ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

4. Septembris 2012 /Nr.36 (735)

Deklarētās dzīvesvietas princips Civilprocesa likumā: vai tiešām risinājums
26 komentāri
Dr.iur.cand.
Baiba Rudevska
LU Juridiskās fakultātes doktorante 
Valerijans Jonikāns
Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta senators 

Saeimā trešajā lasījumā pašlaik atrodas likumprojekts, kurā paredzēti apjomīgi grozījumi Civilprocesa likumā (turpmāk – CPL).1 Viens no svarīgākajiem jautājumiem, kuru cita starpā risina šie grozījumi, ir: 1) fiziskas personas deklarētās dzīvesvietas principa ieviešana civilprocesā un 2) tiesas dokumentu izsniegšanas prezumpcija personai tās deklarētajā dzīvesvietā.

Tieši šie abi jautājumi ir piesaistījuši autoru uzmanību, taču uzreiz jāatzīst, ka nebūt ne pozitīvā plāksnē. Pastāv zināmas bažas, ka likumdevēja piedāvātais risinājums tiesas procesu paātrināšanai patiesībā izrādīsies iemesls sūdzībām Eiropas Cilvēktiesību tiesā (turpmāk – ECT) par Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas2 (turpmāk – ECTK) 6. panta pirmās daļas pārkāpumu no Latvijas puses, kā arī dispozitivitātes principa pārkāpumiem civilprocesā. Ikvienam ir skaidrs, ka šādu situāciju pieļaut nedrīkstētu, tādēļ raksta mērķis ir īsumā aplūkot piedāvāto grozījumu būtību gan no civilprocesa teorijas, gan cilvēktiesību, gan arī starptautiskā civilprocesa viedokļa.

Uzreiz jāatzīmē, ka raksts ir nevis zinātnisks, bet gan aktualitātes raksts, lai veicinātu juristu diskusiju pirms attiecīgo grozījumu pieņemšanas Saeimā galīgajā lasījumā.

1. Deklarētās dzīvesvietas princips

Likumdevējs ir paredzējis CPL grozīt veselu virkni tiesību normu, aizstājot līdz šim lietoto terminu "dzīvesvieta" ar terminu "deklarētā dzīvesvieta". Tas liek secināt, ka civilprocesā turpmāk, iespējams, tiks ieviests fiziskās personas deklarētās dzīvesvietas princips. Tieslietu ministrija likumprojekta anotācijā ir norādījusi: "Civilprocesuālā regulējuma efektivizācijas nolūkos, tai skaitā lai mazinātu lietu izskatīšanas termiņus, kā arī lai disciplinētu lietas dalībniekus un nodrošinātu personu sasniedzamības ar valsti principa pilnvērtīgu ievērošanu, CPL ir nepieciešams stiprināt deklarētās dzīvesvietas nozīmi, proti, paredzēt deklarēto dzīvesvietu kā jurisdikcijas pamatu un to, ka, ja tiesas dokumenti tiek sūtīti uz deklarēto dzīvesvietu, tie ir uzskatāmi par izsniegtiem."3

Šis jaunais risinājums skars šādas civilprocesuālās jomas:

– prasības celšanu pēc atbildētāja deklarētās dzīvesvietas (CPL 26. pants);

– prasības celšanu pēc prasītāja izvēles arī pēc savas deklarētās dzīvesvietas (28. panta otrā daļa). Tas pats attiecas arī, piemēram, uz prasības celšanu laulības šķiršanas vai laulības neesamības lietās (234. pants);

– piekritību pieteikumiem par bezstrīdus piespiedu izpildīšanu (403. pants) un pieteikumiem par saistības piespiedu izpildīšanu brīdinājuma kārtībā (406.2pants);

– pavēstes un citu tiesas dokumentu piegādāšanu un izsniegšanu (56. pants);

– prasības pieteikumā norādāmo informāciju (128. pants);

– pieteikumā par prasības nodrošināšanu norādāmo informāciju (137. panta pirmā daļa);

– prasības nodrošināšanas iemeslus pirms prasības celšanas – ja parādnieks, izvairoties no saistības izpildes, atstāj deklarēto dzīvesvietu, neinformējot kreditoru (139. panta pirmā daļa);

– ārvalsts dokumentu izsniegšanas lūguma izpildes piekritību Latvijas tiesām – pēc adresāta deklarētās dzīvesvietas un, ja tādas nav, – pēc adresāta dzīvesvietas (662. un 672. pants).

