ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Kāpēc tik sarežģīti? Vai svešā ābeļdārzā vēja nokratītus ābolus lasīt drīkst? Kamēr saimnieks no rīta vēl guļ Jūs salasat un aiznesat visus pa nakti vēja nokratītos ābolus. Saimnieks pamostas, grib iet lasīt savus ābolus, bet ak vai, kāds viņu jau apsteidzis :)

Ja zaglis,iekļūstot mājoklī, nolaupa tikai un vienīgi lietas \"bez ekonomiskās vērtības\", t.i. M.L. minētās fotogrāfijas u.tml., un cietušais pasaka,ka naudā viņš šīs lietas novērtēt nevar,jo tām ir tikai sentimentāla, atmiņu, u.tml. vērtība, tad jautājums - vai šobrīdējā zādzības izpratnes situācijā nodarījumu var kvalificēt pēc KL 175.p.3.d.?

Jūs pareizi esat pamanījis, ka Krastiņa kunga viedoklis ar lielu varbūtību nāk no Krievijas un vēl vairāk- no PSRS laika dogmām. Doma dalīt lietas vērtīgās un lietās bez vērtības ir pamatos nepareiza. Mūsu laiku sabiedrībā vērtība ir pilnīgi visam, katram kokam ir vētība un arī gaisam, ko mēs elpojam, ir vērtība, un liela. Rietumvalstu krimināltiesībās nav svešas mantas dalīšanas vērtīgā un nevērtīgā, par kuru kriminālatbildība neiestājas. Galvenais pie zādzības ir nevis mantas vērtība, bet tas, ka mantas nolaupītājs nevar nezināt, ka tā ir sveša manta un ka tā pieder citam. Arī koki mežā neatkarīgi no tā, vai tie ir salikti grēdās, vai nokrtituši paši, pieder meža īpašniekam un tikai viņš var izlemt, ko viņš ar tiem darīs. Bet pēc Krastiņa kunga viedokļa sanāk, ka faktiski jebkurš drīkst staigāt pa svešu mežu un ņemt tur visu, kas nokritis, vai slikti guļ.

KL 18.nodaļā ietverti noziedzīgi nodarījumi pret īpašumu. Īpašuma tiesības civiltiesiskā izpratnē attiecas arī uz mantām (lietām), kurām nepiemīt saimnieciska vērtība (piemēram, personīga rakstura fotogrāfijām, dokumentiem u.tml.).

Viedoklis, ka arī bezvērtīgas mantas ir īpašuma tiesību objekti, resp., var būt par zādzības priekšmetu, izteikts Vācijas juridiskajā literatūrā kontekstā ar Vācijas StGB 242.pantu, kas paredz atbildību par zādzību. Par zādzības priekšmetu var būt jebkādas lietas, neatkarīgi no to vērtības un agregātstāvokļa (cietas, šķidras, gāzveida); nepieciešams tikai tas, lai tās būtu īpašuma tiesību objekti un pietiekoši norobežotas.

Latvijas tiesībās viedoklis par to, ka par nolaupīšanas priekšmetu nevar būt bezvērtīgas mantas, visticamāk, nāk no Krievijas juridiskās literatūras,. Tomēr viedokli, ka ekonomiski bezvērtīgas lietas nevar būt par mantisko noziegumu priekšmetu, nevar noliegt, atsaucoties tikai uz Krievijas juridisko literatūru, jo tur noziedzīgi nodarījumi pret īpašumu atrodas sadaļā par noziedzīgiem nodarījumiem ekonomikas jomā, kurā nodaļa par noziedzīgiem nodarījumiem pret īpašumu ir tikai šīs sadaļas viena no sastāvdaļām. Tāpēc visi sadaļā ietvertie noziedzīgo nodarījumu sastāvi interpretējami kontekstā ar sadaļas kopējo objektu. Ekonomikas intereses kā sadaļas kopējais objekts patiešām pieļauj par noziedzīga nodarījuma priekšmetu atzīt tikai tādas mantas, kurām piemīt saimnieciska (ekonomiska) vērtība, izslēdzot no tām objektīvi bezvērtīgas mantas. Tomēr šāda salīdzināma situācija nav konstatējama, analizējot Krimināllikuma normas. Bez tam no Krievijas Federācijas Kriminālkodeksa 158.panta 1.piezīmes, kas citēta nodaļas ievadā, izriet, ka mantisks zaudējums ir obligāta nolaupīšanas sastāvu pazīme. Tomēr šādas normas Krimināllikumā nav.

