Viktorija V.
23. Oktobris 2012 / 22:12
Pateicos par Jūsu norādi, bet vēlētos iebilst:
[1.] konkrētā darba ietvaros, atsaucoties uz avotu, nošķīru jēdzienus „tiesu prakse” un „judikatūra”;
[2.] praksē, taisot nolēmumu, tiesa/tiesnesis, pamatojoties uz CPL 5. pantu, atsaucas ne tikai uz judikatūru, bet arī tiesu praksi (faktiski nenošķirot abus jēdzienus );
[3.] 6. punktā esmu minējusi gan 2010. gada 28. septembra Ministru kabineta noteikumus Nr. 916 „Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas kārtība”, gan Dokumentu juridiskā spēka likumu, paskaidrojot, ka, ja iesniegtiem prasības pieteikuma materiāliem pievienotas fotokopijas, kas nav apliecinātas likumā noteiktā kārtībā, tad minētās fotokopijas nav atzīstamas par pierādījumu prasītāja apgalvojumiem vai arī pieteiktiem lūgumiem.
[4.] Jautājumu saistībā ar tiesas izdevumu piedziņu izlemj ar attiecīgo tiesas nolēmumu arī bez pieteiktā lūguma, ievērojot CPL 41. pantā minēto.
Manuprāt, lūgumu par tiesas izdevumu atlīdzināšanu nevar definēt kā “prasītāja prasījumu” CPL 128. panta otrās daļas 7. punkta izpratnē, jo faktiski no CPL 41., 193. panta izriet, ka tiesai minētais jautājums jālemj pēc savas iniciatīvas.
[5.] Latvijas Bankas izziņu jāpievieno, jo, piemēram, ja parāds EUR valūtā izveidojies laika periodā no 1999. gada līdz 2005. gadam, tad, kādēļ tiesai, lai pārliecinātos par aprēķinā norādītās summas pareizību, būtu jāmeklē attiecīgais valūtas kurss noteiktā laika periodā? Tas ir prasītāja pienākums pierādīt, ka norādītajā laika periodā, piemēram, starp pusēm pielīgtā naudas summa, kas aprēķina toreiz EUR valūtā un tagad pārrēķināta LVL valūtā, atbilst toreizējam valūtas kursam.
[6.] Saistībā ar uzvārda maiņu bija domāts, ka prasītājām/atbildētājam, mainot uzvārdu, katram par sevi jāiesniedz attiecīgie pierādījumi, nevis vienam par otru. Protams, prasības pieteikumā var norādīt, ja kļuvis zināms, ka puse mainījusi uzvārdu.
[7.] Par elektroniski sūtītajiem dokumentiem Jums piekritīšu, bez tam, papildināšu, ka, ja elektroniskais dokuments atbilst Elektronisko dokumentu likuma noteikumiem un atbilstoši šī likuma regulējumam tiesai nodrošināta iespēja pārliecināties par iesniegtā dokumenta atvasinājuma atbilstību oriģinālam, tam ir juridisks spēks un tiesai šāds dokuments jāpieņem.
Jāievēro, ka dokuments var būt gan sastādīts uz papīra, gan cita datu nesēja, uz kura iespējams parakstīties, ievērojot, ka saskaņā ar Elektronisko dokumentu likuma 3. panta otro daļu elektroniskais dokuments uzskatāms par pašrocīgi parakstītu, ja tam ir drošs elektroniskais paraksts, turklāt saskaņā ar Elektronisko dokumentu likuma 4. pantu elektroniskais paraksts ir tiesisks pierādījums, un elektroniskā dokumenta kā pierādījuma iesniegšana kompetentām iestādēm nav ierobežojama, pamatojoties tikai uz to, ka dokuments ir elektroniskā formā.
Par elektroniski sūtītiem dokumentiem diemžēl tiesām joprojām nav vienota viedokļa, jo tiesu praksē izteikts, ka CPL izpratnē iesniedzēja paraksts ir personiskais paraksts un to nevar aizvietot ar drošu elektronisko parakstu, pamatojoties uz Elektronisko dokumentu likuma 3. panta otro daļu, 3. panta piekto daļu, 6. panta otro daļu, 2005. gada 28. jūnija Ministra kabineta noteikumu Nr. 473 „Elektronisko dokumentu izstrādāšanas, noformēšanas, glabāšanas un aprites kārtība valsts un pašvaldību iestādēs un kārtība, kādā notiek elektronisko dokumentu aprite starp valsts un pašvaldību iestādēm vai starp šīm iestādēm un fiziskajām un juridiskajām personām” 2. punktu, PIEMĒRAM, Valkas rajona tiesas tiesneses 2012. gada 17. aprīļa lēmums lietā Nr.C38028911/52/12.
[8.] Saistībā ar norādi “Tiesas praksē neizmanto dažkārt visas iespējas, ko piedāvā CPL” – piekrītu.
Protams, CPL 93. panta ceturtā daļa arī tiek piemērota, tomēr gadījumos, kad konstatēti arī citi trūkumi pie prasības pieteikuma ie