Tātad CPL grozījumu projektā ir ietverti šādi fizisko personu dzīvesvietas izpratnes veidi:

a) deklarētā dzīvesvieta,

b) dzīvesvieta;

c) deklarācijā norādītā papildu dzīvesvieta (adrese);

d) fiziskas personas norādītā adrese saziņai ar tiesu.

Tomēr jāatzīmē, ka likumprojekts nebūt neparedz šo dzīvesvietas veidu alternatīvu vai kumulatīvu piemērošanu, bet gan strikti ievieš to hierarhiju. Piemēram, daudzos pantos tiek paredzēts vadīties tikai un vienīgi pēc deklarētās dzīvesvietas (sk., piem., 26., 27., 28., 128., 137., 244.3 pantu, kā arī citus pantus) un tikai tad, ja tādas nav, vadīties pēc dzīvesvietas. Tas norāda uz subsidiāru (nevis, piem., alternatīvu) šo divu jēdzienu – "deklarētā dzīvesvieta" un "dzīvesvieta" – piemērošanu. Tikai atsevišķos pantos tie lietoti kā alternatīvi piemērojami (piem., 29. un 208.1 pants). Bažas izraisa arī tas, ka deklarētās dzīvesvietas princips turpmāk tiks ieviests ne tikai saziņai ar tiesu, bet arī civillietu teritoriālās piekritības noteikšanai.

Attiecībā uz tiesas dokumentu piegādāšanu fiziskai personai likumprojekts paredz, ka tie piegādājami uz deklarētās dzīvesvietas adresi, bet gadījumos, kad deklarācijā norādīta papildu adrese – pēc šīs papildu adreses, ja vien persona tiesai nav norādījusi savu adresi, pēc kuras veicama saziņa ar tiesu (skat. 56. panta piektās daļas grozījumu projektu). Kā redzams, dokumentu piegādāšanā likumdevējs paredz arī deklarācijā norādīto papildu adresi. Tomēr teritoriālās piekritības noteikšanā šo adresi varēs izmantot (to ielasot jēdzienā "dzīvesvieta") tikai tad, ja nav deklarētās dzīvesvietas. Taču kā varēs tikt izmantota (vai uzzināta) "deklarācijā norādītā papildu adrese", ja personai nav deklarētās dzīvesvietas (tātad nav arī deklarācijas)?

Varbūt vairums lasītāju šajā brīdī iebildīs autoriem, sakot, ka deklarētās dzīvesvietas principa ieviešana civilprocesā ir vislabākais risinājums, lai beidzot sauktu pie kārtības negodprātīgos atbildētājus, kuri neiet pakaļ uz pastu tiesas dokumentiem vai arī nav sasniedzami savās dzīvesvietās. Taču līdz šim vēl nav veikts neviens pētījums, cik bieži civillietu izskatīšana tiek atlikta šādu atbildētāju dēļ un cik bieži lietas izskatīšanas atlikšanas pamats ir pavisam cits.

Autori vēlas iezīmēt dažas problēmas, kuras pavisam noteikti radīsies pēc šādu grozījumu pieņemšanas.

Pirmkārt, nedrīkst aizmirst, ka civilprocesā (atšķirībā no kriminālprocesa un administratīvā procesa) pastāv dispozitivitātes princips. Līdzās sacīkstes principam šis ir viens no funkcionālajiem civilprocesa principiem, saskaņā ar kuru tikai puses pašas nosaka, vai iesniegt pieteikumu tiesā un par kādu prasības priekšmetu, kā arī to, vai un kurā brīdī atteikties no prasības, atzīt prasību vai noslēgt izlīgumu. Tiesa nevar pati ierosināt civillietu, ja tiesā nav saņemts prasītāja prasības pieteikums.4 Šis princips izriet gan no CPL 1. panta, gan 6. panta pirmās daļas, gan arī citām CPL normām.

Civilprocesa teorijā mēdz izdalīt materiālo un procesuālo dispozitivitāti. Materiālā dispozitivitāte attiecas uz personu iespēju pašām izlietot savas subjektīvās tiesības, kuras ir strīda priekšmets (piem., piedzīt parādu vai nepiedzīt). Procesuālā dispozitivitāte ietver sevī personu brīvu izvēli lietot likumā noteiktos procesuālos aizsarglīdzekļus savu subjektīvo aizskarto civilo tiesību aizsardzībai5 (skat. CPL 1. p.), piem., sniegt vai nesniegt paskaidrojumus tiesā, pārsūdzēt vai nepārsūdzēt tiesas nolēmumus u. tml.