Otrs rakstā minētais arguments ir šāds - zādzības priekšmets ir manta (īpašums, lieta, vērtība), kuras rašanās un veidošanās procesā cilvēka darbs, izmantotie materiālie līdzekļi. Turpretī mežs un koki radušies dabas vides apstākļos.

Pretarguments - pirmkārt, liela daļa koku ir izauguši pateicoties tieši tam, ka tos stādījuši cilvēki.

No otras puses vainīgā persona subjektīvi var arī nezināt, vai konkrēto koku iestādījis cilvēks vai tas izaudzis pats. Ko šādā gadījumā līdzētu eksperta atzinums par to, ka ieguldīts cilvēka darbs konkrētā koka izaudzēšanā, ja vainīgai personai tas var pat nebūt zināms. Tādā gadījumā atkristu nodarījuma subjektīvā puse?

Bet pats galvenais – cilvēka ieguldītais darbs, manā skatījumā, vispār nevar būt par kritēriju, lai nošķirtu, vai konkrētais priekšmets var būt par zādzības priekšmetu. Piemēram, ja cilvēks pieradina kādu savvaļā dzīvojošu dzīvnieku, bet vēlāk tas tiek nolaupīts, vai tad tādā gadījumā nebūs zādzības tikai tāpēc, ka dzīvnieka radīšanas un augšanas procesā nav ieguldīts cilvēka darbs? Arī dabīgo izrakteņu radīšanā cilvēks nav ieguldījis darbu, bet vai tāpēc tie nevar būt par zādzības priekšmetu? Domājams, ka nē.

Manuprāt par izejas punktu jāņem šāds princips: to, vai pastāv noziedzīgu nodarījumu ideālā kopība vai tiesību normu konkurence, kad viena tiesību norma izkonkurē citu tiesību normu, pirmām kārtām nosakāms pēc tā, kādas ar likumu aizsargātās intereses ir apdraudējis personas nodarījums. Parasti noziedzīgo nodarījumu ideālā kopība konstatējama tikai tad, ja aizskartas dažādas ar likumu aizsargātās intereses jeb tiesiskie labumi. Turpretim, ja ar vienu darbību formāli notikusi vienu un to pašu ar likumu aizsargāto interešu aizskārums divos dažādos veidos, piemērojama tikai tā tiesību norma, kas paredz bargāko sodu.

Kā izriet no raksta koku ciršana (tai skaitā vēja lauztu koku vai kritušu paņemšana) bez tiesīgās personas atļaujas nav zādzība, bet gan nodarījums, kas kvalificējams tikai pēc KL 109.panta.

Manuprāt, patvaļīga koku ciršana var veidot n.n. kopību ar zādzību, jo patvaļīga koka ciršana bez īpašnieka atļaujas vienlaicīgi apdraud gan dabas vidi, gan personas īpašumtiesības, resp., divus dažādus objektus.

Raksta galvenie argumenti, ar kuriem pamatots pretējs viedoklis, šādam kvalifikācijas risinājumam nevar būt par šķērsli.

Rakstā minēti šādi argumenti:

1) Koks mežā vai citā zemes platībā nekādi nav uzskatāms par kustamu mantu, jo tas ir saistīts ar zemi un veido vienotu veselumu, iekams koks nav atdalīts no dabas vides.

Pretarguments – arī mājā iebūvētas lietas ir uzskatāmas par nekustamu mantu, līdz brīdim, kamēr tās nav atdalītas no tās. Piemēram, ja persona patvaļīgi no mājas iznesīs cieši ar to saistītas lietas, kuras tā iepriekš atdalījusi, piemēram, vannu, durvis utm.l. vai tad šādā gadījumā nebūs zādzības tikai tāpēc, ka pirms patvaļīgo darbību uzsākšanas, tās bija nekustamas mantas sastāvdaļa?

Jums trūkst elementāru zināšanu ekoloģijā. Nokaltis vai nogāzts koks nav nevērtīgs, tas var kalpot kā dzīves vieta dažādiem kukaiņiem, kas, lai tiktu nodrošināta ekosistēmu funkcionēšana, arī dabā ir nepieciešami.

Dabā nav \" vērtīgu\" un \" nevērtīgu\" mantu.Mežu nevar vērtēt tikai no baļķu skatu punkta.

