Pagājušajā nedēļā Rīgas Juridiskajā augstskolā notika konference "Ceļā uz iekļaujošu sabiedrību bez naida: Latvijas pieredze, sasniegumi un izaicinājumi". Pasākumā piedalījās Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētāja un citas valsts amatpersonas. Izskanēja vairākas interesantas un pārsteidzošas domas, tomēr visu laiku nepameta sajūta par vārdu un darbu nesakritību.
Piemēram, Augstākā tiesa 2008. gadā lietā SKA–5/2008 atzina, ka valstij ir pienākums atzīt personas dzimuma maiņu atbilstoši dzimumu raksturojošo pazīmju kopumam, lai tiktu novērstas situācijas, ka starp personas faktisko dzimumu un juridisko statusu rodas atšķirība. Valstij jānodrošina šī jautājumu risināšana gan likumdošanas ceļā, gan pārvaldē. Pēc būtības tiesa atzina, ka Latvijas tiesību normas pieļauj iespēju gan mainīt dzimumu, gan attiecīgi papildināt ierakstu dzimšanas reģistrā, taču trūkst tiesību normu, kas noteiktu kritērijus, pēc kādiem vadīties, lai konstatētu, vai dzimuma maiņa likuma izpratnē ir notikusi.
Neskatoties uz tiesas atziņām, 2009. gadā Saeima noraidīja grozījumus Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā, kas paredzēja personu dzimuma maiņas reģistrācijas regulējumu. Parlamentārieši nedebatēja par dzimuma maiņas juridisko reģistrēšanu, bet par to, vai Latvijā vispār būtu jāatļauj dzimuma maiņa un kā tam būtu jānotiek.
Par kādu iekļaujošu sabiedrību bez naida šādā situācijā var runāt? Ja sadzīves līmenī visbiežāk cilvēkam, kas pieņēmis lēmumu mainīt savu dzimumu, jāsamierinās ar līdzcilvēku bailēm un dusmām, tad valsts līmenī par šādu attieksmi gan var iestāties juridiskas sekas. Lietuva tās jau ir pieredzējusi!
Lietuvas Civilkodekss paredz, ka neprecētam pieaugušam cilvēkam ir tiesības veikt dzimuma maiņas operāciju, ja tas medicīniski ir iespējams. Dzimuma maiņas operācijas nosacījumus un kārtību nosaka likums. Tomēr pakārtotie normatīvie akti netika izdoti. Persona L. vērsās Eiropas Cilvēktiesību tiesā, sūdzoties, ka nav varējis veikt dzimuma maiņas operāciju tiesiskā regulējuma trūkuma dēļ. Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatēja pieteicēja tiesību uz privāto dzīvi pārkāpumu un Lietuvai uzlika pienākumu izmaksāt 5000 eiro par morālo kaitējumu un izdot nepieciešamos tiesību aktus trīs mēnešu laikā no sprieduma pieņemšanas. Gadījumā, ja tiesību akti netiktu pieņemti ECT noteiktajā termiņā, spriedums paredzēja Lietuvai pienākumu izmaksāt personai L. vēl 40 000 eiro par nodarītajiem mantiskajiem zaudējumiem. Tā kā Lietuva attiecīgos normatīvos aktus laikus nepieņēma, tā vietā tika samaksāti 40 000 eiro.
Kāda ir situācija Latvijā? Vai visu cilvēku cieņa Latvijā ir vērtība? Kāds ir iemesls likumdevējam praksē izdarīt izņēmumus no paša postulētajām vērtībām? Un vai Latvija par sava likumdevēja rīcību ir gatava samaksāt vairāk nekā 40 000 eiro līdzīgi Lietuvai, turklāt apzinoties, ka šāds maksājums neatbrīvo valsti no pienākuma pieņemt attiecīgo tiesisko regulējumu?