ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Atvainojos, runa gāja par CL 2031.panta pirmo daļu. Par otro daļu, cik noprotu, neviens šeit nestrīdas.

Saskaņā ar Komerclikuma 216. panta 3. daļu dalībnieku lēmums attiecībā uz valdes locekļiem ir spēkā ar tā pieņemšanas brīdi. Komercreģistrs piešķir lēmumam publicitāti.



Civillikuma 1480.p.: korroborācijas sekas ir lietu tiesības piešķiršana ieguvējam; Civillikuma 1477.p.:Korroborācija nepieciešama tajos gadījumos, kad ar darījumu iegūst lietu tiesības uz nekustamu īpašumu.



ZG ieraksts ir konstitutīvs: rada īpašuma tiesības, bet Komercreģistrā - deklaratīvs (tāds, kas nenodibina tiesiskas attiecības vai tiesisku statusu, bet kurš izsludina jau pastāvošu juridisku faktu)

CL 2031.p. – pants nav attiecināms uz n/ī pārdošanu.

---

Interesanti gan, CL 2031.p. 2.d.:



\"Pārdodot nekustamu īpašumu, priekšroka ir tam pircējam, kura līgums ierakstīts zemes grāmatās.\" -

Jūsu domu gājiens ir loģisks. Par valdījumu rakstītajam piekrītu. Nevar ņemt vērā tikai valdījuma faktu, jo valdījums nerada īpašuma ties. Bet, tiesai jāvērtē konkrētas lietas apstākļi, kur valdījuma iegūšanai var būt izšķiroša nozīme.

Attiecībā uz īpašuma dubultpārdošanu, Jūs rakstāt, \\\"ja nav tiesību, tad nav iespējama to nelabticīga izlietošana, jo nevar izlietot to, kā nav utt.\\\" It kā pareizi, bet es uz šo lietu skatos tā, ka trešā persona/otrais pircējs vienkārši nezina, ka pārdevējam šādu tiesību faktiski nav, jo ieraksts zgr.liecina ko citu un trešās personas drīkst paļauties uz ierakstu zemesgrāmatā. Tas nenozīmē, ka pārdevējam bija īpašuma ties., tikai likumdevējs ir vēlējies pasargāt trešās personas, ieviest tiesisko noteiktību, tiesisko paļāvību utt. Līdzīgi kā komerctiesībās -valdes locekļi mainījušies, bet ieraksts komercreģistrā par maiņu vēl nav izdarīts, jo tam nepieciešams laiks. Ja bijušais valdes loc.noslēgs līgumu ar trešo personu, tad līgums būs spēkā, kaut faktiski valdes loc.paraksta ties.nebija.

CL 2031.p. –attiecas uz kustamām lietām, tur, piekrītu, piemērojama nodošanas sistēma, bet šis pants nav attiecināms uz n/ī pārdošanu. Kustamas lietas nav jāreģistrē, piem., ledusskapji, preces, tur nav personu, kurām ir ties.paļauties uz publisku ierakstu par īpašuma tiesībām.

CL 2006.pants –neiet runa par dubultpārdošanu, bet par aizliegumu atsavināt. Aizliegums atsavināt var izrietēt arī no tiesas nolēmuma.

\"iepriekšējs darījums par nekustamas mantas pirms tās ierakstīšanas zemes grāmatās neatņem pārdevējam tiesību rīkoties ar nekustamu mantu kā īpašniekam un uzliek viņam tikai pienākumu atlīdzināt savam pēcnācējam zaudējumus, kas cēlušies no taisnprātīgas rīcības.\" (Konrādi, Valters, 101.-102.lpp.)



VLK 808.p.: Nekustamas mantas nodošanu izdara ievedot tajā, vai izdodot tās inventāru, vai ar attiecīgu norādījumu uz to (640. p.), kā arī nododot atslēgas, zemes vai mājas dokumentus v. t. t.