Dispozitivitātes princips attiecas arī uz lietu teritoriālās piekritības jautājumiem. Piemēram, ja prasītājs zina, ka atbildētājs ir sasniedzams viņa dzīvesvietā Liepājā, nevis deklarētajā dzīvesvietā Daugavpilī, tad prasītājs var pats izlemt vērsties Liepājas tiesā. Kādēļ likumdevējam būtu šī iespēja viņam jāatņem? Tas pats attiecas arī uz prasītāja dzīvesvietu: ja viņa deklarētā dzīvesvieta ir Kolkā, taču persona dzīvo Rīgā, tad kādēļ liegt prasītājam vērsties tiesā pēc savas dzīvesvietas (nevis deklarētās dzīvesvietas). Turklāt neviens līdz šim nav atcēlis Civillikuma 7. pantu, saskaņā ar kuru "dzīvesvieta (domicils) ir tā vieta, kur persona ir labprātīgi apmetusies ar tieši vai klusējot izteiktu nodomu tur pastāvīgi dzīvot vai darboties. Vienai personai var būt arī vairākas dzīvesvietas [..]". Līdz ar to jāsecina, ka likumdevējs patvaļīgi vēlas sašaurināt dispozitivitātes principu (konkrēti – procesuālo dispozitivitāti), atņemot prasītājam iespēju iesniegt prasību tajā tiesā, kuras teritorijā atbildētājs reāli dzīvo un ir ātri sasniedzams. Tā vietā ir vēlme iekļaut CPL normu, kas atļauj prasītājam vērsties tikai tajā tiesā, kuras teritorijā atbildētājam ir deklarētā dzīvesvieta, pat ja prasītājs ļoti labi ir informēts par to, ka atbildētājs tur nedzīvo un nav sasniedzams.

Otrkārt, prasītājs nereti maksā ievērojamas valsts nodevas summas, tādēļ, uzsākot procesu tiesā, viņam ir tiesības likumā noteiktajos ietvaros izvēlēties efektīvāko procesa virzību, lai pēc iespējas ātrāk un efektīvāk panāktu savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību aizsardzību tiesā (CPL 1. p. 1. d.). Šeit parādās nākamais civilprocesa princips, proti, procesuālās ekonomijas princips. Vai tiešām Rīgā dzīvojošai (bet Ventspilī deklarētai) prasītājai būs izdevīgāk un lētāk celt prasību par laulības šķiršanu pēc atbildētāja deklarētās dzīvesvietas Ventspilī, ja prasītāja labi zina, ka atbildētājs arī dzīvo un strādā Rīgā. Vai prasītājai un atbildētājam būs no Rīgas jābraukā uz tiesas sēdēm Ventspilī? Vai tas, pēc likumdevēja domām, būs ērti un lēti? Par to gan ir jāšaubās. Turklāt Labklājības ministrijas iniciētā programma "Darbs Latvijā" paredz pabalstu piešķiršanu nestrādājošām personām, kuras pārvietojas uz citu dzīvesvietu, lai sāktu darba gaitas.6 Tas nākotnē pavisam noteikti izraisīs vēl lielāku deklarētās un faktiskās dzīvesvietas nodalīšanu. CPL grozījumi savukārt piespiedīs šādas personām, kuras deklarējušas dzīvesvietu, piemēram, Valmierā, bet strādā un dzīvo Rīgā (jo Valmierā darbu atrast nevar), braukt uz Valmieru, lai piedalītos tiesas sēdēs, tādējādi tērējot tam vairāk laika un naudas, nekā ierodoties uz tiesas sēdēm Rīgā.

Treškārt, deklarētās dzīvesvietas principa ieviešana civilprocesā būtiski samazinās pieteicēju tiesības panākt saistību piespiedu izpildi brīdinājuma kārtībā (skat. CPL 50.1 nodaļu). Šobrīd, zinot parādnieka faktisko dzīvesvietu, pieteicējam ir iespēja vērsties ar pieteikumu attiecīgajā tiesā pēc parādnieka faktiskās dzīvesvietas. Šī tiesa nosūta parādniekam brīdinājumu par maksājuma saistības izpildi.