Tikai un vienīgi īpašnieks drīkst noteikt, ir vai nav viņa īpašums vērtīgs, vai bezvērtīgs. Un nevis profesori.

Pēc analoģijas attiecībā uz Niedras piemēru - Rimi nosperts konjaks, kas izrādās negaršīgs nav nekāda manta (bezvērtīgs), tāpēc par tā paņemšanu nav jāsoda kā par zādzību; principā.

No studiju gadiem atceros Niedras skaidrojumu, ka nokaltis, gāzts koks vairs nav nekāda manta (bezvērtīgs), tāpēc arī par tā paņemšanu nav jāsoda kā par zādzību, principā.

1933.gada Sodu likuma 579.pants bija iekļauts XL nod. „Svešas mantas patvaļīga lietošana”. Tātad tas bija viens no noziedzīgu nodarījumu veidiem pret mantu (īpašumu). Arī mūsdienu KL 109.p. 1.d. ietvertā prasība „svešā mežā” vedina domāt, ka tas patiesībā ir NN pret īpašumu, nevis pret dabas vidi (kā tas varētu būt 109.p. 2.d.). Kāda gan varētu būt nozīme īpašumtiesībām attiecībā pret kaitējuma nodarīšanu dabai?

Krastiņa kunga ideja par iespējamo netaisnību, ja sodītu vēja lauzto koku neatļautu paņemšanu kā zādzību, nav nekas oriģināls. Prof. P.Mincs 1939.g. savā grāmatā „Krimināltiesības. Sevišķā daļa” rakstīja: „Otrkārt, jāpielīdzina patvaļīgai ciršanai, kā tas agrāk arī bija, gulošo un vēja lauzto koku patvaļīga paņemšana piesavināšanās nolūkā no meža (bet ne no vietas, kur tas sagatavots un sakrauts). Šis nodarījums pēc tagadējā formulējuma sodāms kā zādzība, kas ir netaisni, salīdzinot to ar vieglāku sodu par patvaļīgu ciršanu.” (389.lpp.).

Ja mežs (koki) ir zemes sastāvdaļa, resp., nekustama lieta, tad skaidrs, ka pastāv neatbilstība KL 175.p. paredzētajai zādzības definīcijai. Taču, ja persona svešā mežā patvaļīgi nocērt koku (KL 109.p. 1.d. - formāls NN), un tad šo koku (jau kā kustamu lietu) aizved prom, kāpēc šajā gadījumā nav divi noziedzīgi nodarījumi? Par koka nociršana – 109.p. 1.d. kā nodarījums pret dabas vidi un tai sekojoša kustamas mantas nolaupīšana – KL 175.p.? Bet, ja prettiesiski paņem vēja gāztu vai citas personas nocirstu koku – tikai KL 175.p. Sankcijas maksimālais apmērs nav arguments, jo taisnīgi nosakot sodu, var piemērot arī piespiedu darbu vai naudas sodu. Ir taču arī KL 180.p. Ja soda par kāda sīkuma nozagšanu veikalā, tad kāpēc koka (kaut arī nolauzta, bet tomēr cita īpašumā esoša) paņemšanu nevarētu piemērot adekvātu sodu.

Krastiņa kungs jau daudzus gadus raksta par faunas un floras krimināltiesisko aizsrdzību, tikai tiesas viņa daudzos rakstus vai nu nelasa, vai arī nesaprot. Tieši šajās lietās tiesās ir vērojamas vislielākās nekonsekvences un nebeidzama viedokļu neskaidrība. Un man liekas, ka Krastiņa kungs pats ar saviem rakstiem šo \"bardaku\" tikai veicina. Pēc Krastiņa kunga loģikas sanāk, ja svešā mežā koku nolauž vējš un tas nokrīt zemē, tad šāda koka neatļauta slepena paņemšana un izmantošana savām vajadzībām nav zādzība, bet, ja meža saimnieks koku pats nocērt un to svešais aiznes projām, tad tā ir zādzība. Ja līdzīga pieeja būtu, piemēram, ar automašīnu zādzībām, tad grūti iedomāties gadījumu, ka kādu par to notiesās. Varbūt tad tā doma ir vispār dekriminalizēt lielu skaitu noziedzīgu nodarījumu?

Lietas juridisko klasifikāciju iespējams noteikt pēc kritērija - sankcijas bardzība... Interesanti.