Bašmakovs par VLK 808.p.: \"Наоборот, следует понимать, что для недвижимостей существует и передача и корроборация, и каждая имеет свое значение сама по себе. Но каково-бы ни было это значение, передача недвижимости утратила ту роль, которую она играла в римском праве и которая сохранилась в отношении движимости. Не она служит торгом для приобретения права собственности, как права вещного. Она уступила эту роль корроборации.\"



VLK 808.p. nav saglabāts spēkā esošajā CL, domāju, ka tas jau vien ir pietiekams pamats, lai atzītu NĪ valdījuma nodošana/nenodošana neietekmē īp.tiesību pāreju.

Es tomēr uzskatu, ka formāli pārdevējam ir tiesības pārdot NĪ atkārtoti otram pircējam - tas izriet no CL 994. un 927. panta. Jautājums ir, vai pārdevējs, vienlaicīgi pārdodot NĪ vairākiem pircējiem, savas no īpašuma izrietošās tiesības (tiesības pārdot NĪ) ir izlietojis labā ticībā (gan pret pirmo, gan pret otro pircēju - jo abiem, ja tie ir labticīgi, ir tiesības rēķināties, ka viņi iegūs NĪ). Pretējā gadījumā – ja nav tiesību, tad nav iespējama to nelabticīga izlietošana, jo nevar izlietot to, kā nav. Ja pārdevējam šādas tiesības vispār nebūtu, tad otrais darījums nebūtu spēkā neatkarīgi no jebkādiem apstākļiem un no sistēmiskās iztulkošanas viedokļa CL 2031.pants būtu lieks (tāpat arī CL 2006.pants), jo īpašuma tiesības jebkurā gadījumā būtu atzīstamas pirmajam pircējam. Tomēr civiltiesiskās apgrozības stabilitātes labad šāda tiesību (NĪ pārdošana vienlaikus vairākām personām) izlietošana ir iespējama, ko apliecina jau tas pats CL 2031.pants. Vēl jo vairāk, var būt situācijas, kad pārdevējs pirmo līgumu maldīgi uzskata par spēkā neesošu, jo pircējs nav izpildījis savas saistības, un pārdod īpašumu citai personai. Tādējādi var būt gadījumi, kad īpašuma atkārtota pārdošana vienā situācijā ir pārdevēja īpašuma tiesību nelabticīga izmantošana, bet citā situācijā īpašuma tiesība ir izlietota labā ticībā.



Par valdījumu nozīmi īpašuma dubultpārdošanas gadījumā situācija nav tik viennozīmīga. Jo ko nozīmē ņemt valdījumā? Pieņemu, ka vairumā NĪ pirkšanas gadījumos pircējs vispirms izvērtē īpašuma stāvokli un, ja īpašums ir nevis pārdevēja valdījumā, bet citas personas valdījumā, tad pircējs diez vai pirktu NĪ bez īpašiem nosacījumiem, kas nodrošinātu tiesību aizsardzību. Ja attiecībā uz dzīvokļiem/mājām pārdevēja vai trešās personas valdījumu parasti var diezgan vienkārši konstatēt, tad savādāka situācija ir ar zemes un meža īpašumiem; pirmais pircējs taču uzreiz pēc līguma noslēgšanas vai arī jebkad pēc tiesību ierakstīšanas ZG nepieliek pie nopirktā zemes vai meža gabala paziņojumu, ka tagad šis īpašums ir viņa valdījumā. Līdz ar to attiecībā uz šādiem NĪ ir ļoti grūti konstatēt, kā valdījumā tas atrodas; parasti šādos gadījumos valdījums tiek atvasināts no īpašuma tiesībām nevis otrādi - īpašuma tiesības tiek atvasinātas no valdījuma. Turklāt mūsdienās arī ar dzīvokļu/māju valdījumu situācija ir neviennozīmīga, jo bieži var būt gadīties, ka pircējs ir no ārvalstīm un faktiskā varā nopirkto īpašumu ņem tikai kādu laiku pēc darījuma noslēgšanas, līdz ar to otram pircējam nav iespējams uzzināt, ka īpašums jau ir pārdots. Taču piekrītu, ja valdījums ir konstatēts, tad tiesības uz ierakstīšanu ZG ir tam pircējam, kuram ir tas valdījums. Ja otrais pircējs viegli varēja konstatēt, ka īpašums ir nevis pārdevēja, bet citas personas valdījumā un nepiegrieza tam vajadzīgo vērību, tad faktiski šajā gadījumā situācija būtu risināma analoģiski CL 2006.pantam, saskaņā ar kuru ja pircējam bijis zināms, ka pārdoto lietu nav atļauts atsavināt, tad līgums nav spēkā.



Lai šādas situācijas novērstu, darījuma dalībniekiem ir nepieciešamas savas intereses nodrošināt ar attiecīgiem darījuma noteikumiem.

vienīgi ar svarīgiem apstākļiem (sk. iepriekš citēto spriedumu lietā Nr. SKC-625).

Tiesa nepamatoti ir atsaukusies arī uz CL 1. pantu. Pretrunīgā uzvedībā var vainot vienīgi īpašnieku, kurš zināja par noslēgto pirkuma līgumu, tomēr, neraugoties uz šo apstākli, piekrita hipotēkas nodibināšanai. No šī panta nevar atvasināt nekādus ierobežojumus vai pienākumus labticīgām trešajām personām, kuras nezināja par pirkuma līguma noslēgšanu, kā arī nebija mainījušas savu uzvedību tādā veidā, lai pieviltu citu personu pamatotu uzticēšanos (venire contra factum proprium). CL 1.pants nav abstrakts, no citām tiesību normām atrauts taisnīguma priekšraksts. Tāpēc labas ticības principu nevar uzskatīt par tiesai dotu pilnvarojumu katras tiesiskās situācijas risinājumu pielāgot vispārīgiem taisnīguma apsvērumiem, brīvi grozot no likuma izrietošās tiesiskās sekas.26

Turklāt tiesa mēģināja pamatot pircēja tiesības prasīt hipotēkas un maksātnespējas atzīmju dzēšanu ar to, ka nekustamais īpašums ticis nodots pircējas valdījumā. Acīmredzot pēc tiesas viedokļa nekustamā īpašuma nodošanai nekoroborēta pircēja valdījumā vajadzētu liecināt trešajām personām par to, ka pārdevējam īpašums vairs nepieder.27 Taču trešajām personām nav pamata pieņemt, ka nekustamas lietas nodošana kādas personas valdījumā varētu nozīmēt tās atsavināšanu, jo saskaņā ar CL 993.pantu \"nodošana vien vēl nenodibina nekustama īpašuma ieguvējam īpašuma tiesību\".28 Turklāt trešās personas bieži vien nevar zināt, ka lieta atrodas personas valdījumā, nevis tikai turējumā vai lietošanā. Tāpēc šīs personas pamatoti var atzīt par nekustamā īpašuma īpašnieku tikai tādu personu, kas kā īpašnieks ir ierakstīta zemesgrāmatā (CL 994.pants).

izdarītas aiz ļaunprātības. Darbības, kuras likums nosauc par ļaunprātīgām, nav uzskatāmas par atļautām. Līdz ar to pārdotā nekustamā īpašuma tālāka atsavināšana pati par sevi ir pretlikumīga un kā tāda nebauda likuma aizsardzību.22 Citu argumentāciju var atrast mūsdienu AT Senāta spriedumā, kurā tiesa galvenokārt atsaucas uz CL 1. un 5.pantu. Šajā lietā prasītāja noslēdza ar nekustamā īpašuma īpašnieku pirkuma līgumu. Kaut gan nekustamais īpašums tika nodots prasītājas valdījumā, viņas īpašuma tiesības uz to nebija nostiprinātas zemesgrāmatā. Gandrīz piecus (!) gadus pēc pirkuma līguma noslēgšanas dienas uz pārdoto nekustamo īpašumu tika reģistrēta hipotēkas un vēlāk maksātnespējas atzīme. Izskatot kasācijas sūdzību, Senāts nosprieda, ka, \"piemērojot Civillikuma 5.pantu atkarībā no svarīgiem apstākļiem un taisot spriedumu pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem, atzīstot prasītājai īpašuma tiesības, tiesa liegusi to subjektīvu tiesību izmantošanu attiecībā uz personu, kura reģistrēta zemesgrāmatā kā nekustamā īpašuma īpašniece, jo atzinusi, ka otras puses pretējās intereses saskaņā ar likuma mērķi un konkrētās lietas apstākļiem atzīstamas par svarīgākām, kas izslēdz CL 994.panta piemērošanu\".23 Papildus tam Senāts uzskatīja, ka hipotēkas un maksātnespējas atzīmes reģistrācija uz pārdoto nekustamo īpašumu neatbilst CL 1.pantam, jo nekustamā īpašuma īpašnieks bija nonācis pretrunā ar savu iepriekšējo rīcību. Senāts arī norādīja, ka zemesgrāmatas publiskas ticamības princips \"nedod pamatu atcelt spriedumu lietā, jo ar prasības apmierināšanu priekšroka dota prasītājas valdījumam, ņemot par pamatu vecāka valdījuma prioritāti no pirkuma līguma noslēgšanas dienas, kad zemesgrāmatā ieraksti par apgrūtinājumu nepastāvēja\".

