ŽURNĀLS Tiesību politika

Savā praksē savukārt redzu, ka principi lielākoties tiek piesaukti vietā un nevietā, neizprotot to jēgu, un ar analoģiju mēģina pamatot sev izdevīgu iznākumu, kad normas to neparedz. Tiesa nevis principiāli neatzīst analoģiju un principus, bet neatrod pamatu tos piemērot. Un, kad uzskata, ka tas ir nepieciešams, tad gan principus piemēro, gan analoģiju izmanto.

Tas, ka ir jāpiemēro principi vai jāizmanto analoģija, nenozīmē, ka tas jādara ikvienā gadījumā, kad kāds tos piesauc.

Ja palasa kaut vai šeit, \"JV\", publicētos tiesu nolēmumus, tad Jūsu apgalvojums par juridiskās metodes nepārzināšanu ir acīmredzami nepareizs. Un, ja vēl palasa komentārus, tad nāksies sastapties arī ar tādiem, kuros tiesa kritizēta par pārāk lielu atraušanos no likuma teksta vai no mērķa (kā nu kurš to saskata).

Viss atkarīgs no konkrētās lietas. Un par to mēs neko nezinām. Jurista cienīgi ir nemētāties ar vispārīgiem apgalvojumiem, ja nav zināmi lietas apstākļi.

Labvakar! Paldies par argumentētajiem komentāriem! Uzskatu par nepieciešamu pievienot arī savējos.

1. Par to, ka juridiskās metodes pastāv tiesiskajā sistēmā kā vispārējie tiesību principi, var palasīt, piemēram Daigas Iļjanovas grāmatā \"Vispārējo tiesību principu nozīme un piemērošana\" (skat. īpaši 70.-74.lpp.).

2. \"Secinājums ir tāds, viena administratīvajā procesā un vienā civillietā iestāde un tiesa neapmierināja šī raksta autores lūgumus, tāpēc \"gan iestādes un amatpersonas, gan tiesas un tiesneši - ļoti bieži nezina pat elementāras tiesību teorijas atziņas.\"\"

Nepavisam ne tā! Aprakstītajai iestādes rīcībai ar mani nebija un nav vispār nekāda sakara! Vienkārši, strādājot tajā institūcijā, kuras jurists rakstīja izglītojošo vēstuli par tālākveidošanu, es par šo notikumu uzzināju. Manuprāt, tas ir šokējoši, ka privātpersonām saistošus lēmumus pieņem juridiski analfabēti. Tas būtu tas pats, ja operāciju veiktu nevis ķirurgs, bet santehniķis. Manuprāt, no situācijas apraksta ir pilnīgi skaidrs, kur slēpjas iestādes nekompetence. Iestāde saprot, ka situācijas ir līdzīgas, bet nepieņem lēmumu pēc analoģijas un tādējādi pārkāpj personu tiesības, tostarp cilvēktiesības.

3. Tiesu kāzuss gan ir saistīts ar mani, taču ne jau tikai ar mani, bet arī daudziem citiem, kuri lietās ir pieņemti klaji prettiesiski lēmumi. Manuprāt, arī par šo kāzusu no konteksta viss ir saprotams. Jāņem arī vērā, ka publikācijai šajā rubrikā ir ļoti ierobežots apjoms, tādēļ jāizsakās maksimāli īsi. Tiem, kas nav sapratuši, iesaku izlasīt rakstā minēto Magdas Papēdes rakstu. Jau tajā doktorante norādīja uz visām tiesu kļūdām šajos tiesību jautājumos, un es neuzskatu par vajadzīgu un pat iespējamu (autortiesības!) pārrakstīt M.Papēdes rakstu. Diemžēl tiesas šo viedokli, kā arī citu tiesību zinātnieku atziņas, uz ko es atsaucos blakus sūdzībā, vispār ignorēja. Turklāt neuzskatīja par vajadzīgu pat paskaidrot iemeslu. Šā iemesla dēļ es pat nevaru pateikt, kāpēc ir pieņemti šie prettiesiskie lēmumi: vai tiesa nespēja idetificēt vispārīgo un speciālo normu vai neprata atrisināt normu kolīzijas pareizā secībā, vai tur bija kāda cita vaina. Un man tiešām radās iespaids, ka tas ir tieši tādēļ, ka tiesa nezina, ko lai atbild, bet tāds lēmums tai ir jāpieņem tādēļ, ka citā lietā tā jau lēmusi AT Civillietu tiesu palāta! Un tas man šķiet nepieņemami.

Tātad esam tikuši līdz aksiomai :)

Vai arī citiem atļauts \"JV\" paust tādus pašus vispārīgus apgalvojumus par nekompetentiem un nekaunīgiem procesa dalībniekiem (pēc definīcijas), par nekompetentiem advokātiem (pēc definīcijas)?

Vai arī īpaša vieta garantēta tikai tiem, kas pauž vispārzināmus (...) apgalvojumus par tiesu?

Raksts bija par sistēmas trūkumiem, jautājumiem pēc būtības, nevis par konkrētu lietu analīzi. Tādu konkrētu lietu apraksts nemaz nav nepieciešams, jo katram ir sava pieredze šajā jautājumā, un nekas vairs nav jāpierāda.

Jā, gluži manas domas!

Priekšpēdējā rindkopā \"raksta\", nevis \"rakta\".

Izlasīju šo īso rakstu divas reizes, bet tā arī nesapratu, no kā tieši izaudzis šis apgalvojums par tiesu/iestāžu nekompetenci. Nesen bija līdzīgs stāsts, kur bija vienas (zaudētāja) puses viedoklis ar skaļiem apgalvojumiem par tiesu, bet bija vismaz sižets aprakstīts. Nu jau nav vairs pat tā.

Un mani izbrīna komentētāji. Lietas fakti un tiesas argumentācija vispār nav zināma, bet cik liela ir piekrišana autores viedoklim.

Visi viens otru draudzīgi pārliecinām un nostiprinām apziņu par tiesas neprofesionalitāti.

Kā apgalvojumu, mantru, un visbeidzot jau kā aksiomu.

Un tas no rakta, kurā judikatūra un juridiskā metode ir nosaukti par tiesību principiem?

Šādiem rakstiem ir domāts portāls \"sudzibas.lv\"

Diez vai būtu pamatoti teikt, ka „šis tiesību avots (judikatūra) jau objektīvi pastāv kā vispārējs tiesību princips”. Turpinājumā viss, ko raksta Proficius.



Ne judikatūra, ne juridiskās metodes nevar būt vispārējie tiesību principi.

Tiesu un tiesnešu pienākums ir vismaz juristiem saprotamā veidā paskaidrot, kāpēc viņi nepiekrīt zinātnieku atziņām.....

Piekrist vai nepiekrist var tam, ko zina vai ir vismaz reizi par to kaut kur lasījis. Tā kā zinātnieku atziņas nospiedošā daļa tiesnešu nelasa, tad viņi uz nesaprotamiem procesa dalībnieku lūgumiem vienkārši netbild :)

Diez vai būtu pamatoti teikt, ka „juridiskās metodes [..] pastāv tiesiskajā sistēmā kā vispārējie tiesību principi”. Juridiskās metodes tomēr ir zinātnes darba auglis, doktrīnas daļa. Protams, likumu (vai tiesību) piemērošana, neizmantojot šīs metodes, noteiktos gadījumos noved pie rezultāta, kas pretējs vispārējiem tiesību principiem (piemēram, tiesiskās vienlīdzības princips, juridiskās obstrukcijas aizliegums u.c.).

kamēr būs tiesneši un citi juristi gan valsts pārvaldē, gan privātās struktūrās, kuriem ir ļoti izteikta homo sovetikusa mentalitāte, rakstītāji var sarakstīt kaut vai pilnu Nacionālo bibliotēku, nekas tāpat nemainīsies

Tikai tagad izlasīju šā numura Dinas Gailītes rakstu \"Tiesību mehānika\". Tur viss ir pateikts vēl precīzāk, kur meklējams problēmas cēlonis, kam pilnībā piekrītu.

Attiecībā uz virsrakstā formulēto jautājumu, manuprāt, tas jau ir atbildēts ar Oficiālo publikāciju likuma pieņemšanu. Kāpēc tagad vēlreiz par to būtu jādiskutē, nezinu. Vai tad kāds ierosina izslēgt šī likuma 9. pantu? Tā kā šajā ziņā nekādu aktualitāti nesaskatu.



Kas attiecas uz tiesību normu piemērotāju zināšanām tiesību teorijas jautājumos... Šis jautājums vienmēr būs svarīgs un aktuāls. Taču tā risināšanai prasītos cits raksta saturs, piemēram, kaut vai izanalizējot rakstā aizskartos, taču nekādi neizvērstos tiesību piemērošanas jautājumus. Ne vienmēr viss, ko nesaprotam vai kam nepiekrītam, ir nepareizs. Bārstīties ar vispārinājumiem, ka tiesneši neko nesaprot, ir viegli. Es vairāk sagaidītu problēmas analīzi, lai tad pati varu secināt, vai tiesneši saprot vai nesaprot.

Problēma nav tajā, ka nav grāmatu, problēma ir tajā, ka tās, kuras nav biezas un ir pieejamas, netiek lasītas.



Attiecībā uz rakstu: Secinājums ir tāds, viena administratīvajā procesā un vienā civillietā iestāde un tiesa neapmierināja šī raksta autores lūgumus, tāpēc \"gan iestādes un amatpersonas, gan tiesas un tiesneši - ļoti bieži nezina pat elementāras tiesību teorijas atziņas.\"

Paldies, raksta autorei par raksta aktualitāti. Šis raksts ir kā iešut mērķī desmitniekā. Atzīsimies, ka bieži vien likumi tiek grozīti arī tādēļ, ka kāds kaut ko nevar pareizi saprast, lai nebūtu liekas tiesvedības un problēmas, tad vieglāk pagrozīt likumu. Kādi valstī juristi, tādi likumi. Tādēļ arī ir tie normatīvo aktu plūdi, kas apgrūtina orientēšanos likumos, jo mūsu likumi pārtop par instrukcijām. Lai visi visu saprastu. Ja jau tiesneši (jo īpaši tas attiecas uz rajona tiesām) nemaz neklausās, tiklīdz sāc ko runāt par tiesību principiem... Uzreiz atskan jautājums: \"Kur tas rakstīts?\" It kā tiktu runāts par kādām tālām galaktikām, kas neattiecas uz dzīvi šeit uz zemes. Kā ar to cīnīties? Kā panākt, lai tiesību principi tiktu uztverti kā tiesību avots, lai viss sīki nebūtu jāieraksta likumos, lai saprātīgs jurists varētu pats izsecināt pareizo risinājumu, jo nav iespējams visus dzīves gadījumus paredzēt un sīki aprakstīt tā risinājumu likumos. Mana atbilde ir - izglītot juristus. Nepiešķirt jurista nosaukumu visiem, kas maksā par mācībām. Veikt stingru tiesnešu kvalifikācijas pārbaudi. Un uzrakstīt kādu labu, biezu grāmatu ar praktiskiem piemēriem, lai ir kur pamācīties.

ja kādā likumā ierkstītu, ka pasualē nav muļķu, tad to nebūtu. vai ne?