Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

30. Oktobris 2012 /Nr.44 (743)

Par dažiem specifiskiem krāpšanas jautājumiem
9 komentāri
Mg.iur.
Māris Leja
Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors

Rakstā analizēta tiesu praksē izskatīta krimināllieta, kurā nozīmīgi šādi ar krāpšanu saistīti jautājumi: kā norobežojama krāpšana no piesavināšanās; vai konstatējama krāpšanas pazīme – maldība, ja faktiskos apstākļus nav zinājusi trešā, tieši maldinātā persona (konkrētajā lietā – tiesnesis), bet mantas īpašniekam tie bija zināmi; kā norobežojama sagatavošanās krāpšanai no krāpšanas mēģinājuma, ja ilgstošā laika periodā veiktas dažādas maldinošas darbības, kas vērstas uz svešas mantas iegūšanu.

Šī lieta izceļas ar īpaši raibu nodarījuma juridisko vērtējumu: pirmstiesas kriminālprocesā nodarījums kvalificēts kā krāpšanas mēģinājums (Krimināllikuma (turpmāk – KL) 15. p. 4. d. un 177. p. 3. d.) un dokumentu viltošana (KL 275. p. 2. d.). Pirmās instances tiesa apsūdzētos daļā par krāpšanas mēģinājumu attaisnoja, notiesājot tikai par dokumentu viltošanu. Apelācijas instances tiesa atcēla pirmās instances tiesas spriedumu daļā, kurā taisīts attaisnojošs spriedums, notiesājot par krāpšanas mēģinājumu (KL 15. p. 4. d. un 177. p. 3. d.).

Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments (turpmāk – Senāts) apelācijas instances tiesas notiesājošo spriedumu daļā par krāpšanu atcēla. Izskatot lietu atkārtoti, apelācijas instances tiesa atzina, ka krāpšana pārtraukta sagatavošanās stadijā (KL 15. p. 3. d. un 177. p. 3. d.). Savukārt Senāts, izskatot lietu atkārtoti, kriminālprocesu daļā par krāpšanu izbeidza noziedzīga nodarījuma sastāva trūkuma dēļ.1

šis raksts ir maksas saturs
ATVĒRT AR KODU
2
0
VĒL PAR ŠO TĒMU
komentāri (9)
9 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
mazgudrais
2. Novembris 2012 / 10:22
0
ATBILDĒT
par tēriņa nemaksāšanu - manuprāt pēc krāpšanas tas gluži neizskatās, te būtu zādzība visdrīzāk, ja piemēram, pārdevējs veikalā pasniedz preci, bet cilvēks nesamaksā un ar preci aiziet, tā taču nebūs krāpšana, tāpat arī ar tēriņu ir, prece paņemta, aiznesta, bet samaksa nav vaikta
Jūlija
1. Novembris 2012 / 10:39
0
ATBILDĒT
Es arī lasīju pirmskara Latvijas literatūrā, ka par viltu krimināltiesiski soda tad, kad ar CT līdzekļiem nevar aizsargāties. Vācijā ir līdzīgs uzskats, tā, piemēram, ja persona viltus rezultātā noslēdza darījumu, tad tas ir CT gadījums, taču, ja persona (a) ar viltu piedabū citu slēgt darījumu un (b) no paša sākuma zina, ka nevarēs sniegt pretizpildījumu vai atlīdzināt zaudējumus, šāda darbība ir krimināltiesiski sodāma. Starp citu, ir J. Bergera 1940.gada referāts „Tēriņu nesamaksa kā krāpšana”, kur ir rakstīts tieši par to, ka „ka cilvēks pasūta un patērē restorānā ēdienus vai dzērienus un pēc patērēšanas aiziet, nesamaksādams par šo tēriņu.”
Jūlija
1. Novembris 2012 / 10:36
0
ATBILDĒT
Vai vācu vairākuma viedoklis piemērā ar slepkavības pasūtīšanu un krāpšanu nav līdzīgs tam, ka „zaglis nozaga no zagļa, tāpēc pēdējais jānotiesā tāpēc, lai tas nezog”?

Savukārt, Krievijas Civilkodeksā ir norma, saskaņā ar kuru prettiesisku, amorālu utml. darījumu izpildījums ir konfiscējams, tāpēc šāda darījuma dalībnieki nav aizsargājumi: Сделка, совершенная с целью, заведомо противной основам правопорядка или нравственности, ничтожна.

