15. Oktobris 2012 / 16:00
Civillikuma 1415.pants attiecas uz darbībām, kas pašas par sevi ir pretlikumīgas vai amorālas, bet, neskatoties uz to, ir darījuma priekšmets.\"11 Tomēr, lai atspēkotu šajā rindkopā pausto uzskatu, nepietiek norādīt uz tā neatbilstību tiesu praksei, jo šī prakse pamatoti ir kritizēta juridiskajā literatūrā. E.Slicāne, interpretējot CL 1415.pantu kopsakarā ar CL 1592.pantu, nonāca pie secinājuma, ka \"labu tikumu pārkāpums var pastāvēt, ņemot vērā apstākļus kopumā, un nevis tikai izpausties kā labiem tikumiem pretējs darījuma priekšmets\".12 Jau no paša CL 1415.panta formulējuma [\"Neatļauta un nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem (..)\"] izriet, ka likums nozīmi piešķir nevis darījuma priekšmeta formālai pārbaudei atbilstībai labiem tikumiem, bet tieši pušu gribas izvērtēšanai.13
Tāpēc iebildumiem pret otro viedokli ir jābūt balstītiem uz citiem argumentiem. Tādus argumentus sniedz CL 2006., 2010. un 2031.panta analīze. Divas likuma normas, kas regulē atsavinājuma līguma spēkā neesamību, ja ieguvējs zināja par juridiskajiem atsavināšanas šķēršļiem, ir CL 2006. un 2010.pants. Saskaņā ar CL 2010.pantu par šādu juridisku šķērsli tiek atzīta lietas iegūšana no neīpašnieka. Savukārt CL 2006.pantā ar atsavināšanas aizliegumu ir domāts gadījums, kad lietu nedrīkst atsavināt likumisku14 ierobežojumu dēļ, turklāt šiem ierobežojumiem jāizriet no pašas lietas dabas,15 piemēram, lieta, kas izņemta no civiltiesiskās apgrozības.16 Šīs divas normas neattiecas uz vienas un tās pašas lietas dubultās pārdošanas gadījumu. Šo situāciju regulē CL 2031.pants, kurš, nosakot viena pircēja priekšrocību attiecībā pret citu, vadās nevis no otrā pircēja labticības, bet vienīgi no tā, kura pircēja valdījumā tikusi nodota lieta. Šāds likuma regulējums izriet no tā, ka ieguvējs tiek atzīts par ļaunticīgu tikai tad, ja viņš, iegūstot nekustamo īpašumu, zināja, ka īpašums vai citas lietu tiesības nepieder atsavinātājam. Zināšanas par citu personu saistību tiesībām uz nekustamo īpašumu, kas nav nostiprinātas zemesgrāmatā, nepadara ieguvēju par ļaunticīgu.17 Ņemot vērā saistību tiesību relatīvo spēku un to, ka ieguvēja labticība/ļaunticība attiecas vienīgi uz zināšanām par lietu tiesībām, prasība par otrā pircēja labticību nav pamatota un neatbilst Civillikumam.
Juridiskajā literatūrā tika izdarīts mēģinājums papildus pamatot otro viedokli ar taisnības izjūtu (CL 5.pants), kurai trešās personas ļaunticības gadījumā būtu dodama priekšroka pār CL 994.pantu.18 Taču šādas argumentācijas piekritēji ignorē faktu, ka CL 5.pants var tikt piemērots tikai tad, kad pats likums expressis verbis pieļauj šādu iespēju, konkrēti norādot uz to attiecīgajā pantā,19 piemēram, CL 2349.pantā: \"Ja miesas bojājuma sekas bijušas sakropļojums vai izķēmojums, tad arī par to noteicama atlīdzība pēc tiesas ieskata.\" Turpretim ne CL 994.pants, ne citas Civillikuma normas, kas regulē īpašuma iegūšanu ar nodošanu un labticīga ieguvēja aizsardzību, neparedz CL 5.panta piemērošanu. CL 5.pants nav tāda norma, ko varētu piemērot jebkad, \"kad pati tiesa to atrod par vēlamu vai (un) nepieciešamu\".20 Mūsdienu juridiskajā literatūrā jau tikusi kritizēta AT Senāta prakse, kad tiesa patvaļīgi piemēroja CL 5.pantu, lai tādējādi koriģētu pastāvošas likuma normas.21 Tik plaša šī panta piemērošana noved pie tā, ka tiesa nostājas likumdevēja vietā, atceļot vai ierobežojot likuma normas, kuras tā uzskata par netaisnīgām.
[3] Trešais viedoklis ir visradikālākais tādēļ, ka tas neatzīst pat labticīga ieguvēja aizsardzības nepieciešamību. Pēc šāda uzskata, īpašnieks, kas apzināti atsavina trešajai personai nekustamo īpašumu, par kuru jau ticis noslēgts viens pirkuma līgums, ir atzīstams par ļaunticīgu un viņa darbības ir kvalificējamas kā