ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Tieši ar interneta starpniecību noslēgtie darījumi visbiežāk ir ar starptautisku raksturu. Tas nozīmē, ka līdzēji atrodas dažādās valstīs vai saistību izpilde notiek citā valstī nekā tā, kurā atrodas līdzēji, un līdzīgas situācijas. Dažkārt līgums netiek noslēgts ar interneta starpniecību, tomēr tas vienalga ir saistīts ar informācijas tehnoloģijām, tā, piemēram, digitāla satura preču (mūzikas, filmu, datorspēļu) piegāde, datorprogrammu uzstādīšana, norēķini tiešsaistē un citi pakalpojumi. Tāpat nodarījumiem, kas ir saitīti ar ārpuslīgumiskajām attiecībām, nereti piemīt pārrobežu raksturs. Iejaukšanās citu personu privātajā dzīvē, goda un cieņas aizskaršana, nepatiesu ziņu, komercnoslēpumu saturošas informācijas izplatīšana, kā arī intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumi un tamlīdzīgas darbības var tikt izdarīti vienā valstī, bet sekas var skart personas kādā citā valstī. Tādēļ, līdzīgi kā citos pārrobežu strīdu gadījumos, arī internetā veiktām darbībām ir svarīgi noteikt strīda risināšanai piemērojamās tiesības.

Eiropas Savienības (turpmāk – ES) dalībvalstīs minētie jautājumi tiek risināti ar vairāku tiesību aktu palīdzību. 1980. gada Romas Konvencija par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (turpmāk – Romas konvencija), kas stājās spēkā 1991. gada 1. aprīlī, bija pirmais unificētais līgumtiesību akts šajā jomā ES līmenī.¹ Priekšlikumu vienota tiesību akta izstrādei, kas unificētu starptautisko privāttiesību noteikumus, jo īpaši līgumtiesību jomā, Beniluksa valstis Eiropas Komisijā iesniedza jau 1967. gadā, tomēr gan konvencijas izstrāde, gan spēkā stāšanās aizkavējās. Sākotnēji konvencijas projektā tika ietverti noteikumi, kas regulētu arī ārpuslīgumiskās attiecības, tomēr vēlāk no konvencijas projekta tie tika izslēgti.² Konvencijas spēkā stāšanos aizkavēja neskaidrības saistībā ar Eiropas Kopienu Tiesas (tagad – ES Tiesas) kompetenci konvencijas normu interpretācijā, ko atrisināja 1988. gadā, Romas konvencijai pievienojot divus papildu protokolus.³ Romas konvencija tika noslēgta starp toreizējām Eiropas Kopienas (turpmāk – EK) dalībvalstīm, lai vienkāršotu valstīs pastāvošo atšķirīgo privāttiesību regulējumu. Romas konvencija nosaka, kuras valsts tiesības ir piemērojamas līgumsaistībām, ja līdzēji nav vienojušies par līgumsaistībām piemērojamajām tiesībām.

Romas konvencija nebija atvērta parakstīšanai valstīm ārpus EK, tomēr valstis pašas pēc saviem ieskatiem konvencijas normas varēja iestrādāt savos nacionālajos tiesību aktos, kas regulē starptautiskās privāttiesības. To labprāt darīja arī toreizējās EK dalībvalstis – Beļģija, Luksemburga, Dānija, Nīderlande un Vācija.⁴ Apvienotā Karaliste ar Romas konvenciju un tās interpretāciju saistītos jautājumus ietvēra 1990. gada Aktā par līgumiem piemērojamām tiesībām (Contracts (Applicable Law) Act 1990),⁵ kaut arī konvencija savos pamatprincipos līdzinās angloamerikāņu tiesību (common law) sistēmā pastāvošajai “piemērotāko tiesību” (proper law) pieejai.⁶ Šādu pieeju XIX gadsimtā izveidoja angļu tiesneši, par līgumsaistībām piemērotāko tiesību sistēmu atzīstot to tiesību sistēmu, saskaņā ar kuru līgums tika noslēgts: vai nu tika piemērotas līdzēju izvēlētās tiesības, vai tās, ar kurām līgums visciešāk saistīts.⁷

Šobrīd Romas konvencija zaudējusi aktualitāti tajās ES dalībvalstīs, kurās tiek piemērota 2008. gada 17. jūnija Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (turpmāk – Romas I regula), jo konvencijas normas tika pārstrādātas un modernizētas regulas noteikumos. Jāatzīmē, ka Romas konvenciju turpina piemērot Dānijā, jo Dānijai Romas I regula nav saistoša.⁸ Tāpat arī Apvienotajai Karalistei Romas I regula nav saistoša,⁹ savukārt Īrija ir paziņojusi, ka vēlas piedalīties šīs regulas piemērošanā.