При наличии умысла у обеих сторон такой сделки - в случае исполнения сделки обеими сторонами - в доход Российской Федерации взыскивается все полученное ими по сделке, а в случае исполнения сделки одной стороной с другой стороны взыскивается в доход Российской Федерации все полученное ею и все причитавшееся с нее первой стороне в возмещение полученного.

При наличии умысла лишь у одной из сторон такой сделки все полученное ею по сделке должно быть возвращено другой стороне, а полученное последней либо причитавшееся ей в возмещение исполненного взыскивается в доход Российской Федерации (169 ГК)



Attiecībā uz trīspusējo krāpšanu ar vairākiem posmiem mana doma bija tāda, ka, kaut gan mantisks zaudējums tiek nodarīts ar izsoles akta apstiprināšanu, tomēr tā vairāk ir formalitāte. Tāpēc, manuprāt, viltus bija pie pieteikuma par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē tiesas ceļā iesniegšanas un izsolē.



Uzticētas mantas jēdziens ir saistīts ar principu „Hand wahre Hand” un apstākli, ka atsevišķos gadījumos var iegūt īpašuma tiesības no ne-īpašnieka, rīkojoties ar uzticētu mantu. Kad minētais princips tika iekļauts BGB un līdz ar to atļāva iegūt īpašuma tiesības trešajām personām, teiksim, Untreue gadījumā, bija arī iebildumi, ka šādā veidā § 932 BGB atbalsta noziegumu pret īpašumu izdarīšanu, kad jāaizsargā cietušais īpašnieks.
Proficius Aliri
1. Novembris 2012 / 00:24
0
ATBILDĒT
Vērtīgs raksts, kas apliecina, ka arī Latvijas krimināltiesībās iespējams uzrakstīt kvalitatīvus un plaši argumentētus pētījumus, izmantojot gan tiesu praksi, gan plašu doktrīnas klāstu. Turklāt devums ir ne tikai konkrēto noziedzīgo nodarījumu, bet vispār kvalifikācijas teorijas (piem., NN stadijas, konkludenta rīcība) kontekstā.

Ne mazāk interesanti būtu apskatīt pieminēto faktu, ka persona notiesāta par dokumenta – acīmredzot, cesijas līguma – viltošanu. Ja apsūdzētie „noslēguši” šādu līgumu, tad tas uzskatāms par šķietamu jeb fiktīvu darījumu. Kā raksta K.Balodis, tad šādā gadījumā dalībnieki nevēlas tiesisku seku iestāšanos, taču mēģina radīt patiesi gribēta un reāli notikuša tiesiskā darījuma šķietamību, lai trešajām personām rastos iespaids par noslēdzamā darījuma nopietnību. Vai no šiem tiesas nolēmumiem var secināt, ka šķietama darījuma noslēgšana ir arī noziedzīgs nodarījums – dokumenta viltošana.

Runājot par vienu no krāpšanas pazīmēm – viltu, pirmskara Latvijas tiesu praksē vērtēja to, vai šo viltu viegli varēja nojaust. Izmantojot paralēles ar civiltiesībām, tiesas norādīja, ka nav atzīstams par pieviltu tas, kas varējis viltu viegli pārbaudīt, bet kur viltum nav civiltiesisku seku, tur tas arī nav atzīstams par krimināli sodāmu. Nevar sodīt personu, kuras rīcība neder kā krāpšanas līdzeklis, jo viltus viegli saskatāms. Protams, šajā gadījumā tiesneša iespējas saskatīt viltu šķiet visai ierobežotas. Neskatoties uz Satversmes tiesas spriedumu, parādnieka iespējas sevi aizsargāt pret ļaunprātīgiem kreditoriem tomēr ir visai ierobežotas un ne pārāk efektīvas.

Tāpat vai šeit nevarētu saskatīt paralēles ar Sodu likuma 556.pantā paredzēto nodarījumu, saskaņā ar kuru sodāms tas, kurš „uzrādījis piedzīšanai dokumentu tā pilnas summas vai kādas daļas apmērā, ja piedzenamais parāds apzināti dzēsts”. Pēc šā nodaļā par krāpšanu ietvertā panta atbildēja tas, kas uzrādījis piedziņai (civilprocesuālā kārtībā) dokumentu, kurš, vainīgam to zinot, jau pilnīgi vai pa daļai samaksāts, ja tas darīts mantkārīgā nolūkā.
Autors
31. Oktobris 2012 / 21:22
0
ATBILDĒT
Visai interesants ir Jūsu minētais piemērs par naudas izkrāpšanu noziedzīgas darbības veikšanai, kuru nebija plānots veikt no paša sākuma. Tas, vai tā ir krāpšana būtu vērtējams arī pēc Latvijas likuma, jo šajā gadījumā viltus upurim tiek atņemta manta (Jūsu minētajā piemērā nauda), resp., ir krāpšanas priekšmets KL 177.panta izpratnē. Cits, bet strīdīgāks ir jautājums, vai viltus upurim ir radīts mantisks zaudējums.

Viedokļi šajā jautājumā Vācijā ir diametrāli pretēji. Saskaņā ar valdošo viedokli Vācijā mantisks zaudējums šādos gadījumos ir nodarīts, savukārt saskaņā ar mazākuma viedokli mantiska zaudējuma nav.

Mazākuma viedoklis - krāpšanas obligāta pazīme ir iejaukšanās citas personas tiesiski aizsargātā mantiskā sfērā. Šīs pazīmes nav, ja maldinātā persona atdod mantu par neatļautu (prettiesisku) vai ar labiem tikumiem nesavienojamu darbību veikšanu. Valsts nevar krimināli vajāt par tādu darījumu nepildīšanu, kurus tā juridiski neatzīst. Krimināltiesības nonāktu pretrunā ar pārējo tiesību sistēmu, ja par personas mantas sastāvdaļu atzītu tādus mantiskus labumus, kurus pārējā tiesību sistēma neatzīst un neaizsargā. Zinot, ka darījums ir spēkā neesošs, maldinātā persona apzināti nodara zaudējumu pati sev. Darījuma spēkā neesamības dēļ tā atdod mantu uz savu risku. Pretējs uzskats nozīmētu, ka aizsargājama ir uzticēšanās tam, ka apsolītais noziegums tiks izpildīts.

Vairākuma viedoklis - Mantiska zaudējuma faktu nevar noliegt tikai tāpēc, ka saskaņā ar Vācijas BGB 817.panta otro teikumu (sal. Civillikuma 2387.p.) zaudēto nav iespējams atprasīt tiesiskā ceļā. Taisni otrādi – tas, kuram nav iespēju panākt mantiska zaudējuma atlīdzināšanu, vēl jo vairāk uzskatāms par mantisku zaudējumu cietušu. Lietas apstākļu civiltiesiskais vērtējums nedrīkst maldināt. Ja Vācijas BGB 817.panta otrais teikums liedz tiesības atprasīt nodoto mantisko labumu, tas nenozīmē, ka par nebijušu (neeksistējošu) jāatzīst mantiska zaudējuma nodarīšanas fakts. Minētā tiesību norma vienīgi liedz tiesisku aizsardzību aizliegta darījuma ietvaros nodotās mantas atgūšanai. Atšķirība starp civiltiesībām un krimināltiesībām ir tā, ka abām tiesību nozarēm ir atšķirīgi uzdevumi. Tas, ka „cietušais” vēlējies sasniegt aizliegtu mērķi, neattaisno personu, kura šī „cietušā” mantiskos labumus izmanto savā labā. Šajā gadījumā sodu pelnījuši abi, turklāt arī tad, ja krimināltiesiskā aizsardzība nāk par labu šīs aizsardzības necienīgai personai. Kriminālsods tiek piemērots nevis cietušā, bet gan publiskās kārtības interesēs. Pretējs viedoklis nozīmētu atļaut nesodīti izdarīt krāpšanu un izspiešanu noziedznieku starpā. Vācijas Augstākās tiesas lieta: Urteil vom 28.09.2000, (4) 1 Ss 44/00 (50/00). Pieejams: http://www.jura-intensiv.de/ra/archiv/2001-01.pdf#page=32 [skatīts 27.05.2012].

Krievijas juridiskajā literatūrā atzīts, ka personas saukšana pie kriminālatbildības par mantas iegūšanu, solot izpildīt prettiesiskas darbības, zinot, ka tās netiks pildītas, ne tikai nav pretrunā ar civiltiesībām, bet gan pilnībā saskan ar tās normām. Krimināltiesības neaizsargā prettiesisku darījumu dalībnieku mantiskās intereses, to mērķis ir novērst iespējamos prettiesiskos nodarījumus. Tātad krimināltiesību mērķis ir identisks civiltiesību uzdevumam – novērst valsts un sabiedrības interesēm pretējus darījumus. Nodarījuma prettiesiskuma dēļ „cietušajam” var liegt tiesības aizstāvēt savas mantiskās intereses tiesas ceļā. Tomēr konkrētā situācijā krimināllikums aizsargā sabiedrības, bet ne „cietušā” intereses. Пикуров.Н.И. Комментарий к судебной практике. Квалификации преступолений на примере норм с бланкетными диспозициями. Москва: Юрайт, 2009,
Autors
31. Oktobris 2012 / 21:18
0
ATBILDĒT
1. Tieši tā – pēc vācu terminoloģijas gadījumus, kad nepastāv identitāte starp maldināto personu un personu, kuras manta iegūta, sauc par Dreiecksbetrug, kas burtiskā tulkojumā ir trijstūrveida krāpšana. Es vienīgi sliecos uzskatīt, ka primāri tomēr par cietušo jāuzskata persona, kura mantu zaudējusi.

2. Kas attiecas uz uzticētas mantas pazīmēm, tad ieķīlātu mantu par uzticētu ir atzinis arī Latvijas pirmskara Senāts. Piemēram, par pamatotu atzīts apgabaltiesas notiesājošais spriedums, kura konstatējusi, ka apsūdzētais, aizdodot cietušajam naudu, pieņēmis kā rokas ķīlu viņa velosipēdu, bet vēlāk, kad cietušais naudu gribējis atmaksāt un saņemt ieķīlāto velosipēdu, bez likumīga iemesla nav to atdevis cietušam, bet atsavinājis to trešai personai, t.i., ir izdarījis piesavināšanos. Latvijas Senāta spriedums Nr.1936/71. Latvijas Senāta spriedumi (1918-1940). 15 sējums. Senāta Kriminālā kasācijas departamenta spriedumi 1936-1940. Rīga: faksimilizdevums, 1998, 6061.lpp.

Kā izriet no šī nolēmuma, par uzticētu šī manta bija kļuvusi ar valdījuma iegūšanu, resp., ķīlas tiesību nodibināšanu. Savukārt tiesības rīkoties (konkrētā gadījumā - atsavināt ieķīlāto mantu) nav atzītas par uzticētas mantas obligātu rekvizītu, jo šajā piemērā šādas tiesības nebija iegūtas, jo parāds tika samaksāts.

3. Vācijas (arī Šveices un Austrijas) un Latvijas KL panta formulējumi par krāpšanu patiešām atšķiras, proti, galvenā atšķirība ir tā, ka Krimināllikuma 177.pantā ir iekļauta norāde uz noziedzīga nodarījuma priekšmetu (manta/tiesības uz mantu), bet Vācijas, Šveices un Austrijas likumdevējs to nav darījis. Arī Latvijas 1933.gada Sodu likumā krāpšanas formulējumā norāde uz noziedzīga nodarījuma priekšmetu nebija iekļauta. Tāpēc saskaņā ar šobrīd Latvijā spēkā esošo likumu krāpšanas nav, ja vainīgā persona ar viltu izvairās no mantiska rakstura izdevumiem. Šāds nodarījums būs krimināli sodāms tikai tad, ja atbildīs kādam citam speciālam noziedzīga nodarījuma sastāvam, piemēram, izvairīšanās no nodokļu nomaksas. Taču šai atšķirībai nav saistības ar rakstā analizēto lietu, jo tajā ir skaidri identificējams krāpšanas priekšmets – nekustamais īpašums (vai vismaz tiesības uz nekustamo īpašumu), kas atbilst KL 177.panta pazīmēm.
Jūlija
30. Oktobris 2012 / 17:02
0
ATBILDĒT
Rezumējot, ja viss tiktu īstenots līdz galam konkrētajā krimināllietā, tā būtu t.s. trīspusējā krāpšana (Dreiecksbetrug): cietušais – persona, kuru maldina un kura ir tiesīga rīkoties ar cietušā mantu – vainīgais. Manuprāt, vācu dāvinājuma līguma un nodokļa gadījums nav ļoti līdzīgs vietējam kāzusam par nekustamā īpašuma labprātīgu pārdošanu izsolē, lai varētu izmantot tās pašas tēzes, jo mūsu gadījumā galvenās aktivitātes notika ķēdes sākumā un vidū, bet izsoles akta apstiprināšana ir šo aktivitāšu sekas.