Trešā teorija ir visbīstamākā tiesiskās apgrozības stabilitātei, tāpēc ka tā ignorē trešo personu paļaušanos uz ierakstiem zemesgrāmatā neatkarīgi no tā, vai tās zināja vai varēja zināt par noslēgtajiem atsavinājuma līgumiem. Līdz ar to zemesgrāmatas sistēma zaudē savu jēgu un nekustamā īpašuma ieguvēji nekad nevar būt droši par to, ka desmit gadu laikā kāda cita persona neatprasīs no viņiem īpašumu. Saskaņā ar CL 1065.pantu lietas īpašnieks nevar vindicēt savu lietu, ja ieguvējs ir bijis labticīgs un saņēmis lietu no personas, kurai to bija uzticējis pats īpašnieks. Ja likums aizsargā labticīgu ieguvēju pat tad, ja viņš saņem lietu no neīpašnieka, tad jo vairāk vajadzētu ņemt vērā tās personas intereses, kas ieguva lietu no īpašnieka, nezinot par iepriekš ar citu personu noslēgto atsavinājuma līgumu. Šeit atkal ir vērts minēt, ka saskaņā ar CL 994.panta otro daļu nekustamā īpašuma ieguvējs līdz darījuma koroborēšanai zemesgrāmatā netiek atzīts par īpašnieku un viņam ir vienīgi prasījuma tiesības pret atsavinātāju par savu īpašuma tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā. AT Senāts, izskatot lietas par zemesgrāmatā neierakstīta atsavinājuma līguma spēkā esamību attiecībā pret trešajām personām, nosprieda, ka šādi līgumi nav saistoši citām personām un ka iepriekš noslēgtie atsavinājuma līgumi neietekmē ar īpašnieku noslēgto zemesgrāmatā koroborētu darījumu spēkā esamību.24 Pēc šīs principiālās trešās teorijas kritikas izanalizēsim tās piekritēju argumentus. Kā pareizi raksta A.Grūtups un E. Kalniņš, īpašuma pārdevēja labticībai vai ļaunticībai nav nozīmes, \"jo pārdevējs, pārdodot savu īpašumu divreiz, faktiski jebkurā gadījumā ir rīkojies ļaunticīgi\".25 Tāpēc likums prasa tikai un vienīgi ieguvēja, nevis atsavinātāja labticību (sk. CL 1065., 1013., 1343.pantu). Kā jau atzīmēts iepriekš, tiesa drīkst piemērot CL 5.pantu tikai tad, ja šādu iespēju paredz attiecīgā likuma norma. Tādējādi tiesa nevar pamatot CL 5.panta piemērošanu

Civillikuma 1415.pants attiecas uz darbībām, kas pašas par sevi ir pretlikumīgas vai amorālas, bet, neskatoties uz to, ir darījuma priekšmets.\"11 Tomēr, lai atspēkotu šajā rindkopā pausto uzskatu, nepietiek norādīt uz tā neatbilstību tiesu praksei, jo šī prakse pamatoti ir kritizēta juridiskajā literatūrā. E.Slicāne, interpretējot CL 1415.pantu kopsakarā ar CL 1592.pantu, nonāca pie secinājuma, ka \"labu tikumu pārkāpums var pastāvēt, ņemot vērā apstākļus kopumā, un nevis tikai izpausties kā labiem tikumiem pretējs darījuma priekšmets\".12 Jau no paša CL 1415.panta formulējuma [\"Neatļauta un nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem (..)\"] izriet, ka likums nozīmi piešķir nevis darījuma priekšmeta formālai pārbaudei atbilstībai labiem tikumiem, bet tieši pušu gribas izvērtēšanai.13