komentāri (26)
26 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Magone
7. Septembris 2012 / 11:45
0
ATBILDĒT
Mēs te mēģinām labot laiku nokalpojušu mašīnu tā vietā, lai nopirktu citu, daudz ekonomiskāku, ātrāku un drošāku. Nu, aizbrauciet pie igauņiem un uzziniet, kā viņi tiesas pavēstes nosūta uz facebook. Nu ieviešam beidzot e-pasta adrešu reģistru. Dzīvojam līdzi laikam! Tagad ir 21.gadsimts! Pasta vēstuļu ēra ir beigusies! Vēstules lai paliek tiem, kam nav e-pasta.
subaru
6. Septembris 2012 / 14:24
0
ATBILDĒT
Diez zin vai visas krāsas ir tik melnas kā tās mēģina uzmālēt autori. Ja prezumcija būtu tik ļoti pretlikumīga, tad kāpēc APL tā jau ir no likuma spēkā stāšanās pirmās dienas un tik veiksmīgi (vai neveiksmīgi) darbojās, un kaut kā neesmu dzirdējis par lietām ECT, cik prettiesiska ir šāda prezumcija. Neviens 8 gadu laikā nav pat iedtrošinājiem mainīt šādu kārtību. Nu labi ja jau CPL tiesnesis ir tikai arbitrs un statists, ko manuprāt pēc būtības vajadzētu manīt, proti tiesnesim būtu jābūt tam, kurš raugās vai pusēm ir nodrošinātas visas iespējas izmantot CPL paredzētos līdzekļus, protams, ja puse atsakās tā ir viņas problēma. Prezumcija nekādā veidā arī neskar pušu autonomijas principu, tā tikai dara sabiedrību būt uzmanīgākiem, un ja tu patiešām savas dzīves lielāko daļu esi Rīgā nevis Venspilī, tad esi tik mīļš un deklarējies Rīgā. Turklāt likuma grozījumi nenosaka deklarēto adresi par vienīgo uz kuru nosūtāmi dokumenti.



Manuprāt, vajadzētu padomāt par principu pašam prasītājam iesniegt tiesā pierādījumu, ka pusei ir paziņots par iesniegto prasību tiesā, līdzīgi kā tas ir šķīrējtiesā, Tad arī senatoriem nebūs varbūt jālauza galva ko tiesām tagad nu iesākt:) Kā prasītājs izsniedz, pieteikumu tiesai, atbildētājam ar pasta, ziņneša, kurjerpasta, zv tiesu izpildītāja vai kāda cita palīdzību tas lai paliek viņa ziņā, galvenais ir personai zināt, ka konkrēta lieta ir pret viņu uzsākta, un ja būs vēlme persona aktīvi iesaistīties un aizstāvēsies, ja nebūs tad arī izvairīsies no sūtījumu saņemšanas un prezumcija šajā gadījumā tiesī laikā!
dr.iur.
6. Septembris 2012 / 13:09
0
ATBILDĒT
--\"Ir nācies saskarties, ka Latvijas Pastu neuztrauc sūdzības par pastniekiem, piemēram, ka vēstules līdz dzīvoklim (pat 2. vai 3.stāvā) tie nenogādā, jo tās vienkārši nenēsā līdz un atstājot paziņojumu pat neparūpējas, to iemest attiecīgajā pastkastītē. Tad vienkārši nosūta visu atpakaļ nosūtītājam un viss. Pēc tam tiesā nav iespējams neko pierādīt.\"

--\"man ir gadījies pstkastē atrast uzaicunājumu ierasties pēc sūtījuma, kas adresēts citas mājas iedzīvotājam, ja es nebūtu česnijs letiņš, tad tā persona par šo sūtījumu nemūžam neuzzinātu un nekad nevienā tiesā neko nepierādītu\".



Līdzīgi gadījumi notiek visai bieži. Tikai aprobežoti cilvēki domā, ka tā nekad neotiek, un visi, kas apgalvo, ka nav neko no tiesas saņēmuši, apriori ir meļi.
mazgudrais
6. Septembris 2012 / 12:01
0
ATBILDĒT
man ir gadījies pstkastē atrast uzaicunājumu ierasties pēc sūtījuma, kas adresēts citas mājas iedzīvotājam, ja es nebūtu česnijs letiņš, tad tā persona par šo sūtījumu nemūžam neuzzinātu un nekad nevienā tiesā neko nepierādītu
ai_bi
6. Septembris 2012 / 10:37
0
ATBILDĒT
Ir nācies saskarties, ka Latvijas Pastu neuztrauc sūdzības par pastniekiem, piemēram, ka vēstules līdz dzīvoklim (pat 2. vai 3.stāvā) tie nenogādā, jo tās vienkārši nenēsā līdz un atstājot paziņojumu pat neparūpējas, to iemest attiecīgajā pastkastītē. Tad vienkārši nosūta visu atpakaļ nosūtītājam un viss. Pēc tam tiesā nav iespējams neko pierādīt.
Proficius Aliri
5. Septembris 2012 / 20:47
0
ATBILDĒT
Valsts iestādēm un tiesām ir jāpieņem ar drošu elektronisko parakstu parakstīti dokumenti, tāpēc šajā ziņā nekādu iebildumu parasti nav. Vienīgi saņemtos dokumentus tāpat izprintē un apliecina, jo iestāžu iekšienē elektroniska dokumentu aprite praktiski nenotiek. Savukārt ar nosūtīšanu jau ir sarežģītāk. Domājams tāpēc, ka darbiniekiem un tiesnešiem nav šo eparakstu. Taču, ja padomā, kādi naudas līdzekļi tiek bezjēgā izšķiesti. Ja virtuālais eparaksts gadā maksā apmēram 7 lati. Tad viena ierakstītā vēstule vismaz 1 latu izmaksā. Jau 7 ierakstītās vēstules pārsniedz gada eparaksta izmaksas. Nemaz nerunājot par dokumentu aprites ātrumu un ērtumu.
Magone
5. Septembris 2012 / 17:22
0
ATBILDĒT
Manus elektroniski parakstītos dokumentus ir pieņēmušas visas tiesas, gan laukos, gan Rīgā (ir gan nācies uzklausīt atrunas, ka nevarot dokumentu atvērt, bet, sazinoties ar Tiesu administrāciju, jautājums tiek atrisināts). Valsts iestādes pieņem visas bez ierunām. Savukārt ar elektroniski parakstītu dokumentu saņemšanu no valsts iestādēm un tiesām jau ir krietni švakāk. Tikai vienu reizi tiesnesis Administratīvajā rajona tiesā pats piedāvāja nosūtīt spriedumu elektroniski, parakstītu ar elektronisko parakstu. Pārējās reizes, kad tiesai esmu šādu pakalpojumu lūgusi, man ir ticis atteikts, jo tiesnešiem šādu parakstu neesot.
...
5. Septembris 2012 / 16:37
0
ATBILDĒT
Es visu laiku cenšos Civilprocesā panākt, lai tiesa man sūta dokumentus elektronisi (lēmumus, protokolus utt.) un izmantot saziņā ar tiesu e-parakstu utt. Faktiskā pieredze ir dažada un neiepriecinoša, līdz šim pat Administratīvā tiesa ir bijusi kūtra sūtīt dokumentus elektroniski, bet visparējās jurisdikcijas tiesa, bieži atrod formālus un reti kad pareizus argumentus, lai to nedarītu.

Līdz šim unikālākā pieredze bija saņemot no N (ne rīgas tiesa) tiesas privatu vēstuli no tiesneses, ka jautajums par lēmuma nosūtīšanu elektroniskas dokumenta veida tiks izlemts, kad lēmums stāsies spēkā. Faktiski, mērķis lēmuma elektroniskajai pieprasīšanai bija vēlme ievērot procesuālu ekonomiju un ātrāk ar to iepazīties, ja nepieciešams parsūdzet utt. Jo faktiski, gaidīt, kad tas tiks piegādāts - trīs līdz septiņu dienu laikā, faktiski ir lieki.

Ir bijuši arī gadījumi, kad tiesa par elektronisko dokumenti liek samaksāt.

Piemēram V. tiesa lūdza samaksāt par elektroniski iesniektas maza apmēra prasības pieteikuma izdrukāšanu un tā apliecināsanu, lai gan tas bija parakstīts ar drosu elektronisku parakstu. Cita starpā likumprojektā par maza apmera prasībām ir norādīts, ka tieši ir vēlms un atbalstāms šādu prasību iesniegšana elektroniskā formātā.

No šādiem un līdzīgiem gadījumiem var izdarīt secinājumu, ka būtībā Procesa dalībnieku(Prasītaja, atbildētāja, trešas personas utt.) saziņa ar tiesu butu sakārtojama kā tāda, nevis tikai veidojot jau esošajā praktisku problēmu laukā vēl jaunas.
DP
5. Septembris 2012 / 11:51
0
ATBILDĒT
+100
DP
5. Septembris 2012 / 11:50
0
ATBILDĒT
+100
Susuriņš
5. Septembris 2012 / 10:51
0
ATBILDĒT
Man interesants liekas faks, ka tiesai sūtot saskaņā ar ES regulu tiesas korespondenci uz Apvienoto karlisti, saņēmēja valsts šo korespondenci nodot adresātam saskaņā ar savu nacionālo regulējumu... iemetot to pastkastītē pēc norāditās adreses :) No šāda aspekta spriedelējumi par ES stinrgrajām prasībām izgaist, jo vispār liekas apsurdi kā šajā situācijā Latvijas tiesa varētu prezumēt, ka dokumneti UK adresātam ir izsneigti un viņš ir informēts par tiesvedību.

Jebkurā gadījumā CPL regulējumā būtu kaut kas jāmaina. Šobrīd situācija ar paziņojumiem ir ļoti smagnēja un izdevīga ļaunticīgiem atbildētājiem. Bez tam ļoti bieži ir situācija, ka atbildētāja pirmais dokuments, ko tas saņem no tiesas, ir spriedums, jo tas atšķirībā no prasības pieteikuma un pavēstes var tikt sūtīts nevis ierakstītā, bet parastā pasta sūtijumā.
Proficius Aliri
4. Septembris 2012 / 20:51
0
ATBILDĒT
CPL 56.pantā minētie vairāki iespējamie tiesas dokumentu piegādāšanas veidi – dažāda veida pasta sūtījumi, elektroniskā pasta sūtījums, piegādā ziņnesis, tiesa var izsniegt personīgi pret parakstu, var piegādāt pats lietas dalībnieks citam adresātam. Katrā situācijā jāizvēlas racionālākais no tiem.

Deklarētās dzīvesvietas iekļaušana dažādās prezumpcijās nav pārdomāta rčība, jo pašreizējā deklarēšanās sistēma nedarbojas efektīvi. Pirmkārt, ir vesela virkne priekšnoteikumu, lai vispār varētu deklarēties – jābūt nekustamajam īpašumam, jābūt tiesiskam pamatam tur dzīvot utt. Piemēram, nevar deklarēt abonentu kastīti, lai būtu valstij sasniedzams. Otrkārt, lai arī Dzīvesvietas deklarēšanas likuma mērķis ir „panākt, lai ikviena persona būtu sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību”, faktiski, deklarēšanās sekas ir daudz nozīmīgākas nekā pirmšķietami varētu domāt. Likums tā uzsver, ka „deklarēšanas fakts pats par sevi nerada civiltiesiskas saistības”, tomēr rodas milzum daudz dažāda cita veida \"saistību\". Piemēram, ar deklarēto adresi saistīts – vēlētāju reģistrs, izglītības iegūšanas iespējas, iedzīvotāju ienākumu nodoklis par nekustamā īpašuma atsavināšanu u.c. Viens no būtiskākajiem apstākļiem ir dažāda veida sociālās palīdzības sasaiste ar deklarēto dzīvesvietu un personu skaitu konkrētajā adresē.

Iespējamie risinājumi: nekavējoties ieviest iespēju deklarēt e-pasta adresi (turklāt nesaistīti ar dzīvesvietas deklarēšanu), pēc iespējas vairāk izmantot pašas personas norādīto kontaktadresi, sevišķi pavēstu piegādāšanai izmantot ziņnesi, ja e-saziņa nav iespēja. Būtībā ziņnesis, kurš nodotu pavēsti personīgi atbildētājam, ir vienīgais drošais līdzeklis.
...
4. Septembris 2012 / 17:10
0
ATBILDĒT
Tiesiskajās attiecībās ar Valsti nenozīmē, privattiesiskajās attiecībās ar personu, beztam, civilprocesesā tiesa ir arbitrs, kas darbojas pēc kadas personas iniciatīvas un līguma noregulēt taisnīgi privattiesisku attiecību (dispozivitātes princips), līdz ar to šeit tiesa veida nav iespējama atsauce uz fiziskās personas deklerēšanās iperatīvu. Beztam, CPL ir ietverts regulējums, ka Prasītājs iesniedzot pieteikumu norada Atbildētāja dzīvesvietas adresi. Nedomāju, ka būtu samerīgi prasīt lai Prasītajs zin Atbildetāja deklereto adresi, jo tas ir pretēji FPDAL merķim. Pieļauju, ka šāds regulejums praksē ļautu tiesām formāli atteikties pieņemt pieteikumu, ja nav pareizi norādīta deklerētā adrese.