Manā ieskatā, krimināllietā ieķīlātais īpašums netika uzticēts, jo apsūdzētie ieguva tiesības rīkoties ar lietu, t.i., pārdot izsolē tikai pēc tiesas lēmuma par īpašuma pārdošanu izsolē. Ja šādas tiesības iegūtas, maldinot tiesu, tā nav uzticēta manta, jo, zinot patiesos apstākļus, šāds lēmums netiktu pieņemts. Ja turpinām ar vācu doktrīnu, uzticēta manta ir tāda, ar kuru vainīgais varēja tiesiski rīkoties, bet, ar kuru rīkoties nedrīkstēja (rechtliches Koennen/rechtliches Duerfen). Sakarā ar uzticētu mantu bieži vien min piemēru ar prokūristu, kas pretēji, teiksim, darba līguma ierobežojumam attiecībā uz noteiktiem darījumiem ir tomēr noslēdzis šādu darījumu komersanta vārdā. Uz āru šī prokūrista rīcība ir saistoša, bet attiecībā uz komersantu ir ļaunprātīga uzticēšanās izmantošana. Bez tam runai jābūt par sevišķi smagu pienākuma pārkāpumu (gravierende Pflichtverletzung), lai ne katrs civil- vai komerctiesību pārkāpums tiktu kvalificēts kā noziedzīgs.



Beidzot Latvijā krāpšanas vai piesavināšanās priekšmets ir kustama lieta vai tiesības uz nekustamu lietu, bet Vācijā krāpšanas vai piesavināšanās priekšmets ir cietušā aktīvi, kas samazinās vai var samazināsies nozieguma rezultātā. Piemēram, Vācijā krāpšana būs arī tad, ja persona slēdz darījumu, kas ir pretrunā ar krimināltiesību aizliegumu, zinot no paša sākuma, ka darījumu neizpildīs. Pamatā ir kāzuss no dzīves, kad persona M pasūtīja personai H sava konkurenta – personas K slepkavību. H, saņemot no M naudu 20000DM apmērā, izstāstīja visu K un abi uzrakstīja iesniegumu policijai par uzkūdīšanu veikt slepkavību. M apcietināja, bet tas pieprasīja, lai H atdod atpakaļ saņemto naudu, ja viņš no paša sākuma negrasījās izpildīt pasūtījumu. Rezultātā tika secināts, ka, ja H izpildītu pasūtījumu, viņu tiesātu par slepkavību. Ja H pasūtījumu neizpildītu, viņu tik un tā tiesātu tikai par krāpšanu. Šajā gadījumā bija svarīgi tieši tas, ka M samazinājis aktīvi, kaut gan abas puses noslēdza darījumu, kas ir pretējs likumam un ir amorāls.
BB
30. Oktobris 2012 / 16:24
0
ATBILDĒT
.. autora raksti kļūst kvalitatīvāki : )
Magone
30. Oktobris 2012 / 13:15
0
ATBILDĒT
Paldies, ka veltījāt laiku, lai uzrakstītu tik ļoti vērtīgu rakstu! Nebija, kur piesieties:)
visi numura raksti
Skaidrīte Ābrama
Skaidrojumi. Viedokļi
Tālākpārdošanas cenu noteikšana kā konkurences tiesību pārkāpums
Pēdējo gadu laikā Konkurences padome vairākkārt ir izmeklējusi lietas par tālākpārdošanas cenas noteikšanu. Ir konstatēti pārkāpumi, uzlikti naudas sodi, tāpat veikti izglītojoši pasākumi, rīkojot seminārus un plašsaziņas ...
1 komentāri
Arta Snipe, Normunds Šlitke
Skaidrojumi. Viedokļi
Līdz šim nepateiktais zemes piespiedu nomas jautājumā
"Jurista Vārdā" Nr. 42 (16.10.2012.) tika publicēta informācija "Jauni priekšlikumi zemes un ēku īpašnieku savstarpējo interešu līdzsvaram" un divi komentāri – zvērināta advokāta Sanda Bērtaiša raksts "Komentārs par nomas ...
26 komentāri
Mārtiņš Paparinskis
Tiesību politika
M.Paparinska atzinums par likumprojektu "Grozījumi Pilsonības likumā"
19 komentāri
Tiesību politika
Ārlietu ministrijas 2012. gada 12. oktobra vēstule "Par likumprojektu "Grozījumi Pilsonības likumā"" Centrālajai vēlēšanu komisijai
Tiesībsarga birojs
Tiesību politika
Latvijas Republikas tiesībsarga 2012. gada 15. oktobra vēstule "Par likumprojektu "Grozījumi Pilsonības likumā"" Centrālajai vēlēšanu komisijai
AUTORU KATALOGS