Tāpēc iebildumiem pret otro viedokli ir jābūt balstītiem uz citiem argumentiem. Tādus argumentus sniedz CL 2006., 2010. un 2031.panta analīze. Divas likuma normas, kas regulē atsavinājuma līguma spēkā neesamību, ja ieguvējs zināja par juridiskajiem atsavināšanas šķēršļiem, ir CL 2006. un 2010.pants. Saskaņā ar CL 2010.pantu par šādu juridisku šķērsli tiek atzīta lietas iegūšana no neīpašnieka. Savukārt CL 2006.pantā ar atsavināšanas aizliegumu ir domāts gadījums, kad lietu nedrīkst atsavināt likumisku14 ierobežojumu dēļ, turklāt šiem ierobežojumiem jāizriet no pašas lietas dabas,15 piemēram, lieta, kas izņemta no civiltiesiskās apgrozības.16 Šīs divas normas neattiecas uz vienas un tās pašas lietas dubultās pārdošanas gadījumu. Šo situāciju regulē CL 2031.pants, kurš, nosakot viena pircēja priekšrocību attiecībā pret citu, vadās nevis no otrā pircēja labticības, bet vienīgi no tā, kura pircēja valdījumā tikusi nodota lieta. Šāds likuma regulējums izriet no tā, ka ieguvējs tiek atzīts par ļaunticīgu tikai tad, ja viņš, iegūstot nekustamo īpašumu, zināja, ka īpašums vai citas lietu tiesības nepieder atsavinātājam. Zināšanas par citu personu saistību tiesībām uz nekustamo īpašumu, kas nav nostiprinātas zemesgrāmatā, nepadara ieguvēju par ļaunticīgu.17 Ņemot vērā saistību tiesību relatīvo spēku un to, ka ieguvēja labticība/ļaunticība attiecas vienīgi uz zināšanām par lietu tiesībām, prasība par otrā pircēja labticību nav pamatota un neatbilst Civillikumam.

Juridiskajā literatūrā tika izdarīts mēģinājums papildus pamatot otro viedokli ar taisnības izjūtu (CL 5.pants), kurai trešās personas ļaunticības gadījumā būtu dodama priekšroka pār CL 994.pantu.18 Taču šādas argumentācijas piekritēji ignorē faktu, ka CL 5.pants var tikt piemērots tikai tad, kad pats likums expressis verbis pieļauj šādu iespēju, konkrēti norādot uz to attiecīgajā pantā,19 piemēram, CL 2349.pantā: \"Ja miesas bojājuma sekas bijušas sakropļojums vai izķēmojums, tad arī par to noteicama atlīdzība pēc tiesas ieskata.\" Turpretim ne CL 994.pants, ne citas Civillikuma normas, kas regulē īpašuma iegūšanu ar nodošanu un labticīga ieguvēja aizsardzību, neparedz CL 5.panta piemērošanu. CL 5.pants nav tāda norma, ko varētu piemērot jebkad, \"kad pati tiesa to atrod par vēlamu vai (un) nepieciešamu\".20 Mūsdienu juridiskajā literatūrā jau tikusi kritizēta AT Senāta prakse, kad tiesa patvaļīgi piemēroja CL 5.pantu, lai tādējādi koriģētu pastāvošas likuma normas.21 Tik plaša šī panta piemērošana noved pie tā, ka tiesa nostājas likumdevēja vietā, atceļot vai ierobežojot likuma normas, kuras tā uzskata par netaisnīgām.