utt.
Dekatlons
4. Septembris 2012 / 13:52
0
ATBILDĒT
Paziņošanas likumā ir noteikts, ka paziņojumi ir jāsūta uz deklarēto dzīvesvietu, tomēr praksē tas problēmu nerisina, jo pastāv daudz un dažādi nosacījumi, kāpēc personu nevar sastapt deklarētajā dzīvesvietā, turklāt arī nav izslēgti gadījumi, ka personai nav noteiktas dzīvesvietas, vai dzīvesvietai nav konkrēta adrese, atbilstoši adresācijas noteikumiem. Ir gadījumi, kad trešā persona ir iesniegusi pieteikumu tiesā par personas deklarētās dzīvesvietas ziņu anulēšanu, tad ir jādomā, vai adresāts atrodas strīdus deklarētajā adresē vai neatrodas. Tāpat arī ir ar adresēm. Pašvaldība ir piešķīrusi personas dzīvesvietai adresi, bet kaimiņš šo lēmumu ir pārsūdzējis tiesā. Personas datu pārlūkā ir vecā adrese, kur persona nedzīvo. Persona vēlas deklarēties jaunajā adresē, bet viņai atsaka, jo lēmums par adreses piešķiršanu ir pārsūdzēts. Seko tiesu lietas. Šajā gadījumā nav vērts sūtīt pavēsti uz formāli norādīto veco adresi, jo skaidrs, ka persona tur nedzīvo.

Problēmas ir arī ar patversmēm, kur persona var deklarēties, bet tikai uz faktisko uzturēšanās laiku, kas ir ierobežots.

Atšķirībā bo Civilprocesa Administratīvajā procesā diskusija par to, ka tiesai persona ir jāmeklē, nepastāv. Tiesas procesam ir jābūt efektīvam, tāpēc tiesa izmanto visus tās rīcībā esošos resursus, lai atrastu personu. Arī sociālos portālus, ja vajag un citus interneta resursus, lai, piemēram, atrastu personu, kura ir norādījusi, ka dzīvo kādā Bulgārijas pilsētā viesnīcā.
mja
4. Septembris 2012 / 12:37
0
ATBILDĒT
Ir dzirdēti gadījumi, ka pat lielos laimestus neizņem ilgu laiku vai vispār neizņem, kur nu vēl mazu apņurcītu pasta paziņojumu.

Cilvēks, kurš neabonē presi, nesaņem pensiju u.tml. pat uz to pastu neiet, pat kastītes šim nav. Sevišķi laukos.
Baraks Osama
4. Septembris 2012 / 11:44
0
ATBILDĒT
Tiešām, arī mani visu laiku izbrīnījis arguments, ka nevienam nav pienākuma izņemt pastā tam atsūtītās vēstules. Tikpat labi var norādīt, ka nekur nav rakstīts arī, ka loterijas laimestu obligāti jādodas saņemt. Vai tiešām korespondences ignorēšana un izvairīšanās ir saprātīga, atbildīga cilvēka rīcība? Normām nav jāatturas no pienākumu uzlikšanas šādas rīcības pieļaušanai. Jā, arī es neregulāri dzīvoju savā deklarētajā dzīvesvietā, bet nevaru iedomāties situāciju, kad man netiktu paziņots par to, ka tur pienācis kāds sūtījums.



Pieļauju, ka CL 7.panta nozīme ir pārvērtēta. Pirmkārt, es to pamatā saredzu kā starptautisko privāttiesību normu - tā definē pazīmes, atbilstoši kurām domicils atzīstams Latvijā, nevis saistoši nosaka adresi civilprocesa korespondences vajadzībām. Otrkārt, tas pats dispozitivitātes princips paredz, ka valsts institūcijas civiltiesisko attiecību kārtošanā nav obligāti jāiesaista. Ja kāds tomēr to izdarījis vai rēķinās ar varbūtību, ka var tikt par kaut ko iesūdzēts tiesā - lūdzu, tad rēķinies arī ar korespondences pienākšanu deklarētajā adresē, kas jau tagad principā būtu jādara publisko tiesību jautājumos. Ja pēc tam lietas dalībnieks norāda vai tiesa citādi konstatē, ka faktiskā adrese tomēr ir cita (Miholapas gadījums), tas jau ir cits jautājums.
Cassandra
4. Septembris 2012 / 11:01
0
ATBILDĒT
Kādu laiku atpakaļ Internetā cirkulē Juristu ābece, kur varēja izlasīt \\\"Кто стучится в дверь ко мне. С толстой сумкой на ремне, и протягивает снова заказное из суда. - Для Житкова? - Нет такого! И не будет никогда! Суд сорвется, как всегда! Вот беда!\\\"

