ŽURNĀLS Domu mantojums

Hermanis Apsītis (1893. gada 19. novembris – 1942. gada 19. janvāris) bija Latvijas jurists un sabiedrisks darbinieks. No 1934. līdz 1940. gadam bijis Ulmaņa autoritārā režīma valdības tieslietu ministrs, tāpat īslaicīgi pildījis tautas labklājības ministra pienākumus.

H. Apsītis 1925. gadā beidzis Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti. 1927. gadā iecelts par Rīgas apgabaltiesas prokuroru. No 1933. gada oktobra līdz 1934. gada maijam bija Tiesu palātas prokurors. Pēc 1934. gada 15. maijā notikušā Ulmaņa apvērsuma izveidotajā valdībā H. Apsītim tika atvēlēta tieslietu ministra loma – viņš stājās amatā 1934. gada 18. maijā. H. Apsītis bija arī Ulmaņa autoritārā režīma izveidotā tā sauktā Mazā kabineta sastāvā (kur ietilpa vēl arī Valsts kancelejas direktors Dāvids Rudzītis un Ministru prezidenta biedrs Marģeris Skujenieks, kuru 1938. gadā nomainīja ģenerālis Jānis Balodis), turklāt H. Apsītis vadīja "Mazā kabineta" sēdes, ja vien tajās nepiedalījās pats Kārlis Ulmanis.

Hermanis Apsītis tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (II šķiru), Atzinības krustu (I šķiru), Igaunijas Ērgļa ordeni (I šķiru) un Zviedrijas Ziemeļzvaigznes ordeni (I šķiru).

Tieslietu ministra amatā H. Apsītis bija līdz brīdim, kad pēc Latvijas okupācijas demisionēja valdība, – 1940. gada 19. jūnijam. 1940. gada 19. oktobrī tika apcietināts un deportēts. 1941. gada 14. oktobrī Astrahaņas apgabaltiesa H. Apsīti notiesāja "par palīdzības sniegšanu starptautiskajai buržuāzijai un aktīvu cīņu pret strādnieku šķiru un revolucionāro kustību", piespriežot augstāko soda mēru – nāvessodu nošaujot. Sods tika izpildīts 1942. gada 19. janvārī.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, 20. gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, H. Apsītim Ministru kabineta Zaļajā (sēžu) zālē tika atklāta piemiņas plāksne.

***

Darbojoties K. Ulmaņa režīma ietvaros, H. Apsītis atbalstīja Latvijas parlamentārās demokrātijas likvidāciju un pretnostatīja tai autoritārās varas jaunievesto vadonības principu (K. Ulmanis sevi sauca par Vadoni vai "tautas un valsts varas pilnvarnieku", kas beidzot īsteno seno zemgaļu Viestura un Nameiša sapņus¹) un tautas vienības ideju, kas paredzēja kopēju darbu kopēju mērķu īstenošanā, piemēram, latvisku Latviju ar izteiktu latviskā dominanti.²

Savas darbības programmu tieslietu ministra amatā H. Apsītis izklāstīja 1934. gada 13. jūlijā radiorunā ar pretenciozu nosaukumu "Arī tiesās latvietim jābūt zemes kungam!". Viņš uzsvēra, ka līdz šim ne katrreiz amatus tiesās un prokuratūrā esot varējuši ieņemt labākie un noderīgākie cilvēki, bet gan tie, kurus atbalstījusi kāda politiska partija vai grupa [..]. Neatkarīgus tiesnešus esot gribēts padarīt par atkarīgiem. Stipri liels ir bijis cittautiešu īpatsvars tiesību iestādēs [..]. Jaunais ministrs solīja turpmāk komplektēt tiesnešus un prokurorus tikai atkarībā no izglītības, vecuma, darbaspējām un krietnuma. Priekšroka tiks dota tiem, kuriem ir nopelni brīvības cīņās. [..] H. Apsītis arī solīja, ka paātrinās lietu izskatīšanu, īpaši civillietās, samazinās instanču skaitu un nesvarīgu lietu izskatīšanu, noteiks tiesnešiem maksimālo vecumu, iedibinās goda tiesneša amatu utt.³

H. Apsītis šajā pašā radiorunā arī deklarēja, ka turpmāk (autoritārās) valdības pieņemtos noteikumus sauks par likumiem un nevis Ministru kabineta noteikumiem, jo "autoritārā valdība neizdod otrās šķiras likumdošanas aktus [..]".

Dažus gadus vēlāk, 1937. gadā, sveicot Ulmani 60 gadu jubilejā, H. Apsītis vadonisma slavinājumā gāja tik tālu, ka piedēvēja K. Ulmanim pat tiesību avota nozīmi: "Latvijas tiesām Prezidents ir skolotājs un arī tiesību garants. Prezidenta runas, mācības un norādījumi, viņa idejas un centieni ir dzidrs avots, no kura smēlies latviešu tiesnesis un prokurors [..]."⁴

Jāuzsver, ka K. Ulmaņa režīma laikā tika pilnībā aizliegtas vai ierobežotas vairākas demokrātiskās brīvības, tai skaitā brīvas politiskās biedrošanās tiesības (netika pārreģistrētas varai nevēlamās biedrības), vēlēšanu un ievēlēšanas tiesības (apturēta Saeimas darbība un likvidētas vēlētas pašvaldības), vārda un preses brīvība (slēgti preses izdevumi), aizliegtas streikošanas tiesības utt.