[3] Trešais viedoklis ir visradikālākais tādēļ, ka tas neatzīst pat labticīga ieguvēja aizsardzības nepieciešamību. Pēc šāda uzskata, īpašnieks, kas apzināti atsavina trešajai personai nekustamo īpašumu, par kuru jau ticis noslēgts viens pirkuma līgums, ir atzīstams par ļaunticīgu un viņa darbības ir kvalificējamas kā

Vecā diskusija, Sergejs Rudāns, JV, 2006:

Lai gan līguma relatīvs spēks ir saistību tiesību pamatprincips, gan tiesu praksē, gan juridiskajā literatūrā izteiktie viedokļi par šo jautājumu ir visai pretrunīgi. Tiesību zinātnieku atzinumus un tiesas spriedumus var iedalīt trijās grupās: (1) otrais līgums ir spēkā neatkarīgi no ieguvēja zināšanām par citu iepriekš noslēgto atsavinājuma līgumu; (2) otrā atsavinājuma līguma spēkā esamība ir atkarīga no ieguvēja labticības; (3) neatkarīgi no ieguvēja labticības otrais atsavinājuma līgums nav spēkā.

[1] Pirmās grupas atzinumu papildus iepriekšminētajai argumentācijai var pamatot šādi. Pati par sevi atsavinājuma līguma noslēgšana neatņem īpašniekam tiesības rīkoties ar lietu un uzliek viņam tikai pienākumu atlīdzināt savam līdzējam zaudējumus, ja viņš nespēj izpildīt pirmo atsavinājuma līgumu.2 Noslēdzot atsavinājuma līgumu, īpašnieks ierobežo savu rīcību tikai attiecībā pret savu līdzēju, kas neliedz viņam noslēgt citus līgumus ar trešajām personām. Tas izriet no CL 994. panta otrās daļas,3 saskaņā ar kuru \"līdz ierakstīšanai zemes grāmatās nekustama īpašuma ieguvējam pret trešām personām nav nekādu tiesību: viņš nevar izlietot nevienu no priekšrocībām, kas saistītas ar īpašumu, un viņam jāatzīst par spēkā esošu visa uz šo nekustamo īpašumu attiecošās tās personas darbība, kura pēc zemes grāmatām apzīmēta par šā īpašuma īpašnieku\". Atbilstoši tam K.Erdmans uzskatīja, ka gadījumā, ja uz līguma pamata nodibinātais atsavināšanas aizliegums nav koroborēts zemesgrāmatā, ieguvēja labticībai vai ļaunticībai nav nozīmes,4 t.i., ieguvējs var tiesīgi saņemt savā īpašumā lietu, kaut arī viņš zināja par līgumisku atsavināšanas aizliegumu. V.Bukovska komentāros ir atrodama atsauce uz Krievijas Senāta spriedumu, pēc kura tādas personas darbības, kas, zinot par trešās personas zemesgrāmatā nenostiprinātām tiesībām, iegādājas nekustamo īpašumu, nevar tikt uzskatītas par neatļautām vai nepieklājīgām CL 1415. panta izpratnē.5 Arī AT Senāts atzina, ka atsavinātāja darbības, pārdodot nekustamo īpašumu vienam un pēc tam uzdāvinot to pašu īpašumu citam, nevar būt par pamatu dāvinājuma līguma atzīšanai par spēkā neesošu saskaņā ar CL 1415. pantu. Tiesa, piemērojot CL 2031. panta otro daļu, atzina, ka apdāvinātais ir kļuvis par lietas īpašnieku.6 Citā lietā AT Senāts nosprieda, ka nekustamā īpašuma domājamo daļu ieguvēja zināšana par iepriekš noslēgto līgumu, saskaņā ar kuru šīs domājamās daļas pienākas citai personai, ieguvējam nekaitē un tas līdz ar savu īpašuma tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā ir kļuvis par likumīgu īpašnieku.7

[2] Otrā viedokļa piekritēji norāda uz to, ka īpašnieks, noslēdzot otro atsavinājuma līgumu, vairs nedarbojas savu tiesību ietvaros. Līdz ar to šāda rīcība vienmēr ir atzīstama par spēkā neesošu, izņemot gadījumus, kad ieguvējs labticīgi paļāvās uz ierakstiem zemesgrāmatā,8 t.i., nezināja par pirmā atsavinājuma līguma esamību. Ja ieguvējs ir bijis ļaunticīgs, viņa noslēgtais atsavinājuma līgums saskaņā ar CL 1415.pantu nav spēkā, jo darbība, kuras mērķis ir pretējs labiem tikumiem, nebauda likuma aizsardzību.9 Šāds viedoklis neatbilst tiesu praksei jautājumā par CL 1415.panta piemērošanu.

Vairākos spriedumos AT Senāts atzīmēja, ka CL 1415.pants regulē darījuma priekšmeta neatbilstību likumu vai labu tikumu prasībām. Nekustamā īpašuma pirkšana vai pārdošana pati par sevi nav atzīstama par neatļautu vai nepieklājīgu darbību.10 \"Norāde Civillikuma 1415.pantā par neatļautām darbībām pirkuma līguma jomā attiecināma uz tādu lietu pirkšanu un pārdošanu, kas vispār aizliegta ar likumu, piemēram, narkotiku pirkšana vai pārdošana. Civillikuma 1415.pants attiecas uz darbībām, kas pašas par sevi ir pretlikumīgas vai amor

man absolūti neaizgāja, ko Jūs vēlējaties pateikt;

izpildījuma neiespējamība būtu attiecināma uz nozaudētu vai bojā aizgājušu lietu, nevis uz tādu, kas pie spēkā esoša atsavināšanas līguma tiek atsavināta citai personai, šinī gadījumā var būt vienīgi NN

Vienkārši uzrakstiet savu rakstu par šiem jautājumiem. Visi ir drosmīgi, kad nav jānorāda savs īstais vārds.

Man šķiet, ka vairāki komentētāji Jums norādīja uz konkrētām tiesību normām, kas ir pretrunā Jūsu uzskatam, ka pārdevējs drīkstot pārdot n/ī vēlreiz. Tas nebūt nebija tikai CL 1.pants.

Dod, Dievs, Jums aizstāvēt doktora darbu.

\"ka otru reizi nedrīst pārdot, tas pats par sevi skaidrs, neatkarīgi no tā, ir vai nav pircējs nostiprinājis ZG\"



Līgumpārkāpumi parasti rodas tādējādi, ka viens no līdzējiem nepilda līgumu. Ja viens līdzējs nevar izpildīt līgumu, respektīvi, nodot īpašuma tiesības, jo lietas viņa īpašumā vairs nav, tā ir izpildījuma neiespējamība. CL 1543.p.: kad izpildīšana ir neiespējama nevis vispārīgi, bet tikai apsolītājam, vai kad neiespējamība ir viņa paša darbības sekas, tad viņam jāatlīdzina zaudējumi tam, kam viņš devis apsolījumu.



CL 1836.p. Kad saistības īstā priekšmeta izpildīšana izrādās neiespējama, tad kreditoram, ja viņa prasījums neatkrīt pavisam (1774.p.), jāapmierinās ar to, ka viņam par to samaksā naudā pēc parastās vērtības, ja vien aiz saistītā vainas nav dots pamats kādām citām prasībām (1635. un turpm.p., 1652. un turpm.p.).

Pateicos par ieteikumu studēt tiesību principus, noteikti paskatīšos likumības principa, tiesiskās drošības (stabilitātes) principa mijiedarbību ar labas ticības principu. Man šķiet, ka mēs runājam par dažādām tiesību sistēmām, jo es runāju par kontinentālās Eiropas sistēmu, kur pastāv rakstītas tiesību normas un principi, un es nerunāju par anglo-sakšu equity law ar samērā nelielu statutory provisions skaitu.

Varbūt man kļūdaina izpratne par labu ticību, bet Jums sanāk, ka CL 1.pants ir brīnumpants, kas „palīdz” neievērot vairākus CL pantus, piemēram, CL 992.p., 1477.- 1480., 2031.p. utt., kuri arī atrodas tiesību sistēmā. Uzdodiet sev jautājumu, ja Jūsu piedāvātā iztulkošana ir acīmredzami pretrunā ar vairākām normām, vai Jūsu secinājumi ir pareizi.

„Lai gan CL 1. pants sniedz plašas iespējas gan esošo tiesību izlietošanas koriģēšanai, gan tiesību tālākveidošanai, tas nav vispārējs taisnīguma priekšraksts. Tiesiskā stabilitāte būtu apdraudēta, ja labas ticības princips tiktu uzskatīts par atļauju likuma normu un tiesiskā darījuma seku neierobežotai korekcijai abstrakta taisnīguma garā. Taisnīguma princips ir ietverts arī tajās tiesību normās, kas primāri jāpiemēro strīda izšķiršanai. Tiesisko strīdu absolūto vairumu iespējams juridiski korekti izšķirt arī bez atsaukšanās uz CL 1. pantu, un šāds risinājums būs uzskatāms par taisnīgu. Tikai tad, ja tiesiskā strīda risinājums, piemērojot jebkuras citas uz strīdus gadījumu attiecināmas tiesību normas, izrādās absolūti netaisnīgs kādai no pusēm, tiesa drīkst atsaukties uz CL 1. pantu, lai pamatotu pretēju strīda risinājumu. CL 1. pants arī nekādā gadījumā nav uzskatāms par normu, kuras uzdevums ir sociāli vājākās darījuma puses aizsardzība.”(K. Balodis, Ievads civiltiesībās. 148.lpp.). :)

Vēlējos piebilst, ka mans rakstītais likās pretrunīgs, iespējams, tādēļ, ka apskatījām vairākus variantus: 1)n/ī dubultatsavināšanas gadījumus ar vairākiem variantiem, 2)gadījumus, kad pirkuma līgums ir noslēgts, bet pircējs nav reģistrējies zgr.,gan no abu līdzēju viedokļa, gan no trešo personu viedokļa. Katrā variantā ir savas nianses.

Tiesiskajam risinājumam/apgalvojumam ir jāiekļaujas tiesību sistēmā. Ja vairāki panti \"runā pretī\", tas nozīmē, ka risinājums nav pareizs.

pircēja nevēlēšanās nostiprināt tiesības ZG izriet no izdevumiem par nostiprināšanu, plus vēl NĪ nodoklis nav jāmaksā;

ja pārdevējs nav ļaunticīgs, vīņš nemūžam otru reizi NĪ nepārdos, bet pircējs atliek nostiprināšanu uz \"labākiem laikiem\", tad ko darīt pārdevējam? kā dabūt nost no sevis NĪ nodokļa slogu?

ka otru reizi nedrīst pārdot, tas pats par sevi skaidrs, neatkarīgi no tā, ir vai nav pircējs nostiprinājis ZG, tikai jautājums te par vērtējumu - civiltiesisks strīds vai NN;

Protams, interesants jautājums, vai pārdevējam vispār ir koroborācijas prasības tiesība, jo saskaņā ar CL 1487.pantu koroborācijas prasību ceļ ieguvējs pret atsavinātāju. Pieņemu, ka, rakstot šo normu, nevarēja iedomāties situāciju, ka ieguvējs nevēlētos nostiprināt savas īpašuma tiesības (nevēlētos iegūt īpašumu), it īpaši, ja ieguvējs par šo īpašumu ir samaksājis atlīdzību.



Ja pircējs lietu nevēlas iegūt īpašumā, tad, visticamāk, lietai ir kādi trūkumi (vai pārdevējs nav izpildījis kādas savas saistības). Attiecīgi pircējs nemaksā vai atprasa pirkuma maksu, savukārt, pārdevējs tādā gadījumā vai nu izpilda pircēja prasību atmaksāt pirkuma maksu un var pārdot īpašumu citai personai vai arī prasa samaksāt pirkuma maksu.



Manuprāt, pircēja nevēlēšanās nostiprināt īpašuma tiesības uz NĪ nebūtu uzskatāma par pārdevēja problēmu; pārdevēja problēma ir pircēja nevēlēšanās maksāt par īpašumu (iespējams, sponger gadījumā pārdevējs iegūst tiesības prasīt pirkuma maksu pēc tam, kad ZG nostiprinātas pircēja īpašuma tiesības, bet pircējs vairs nevēlas īpašumu/maksāt par īpašumu un tāpēc savas tiesības ZG nenostiprina, tādējādi it kā formāli mēģinot liegt pārdevējam celt pret viņu pirkuma maksas piedziņas prasību).

Paldies, par Jūsu komentāru 11:24. Tieši tā arī pārdevējam jārīkojas gadījumā, ja pircējs nereģistrējas zgr.

Jebkurā gadījumā pārdevējam nav tiesību pārdot īpašumu vēlreiz.