:),
Magone
4. Septembris 2012 / 10:55
0
ATBILDĒT
Manuprāt, vajadzētu attīstīt pavēstu u.c. dokumentu nogādāšanu ar e-pasta palīdzību. E-pasts ir viens, neatkarīgi, vai puse dzīvo un strādā Ventspilī, vai Rīgā un otrādi. Pasts ir tāds diezgan novecojis dokumentu piegādes veids mūsu mobilajā dzīvesveidā. Protams, saprotu, ka arī tad būtu daudzi šķēršļi. Varbūt kā risinājums būtu pie deklarēšanās adreses obligāti norādāma arī e-pasta adrese.
Cassandra
4. Septembris 2012 / 10:53
0
ATBILDĒT
\"Iet vai neiet saņemt uz pastu sūtījumu ir katra brīva izvēle.\"



Ja tā ir brīva izvēle, ka persona, zinot par sūtījumu to neizņem, šāda persona nav aizsargājama.

Var redzēt, ka Jūs nesaskarāties ar šo problēmu praksē!
dr.iur.
4. Septembris 2012 / 10:42
0
ATBILDĒT
\"Aizbildināšanās ar to, ka Pasta likumā nav rakstīts, ka kādam ir jāiet uz pastu saņemt viņam adresētu sūtījumu vai izvietot pastkastīti, ir smieklīga un velk uz to pašu dr.iur. nokritizēto PSRS sistēmu, kad visam ir jābūt ierakstītam likumā. Taisnība- pasts ir sakaru iestāde, starpnieks un pakalpojuma sniedzējs, tieši tāpat kā dažādi kurjeri, bet tas nenozīmē, ka nosūtītājs (tiesa), šo pakalpojumu nedrīkst izmantot un saņēmējs drīkst to ignorēt. Ja jau persona var nesaņemt pastā nodotu tiesas sūtījumu, tāpēc, ka likumā nav šāds pienākums ierakstīts, tad tikpat labi var pateikt, ka vēstuli no pilnvarnieka rokām persona drīkst nepieņemt, jo likums neuzliek par pienākumu. Un tā varētu turpināt. bezgalīgi.\"

-> 1) Ir būtiska atšķirība, kurš tiesas paziņojumu piegādā. Kurjers nekādu juridisku atbildību par savu darbu nenes. No viņa var tikai piedzīt zaudējumus (ja tādi ir un tos var pierādīt); 2) Paziņojumos, kurus atsāj pasta darbinieki, nav norādīts, ka jāiet saņemt ierakstīta vēstule no tiesas un kādas sekas rada paziņojuma nesaņemšana. Iet vai neiet saņemt uz pastu sūtījumu ir katra brīva izvēle. Tiesas paziņojumi un sūtījumi ir jāpiegādā citādi, pēc citiem principiem. Tur ir tā būtiskā atšķirība, kuru vajag saprast.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 6
visi numura raksti
Aldis Laviņš
Skaidrojumi. Viedokļi
Bioloģiskā tēva tiesības apstrīdēt citas personas brīvprātīgi atzītu paternitāti
Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments 2012. gada maijā paplašinātā sastāvā izskatīja bioloģiskā tēva kasācijas sūdzību par apelācijas instances tiesas spriedumu, ar kuru noraidīta bioloģiskā ...
15 komentāri
Jānis Pleps
Skaidrojumi. Viedokļi
Latvijas valstiskuma pamats
Latvijas Republikas Satversmes1 (turpmāk – Satversme) deviņdesmitgadē mazliet ēnā ir palikuši citi konstitucionālā ranga dokumenti, kas bijuši ne mazāk būtiski Latvijas valstiskuma izveidošanā un atjaunošanā. Ne velti ...
6 komentāri
Edmunds Broks
Skaidrojumi. Viedokļi
Starptautiskās tiesības antīko valstu sistēmās
2 komentāri
Tiesību prakse
Nekustamā īpašuma nodokļa objekts
Nekustamā īpašuma nodokļa objekts ir dabā esoša ķermeniska lieta, tādējādi, ja nodokļa maksātājs pašvaldībai iesniedz ticamus pierādījumus par to, ka nodokļa objekts dabā vairs nepastāv, kaut arī noteiktā kārtībā par to nav ...
1 komentāri
Īsziņas
Divas trešdaļas iedzīvotāju uzskata, ka tiesu sistēma Latvijā ir korumpēta
7 komentāri
AUTORU KATALOGS