīvesvietu: ja viņa deklarētā dzīvesvieta ir Kolkā, taču persona dzīvo Rīgā, tad kādēļ liegt prasītājam vērsties tiesā pēc savas dzīvesvietas (nevis deklarētās dzīvesvietas). Turklāt neviens līdz šim nav atcēlis Civillikuma 7. pantu, saskaņā ar kuru "dzīvesvieta (domicils) ir tā vieta, kur persona ir labprātīgi apmetusies ar tieši vai klusējot izteiktu nodomu tur pastāvīgi dzīvot vai darboties. Vienai personai var būt arī vairākas dzīvesvietas [..]". Līdz ar to jāsecina, ka likumdevējs patvaļīgi vēlas sašaurināt dispozitivitātes principu (konkrēti – procesuālo dispozitivitāti), atņemot prasītājam iespēju iesniegt prasību tajā tiesā, kuras teritorijā atbildētājs reāli dzīvo un ir ātri sasniedzams. Tā vietā ir vēlme iekļaut CPL normu, kas atļauj prasītājam vērsties tikai tajā tiesā, kuras teritorijā atbildētājam ir deklarētā dzīvesvieta, pat ja prasītājs ļoti labi ir informēts par to, ka atbildētājs tur nedzīvo un nav sasniedzams.
Otrkārt, prasītājs nereti maksā ievērojamas valsts nodevas summas, tādēļ, uzsākot procesu tiesā, viņam ir tiesības likumā noteiktajos ietvaros izvēlēties efektīvāko procesa virzību, lai pēc iespējas ātrāk un efektīvāk panāktu savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību aizsardzību tiesā (CPL 1. p. 1. d.). Šeit parādās nākamais civilprocesa princips, proti, procesuālās ekonomijas princips. Vai tiešām Rīgā dzīvojošai (bet Ventspilī deklarētai) prasītājai būs izdevīgāk un lētāk celt prasību par laulības šķiršanu pēc atbildētāja deklarētās dzīvesvietas Ventspilī, ja prasītāja labi zina, ka atbildētājs arī dzīvo un strādā Rīgā. Vai prasītājai un atbildētājam būs no Rīgas jābraukā uz tiesas sēdēm Ventspilī? Vai tas, pēc likumdevēja domām, būs ērti un lēti? Par to gan ir jāšaubās. Turklāt Labklājības ministrijas iniciētā programma "Darbs Latvijā" paredz pabalstu piešķiršanu nestrādājošām personām, kuras pārvietojas uz citu dzīvesvietu, lai sāktu darba gaitas.6 Tas nākotnē pavisam noteikti izraisīs vēl lielāku deklarētās un faktiskās dzīvesvietas nodalīšanu. CPL grozījumi savukārt piespiedīs šādas personām, kuras deklarējušas dzīvesvietu, piemēram, Valmierā, bet strādā un dzīvo Rīgā (jo Valmierā darbu atrast nevar), braukt uz Valmieru, lai piedalītos tiesas sēdēs, tādējādi tērējot tam vairāk laika un naudas, nekā ierodoties uz tiesas sēdēm Rīgā.
Treškārt, deklarētās dzīvesvietas principa ieviešana civilprocesā būtiski samazinās pieteicēju tiesības panākt saistību piespiedu izpildi brīdinājuma kārtībā (skat. CPL 50.1 nodaļu). Šobrīd, zinot parādnieka faktisko dzīvesvietu, pieteicējam ir iespēja vērsties ar pieteikumu attiecīgajā tiesā pēc parādnieka faktiskās dzīvesvietas. Šī tiesa nosūta parādniekam brīdinājumu par maksājuma saistības izpildi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes