ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Sveicināti – par terminoloģiju atpakaļejošs/atpakaļvērsts vai „atpakaļisks” spēks piekrītu Jums, ka spēcīgu pamatojumu viena termina priekšrocībām nevar atrast, visi termini ir diezgan līdzīgi. Tādēļ tā būtu vairāk tāda tiesībpolitiska izšķiršanās. Galvenais būtu, lai gan atšķirīgās tiesās, gan normatīvajos aktos, gan arī tiesību doktrīnā mēģinātu pakāpeniski ieviest vienotu terminoloģiju.

Vēl viens variants ir „atgriezenisks spēks”, ko ir izmantojis pirmskara tiesību teorijas zinātnieks R.Akmentiņš.



Saistībā ar atpakaļejoša spēka saturisko izpratni galvenā problēma ir saistīta ar apstākli, ka vēl līdz laikam pēc II Pasaules kara Eiropā galvenokārt pastāvēja divu veidu iedalījums – ar atpakaļejošu spēku un pārējās normas, kam nebija nekādas saistītas ar pagātnes laikā realizētiem fakt.apst. (faktiski mūsdienu turpmāk vērsts spēks). Savukārt pēc tam katra valsts iepriekš saprotamo atpakaļejošo spēku tā plašākajā nozīmē sāka normas nošķirt pēc saviem ieskatiem – tai skaitā gan Vācija, gan Francija. Tādēļ mūsdienās nav vienas taisnības, kas ir atpakaļejošs spēks – arī saturiski. Līdz ar to, bieži vien saucot atšķirīgos terminos mēs patiesībā domājam identiski plašu tiesību normu piemērojamības laika dimensiju (spēku laikā). Tur ir tas sāls, kādēļ mums sanāca „agresīva” diskusija ar Baibu Rudevsku. Bet, tomēr, ja mēs konstitucionālajā tiesā esam sākuši izmantot Vācijas atziņas, mēs nevar tās sajaukt ar Francijas terminoloģiju : )



Attiecībā uz Jūsu minēto jautājumu, kur ir atšķirība starp AT Senāta izpratni par atpakaļejoša spēka tvērumu un objektīvi saprotamajām atp.spēka robežām, to varētu ilustrēt ar kādu absurdu piemēru. Piemēram, likumdevējs izdomā, ka šobrīd Rīgā ir nenormāla situācija ar dzīvokļu īres cenām un pieņem regulējumu, ka visos gadījumos, kad Rīgas teritorijā tiek izīrētas dzīvojamās telpas, ir nosakāmi īres maksas griesti. Ja likumdevējs pieņemtu regulējumu un noteiktu, ka tas stājas spēkā 1.aprīlī, taču īres maksas griesti ir attiecināmi arī uz jau visiem noslēgtajiem īres līgumiem kopš 1.janvāra veiktajiem maksājumiem, laika posmā starp 1.janvāri un 1.aprīli tiesību normai būtu atpakaļejošs spēks. Savukārt, ja identiski grozījumi tiktu attiecināti uz visiem jau noslēgtajiem īres līgumiem, taču īres maksas griestus nosakot pēc grozījumu pieņemšanas - ar 1.aprīli, tad būtu tūlītējs/neīsts atpakaļejošs/atpakaļejoša piesaiste. Būtiskākā problēma ir, ka AT Senāts sekas, kas būtu atpakaļejošam spēkam, tai skaitā Oficiālu publ. un inf. likumā noteikto par atpakaļejošu spēku, attiecināja arī uz otro variantu.

Ārkārtīgi kodolīgs jēdziena „atpakaļejošs spēks laikā” izpratnes (pastāvošās un kādai būtu jābūt) Latvijā izklāsts rakstā. Oficiālo publikāciju likuma 9.p. 4.d. neko patiesībā nepasaka par šā jēdziena saturu. Raksta sākumā norādīts, ka „noteiktās situācijās atpakaļejošs spēks tika atzīts arī attiecībā uz turpinātiem faktiskajiem apstākļiem, taču, tikai regulējot tādas turpinātu tiesisko attiecību sekas, kas temporāli ir pastāvējušas iepriekšējā regulējuma spēkā esamības laikā”. Vai šis apgalvojums ir pareizs arī no mūsdienu skatpunkta? Kur konkrēti slēpjas būtiskā atšķirība no AT Senāta viedokļa, ka „tiesību normas atpakaļvērsts spēks nozīmē, ka tiesību norma tiek attiecināta uz tām situācijām, kuras ir radušās vēl pirms tiesību normas spēkā stāšanās brīža, proti, tā tiek piemērota gan jau pagājušām tiesiskajām attiecībām, gan tādām, kas vēl turpinās”? Ja vēl paskatās kontekstā ar B.Rudevskas Parex klauzulas rakstā minētās retrospektivitātes izpratni... Vai tiešām nav iespējams adekvāti ievietot klasifikācijas sistēmā „neīstu atpakaļejošu spēku” (pat nosaucot to kaut kā citādi, piem., „šķietams” u.tml.), jo tomēr „atpakaļejoša piesaiste” pastāvot?

Salīdzinājumam var apskatīties pozitivizēto variantu KL 5.p. 2.d.: „Likumam, kas atzīst nodarījumu par nesodāmu, mīkstina sodu vai ir citādi labvēlīgs personai, ja vien attiecīgajā likumā nav noteikts citādi, ir atpakaļejošs spēks, proti, tas attiecas [..] uz personu, kura izcieš sodu vai izcietusi sodu, bet kurai saglabājusies sodāmība.” Sodāmība taču ir tiesiskas sekas, kas var būt pastāvējušas arī iepriekšējā regulējuma spēkā esības laikā.

Runājot par atpakaļejošu/atpakaļvērstu spēku laikā, arī autora iepriekšējā rakstā minētie saturiskie apsvērumi par pirmā termina priekšrocību īsti pārliecinoši nav. Būtiskas atšķirības tur tiešām nav. Vēsturiskās dziļsaknes paskatoties ir vēl kodolīgāks apzīmējums – „atpakaļisks spēks” – kā jēdziena „retroaktīvitāte” skaidrojums 1933.g. svešvārdu vārdnīcā.

Diskusija varbūt interesanta, bet autora diskusijas stils ir galīgi garām. Pieklājīgi diskutēt puisis acīmredzami nav iemācījies. Diez kur Latvijas jauno juristu starpā rodas šitādi eksemplāri: vēl pinnēm nav pateikts \"ardievu\", bet agresivitāte un uzpūtība sarunā ar pieredzējušākiem kolēģiem lien ārā pa visām malām. Vienu tādu es pazīstu – tagad sēž cietumā par kukuļošanu (presē par to plaši rakstīja). Goda vārds, tā vien gribas pārmest pār celi un ar žagaru pa mīkstumiem – lai mācās saziņas ētiku.

LU mācībspēks ar niku \"Švarcs\" arī laikam parasti tā sadzīvē kontaktējas?

Raksts interesants, bet vēl jo aizraujošāka debate starp autoru un Baibu R. Dažādi skatījumi un vairāku tiesību sistēmu atziņu izmantošana bagātina gan katru no mums, gan visu tiesību sistēmu.

Lai autoram veiksmes ar promocijas darba tapināšanu!

Es atvainojos, droši vien mani pārpratāt, nepavisam neuzskatu, ka Jūs darbotos pretēji Latvijas tiesību zinātnes interesēm. Vienkārši Jūsu sākotnēji objektīvi nepamatotie un agresīvie pārmetumi, ka neesmu rakstā analizējis atpakaļejoša spēka izpratni un absolūti neesmu izpratis, kas ir neīsts atpakaļejošs spēks, varbūt nedaudz izraisīja dusmas, bet ne agresiju : ) redziet, pat ja Jums kā vienai no Latvijas zināmākajām speciālistēm tiesību laika jautājumos nekļuva skaidrs, ka neīsts atpakaļejošs spēks nav atpakaļejošs spēks (kaut gan skaidri expressis verbis to rakstā norādu), tad baidos, ka tikai ar rakstiem JV kopējo Latvijas tiesību zinātnes izpratni par tiesību laika jautājumiem nevarēs uzlabot.



Piebilde par vācu valodu bija saistīta ar apstākli, ka neīsta atpakaļejoša spēka terminam sākotnēji ir bijusi izcelsme Vācijas tiesībās. zinot, ka interesējaties par šīm lietām, vāciski ir ļoti daudz materiāli par šo tēmu, ko domajams būtu jau apskatījusi. īss online kopsavilkums vacu val. http://www.juraexamen.info/ruckwirkungsverbot-echte-und-unechte ruckwirkung/



Nepavisam nav tā, ka man nepatīk franču doktrīnas – labprāt ņemtu vērā Jūsu padomus par Francijas int. tiesību literatūru angļu vai vācu valodā. Varbūt varat ko ieteikt? Tomēr plašākai integrēšanai Latvijas tiesību sistēmā var pastāvēt riski. Redziet, ja pārņemto ideju saturu varēs saprast tikai pāris izredzētie cilvēki, tad mums pašiem klāsies grūti tiesību strīdu risināšanā – nezinot, kā atrisināt sarežģītākas situācijas, „tiesas uzkārsies”. Un vienīgā iespēja būs – zvans B.Rudevskai : ) Turklāt, kā jau minēju, likumsakarīgāk būtu turpināt izmantot vāciešu tiesību doktrīnas idejas tiesību normu konstitucionalitātes izvērtēšanā (arī attiecībā uz laika aspektu) . vācieši šajā ziņā ir ļoti spēcīgi arī metodiskā pamata izstrādei, analizējot īsta/neīsta spēka atbilstību VTP, tai skaitā paļāvības principam (ko starp citu arī EST pilnībā ir no vāciešiem pārņēmusi)

Ir acīmredzami, ka Jums patīk vācu doktrīna, bet man – franču. Jāsaka, ka nav nebūt tik nekorekti izmantot to, kas pārliecina vairāk un kas palīdz tad, kad jāatrod atbildes uz pavisam konkrētiem jautājumiem par tiesību normu piemērošanu laikā pavisam konkrētās lietās. Vācu un austriešu pieeja mani tajā nav līdz šim pārliecinājusi. Paldies arī par norādi uz Vācijas Konstitucionālās tiesas spriedumu angļu valodā, taču vācu valodu es pārvaldu brīvi (tā nu ir sanācis :)) un tādēļ vācu valodā esošie materiāli man ir visnotaļ pieejami. Žēl tikai, ka akadēmiskās diskusijas stils Jums ir tik agresīvs, ka uzskatāt mani gandrīz vai par Latvijas tiesību sistēmas ienaidnieci.

(..) Nesapratu, kā Jūs secināt, ka mana nostāja ir kaut kur pa vidu starp iegūtajām tiesībām un franču doktrīnām? Godīgi sakot, esmu jau noformulējis savu nostāju promocijas darbam, bet rakstā to nebūt nevar secināt, jo tas nav analizēts. Par to varētu noteikti padiskutēt, bet tad labāk klātienē, citādi lielāko dienas daļu abi pavadīsim rakstot JV komentārus : ) turklāt par vāciešiem un subjektīvajām tiesībām nav taisnība, viņi jau kādu laiku ir starp pabeigta tiesiskā sastāva (faktisko apstākļu) meklējumiem un tiesisko seku iedarbības konstatēšanu pirms tiesību normu spēka iegūšanas brīža.



Gribēju vien piebilst, ka Jūsu optimisms par franču doktrīnu spēju konstatēt atpakaļejošu spēku nav pilnībā patiess. Arī ar normatīvās analīzes teoriju. Saeimas Juridiskā departamenti zēni Saeimā ļoti labi redz laukumu un zina, kā neviena doktrīna noteiktos apstākļos nekonstatēs atpakaļejošu spēku (varat aplūkot ST nolēmumus gan depozītu procentu lietā, gan pirmo sūdzību par fondētajām pensijām). Tiesību zinātne nav matemātika, te ir iespējams variēt ar tiesībām diezgan plaši un algoritmi ir stipri ierobežoti. Turklāt objektīvi pastāv tiesību normu veidi, piem., statusa zaudēšana, kur atpakaļejošu spēku būs neiespējami konstatēt.





3. Atkāpjoties nedaudz no raksta, gribētu Jums norādīt, ka juridiski nekorekti ir izmantot vienā valstī veidoto tiesību izpratni, uzdodot to par galveno un pareizo. Šādu tendenci var novērot arī Jūsu rakstos, piemēram, par Parex bankas palīdzības mehānismiem 2009.g., kurā Francijas tiesību zinātnes idejas bez jebkādas salīdzinošas analīzes uzdodat par vienīgajām. Godīgi sakot, man pagāja salīdzinoši ilgs laiks, kamēr to „atkodu” un sapratu, ka var būt citādi. Protams, arī Francijas tiesību doktrīna ir aplūkojama (žēl, ka tā ir salīdzinoši noslēgta franču valodas nepratējiem), bet valstiski mums ir jāsaprot, kādas problēmas tas var izraisīt. Turklāt mūsu tiesību sistēma jau šobrīd ir daudz ciešāk saistīta ar Vācijas tiesībām, kuras atzinas tiesību normu piemērojamības laika dimensijas konstitucionālajā izvērtēšanā ir plaši atzītas.

Lai gan mēs joprojām runājam „divās valodās”, izskatās, ka vismaz daļā jautājumu drīz būsim nonākuši tuvāk pie kopsaucēja : ) Bet vēl joprojām man Jums ir pāris aspekti jāizskaidro:



1. Jūsu komentārā izklāstītā analīze ir veikta, izejot no sekojoša apstākļa (citēju): „Ja mēs sākam lietot apzīmējumu \"neīstais atpakaļejošais spēks\", tad loģiski spriežot, šajā laika aspektā tomēr ir jābūt klātesošam vismaz kaut kādam atpakaļejošā spēka momentam.”



Šoreiz diemžēl vai par laimi loģika nav pielietojama – šim terminam NAV nekādas saturiskas saistības ar atpakaļejošu spēku laikā. Tā nu tas ir – pieņemiet lūdzu šo apstākli bez loģikas meklējumiem. Visnotaļ ticami, ka AT domāja līdzīgi kā Jūs un tādēļ kļūdaini sāka meklēt neīsta atpakaļejoša spēka saikni ar atpakaļejošu spēku. Un izdarīja vēsturisko secinājumu par atpakaļejošu spēka ļoooti plašo tvērumu. Izņemot vārdisko līdzību, citas saiknes nav. Esmu uz to jau rakstā skaidri norādījis – varat atkārtoti aplūkot pirmā secinājuma pēdējo teikumu („Tieši pretēji – „neīsta atpakaļejoša spēka” saturiskais tvērums ir identisks Latvijas tiesībās saprastajam tūlītējam spēkam laikā”).



Tāpat lūdzu Jūs aplūkot raksta nodaļas „Vai pastāv pamats nostiprināt Latvijas tiesu praksē attīstītās idejas par „neīsta atpakaļejoša spēka” saistību ar atpakaļejošu spēku laikā?” pēdējo rindkopu. Tad Jums vajadzētu kļūt skaidrākam, ka arī pati Vācijas Konstitucionālā tiesa daļēji ir atteikusies no šīs terminoloģijas. Vienlaikus gan, lai pārliecinātu Jūs, ka Vācijas Konstitucionālā tiesa ir nevis „atpakaļejoša spēka izpratnes meklējumos”, bet gan neīstu atpakaļejošu spēku izmanto kā patstāvīgu terminu, varat aplūkot kāda 2010.gadā pieņemta Vācijas Konstitucionālas tiesas nolēmuma kopsavilkumu angļu valodā (ja nelasāt vāciski) https://www.bundesverfassungsgericht.de/pressemitteilungen/bvg1 -065en.html



Turklāt, nevienā brīdī neesmu apgalvojis, ka Latvijā būtu ieviešams šāds jēdziens. Tikpat labi var izmantot citus jēdzienus – tiesiskā sastāva atpakaļejoša piesaiste, arī tūlītējs spēks laikā. Tomēr vēlos vērst Jūsu uzmanību, ka Latvijas tiesas, it sevišķi Konstitucionālā tiesa salīdzinoši plaši izmanto tieši Vācijas tiesību sistēmas atziņas, tādēļ no šāda viedokļa raugoties neredzu neko nosodāmu, ja izmantotu līdzīgu terminoloģiju. Pat, ja Jūs to spējat asociēt tikai ar Francijas tiesību atziņām.



Konstitucionālās tiesas izmantotā un visp.jur. tiesu izmantotās tn nošķiršanas doktrīnas varētu nepārklāties. ST, kā Jūs to pareizi norādāt, ir uzdevums nošķirt īstu atpakaļejošu spēku (pēc Vācijas) vai atpakaļejošu (pēc Francijas) spēku. Savukārt vispārējā jurisdikcijā strīdi iztulkošanā būs par tūlītēja spēka nošķiršanu no turpmāk vērsta piemērojamības laika dimensijas tvēruma noskaidrošanai. Turklāt tieši attiecinot īsta/neīsta spēka lietošanu (ja ST to turpinās veikt) uz konstitucionāliem strīdiem, nerastos pārpratumi visp. jur. tiesās. Tādā ziņā neredzu pretrunu, ja AT atgrieztos pie vecās sistēmas, nevis sekotu ST idejām, savukārt ST turpina rīkoties, kā jau dara pāris gadus.



2. Apgalvojums par to, ka P.Rubjē bija pirmais, kas vairs subjektīvi neanalizēja tiesības, bet gan tiesiskās attiecības, ir stipri pārspīlēts. Jau pusotru gadsmitu pirms tam - 19.gs. beigās Fridrihs Affolters – persona, kas citastarp radīja Latvijā vietā un nevietā izmantoto terminu „intertemporālās tiesības”, jau nošķīra tiesību normu piemērojamības laika dimensiju, balstoties uz objektīvām tiesiskajām attiecībām/situācijām. Ja Jūs tas nepārliecina, palasiet mūsu pašu Mīronu Kronu, kurš, balstoties uz Vācijas atziņām, spēja ļoti moderni visu nošķirt vēl pirms WWII.



Nesapratu, kā Jūs secināt, ka mana nostāja ir kaut

Otrkārt, es neredzu, kādēļ jēdziena \"neīsts atpakaļejošais spēks\" kritika no manas puses liek Jums domāt, ka es visu lieku \"vienā katlā\" un ka tas ir slikti un nepieņemami. Manuprāt, ieviest dubultstandartus priekš Satversmes tiesas un pārējām tiesām nav īsti gudri darīts. Kādēļ Satversmes tiesai, nosakot, vai tiesību norma ir retroaktīva, vai nav, būtu jāvadās pēc citas metodoloģijas, pat ja runa ir par konstitucionālo metodi. Laika elements tiesību normā ir un paliek tas pats. Pieļauju, ka Satversmes tiesai varbūt ir svarīgi vienīgi noteikt, vai norma ir retroaktīva (tādējādi pārbaudot šādu normu konstitucionālitāti). Pārējās tiesību normas var tik pat labi dēvēt arī par ne-retroaktīvām (vai normām ar ne-atpakaļejošu spēku). Tas patiesībā pēc būtības neko nemaina, taču ir daudz skaidrāk un nenovestu pie situācijām, kuras Jūs pats rakstā aprakstījāt un kritizējāt (attiecībā uz Senāta prakses ievirzi). Izskatās, ka vācieši ir palikuši iegūto tiesību teorijā (kura meklē, kā jau iegūtās vai cerētās subjektīvās tiesības pasargāt pret izmaiņām) un kaut kā lēnām virzās kaut kādā virzienā. Viņi intertemporālajos jautājumos vispār neskatās uz tiesību normu struktūrām, turklāt iegūto tiesību teorija pazīst tikai retroaktivitāti un ne-retroaktivitāti un šī teorija nespēj skaidri izskaidrot, kas tad ir retroaktivitāte (jeb atpakaļejošais spēks). Jūs, kā izskatās, esat kaut kur pa vidu starp iegūto tiesību teoriju un P.Rubjē teoriju. Normatīvās analīzes teorija ir daudz modernāka, jo retroaktivitātei pretstata postaktivitāti, par pamatu ņemot tiesību normas struktūras analīzi. Starpcitu, P.Rubjē teorija nebūt nav tikai tiesību normu intertemporālās piemērošanas veids, kas nav izmantojama tiesību normu pieļaujamības vērtēšanā. P.Rubjē gāja tālāk par iegūto tiesību teoriju un identificēja 3 tiesību normu darbības laikā veidus : 1) jaunās tiesību normas tūlītējo piemērošanu un arī spēku (!), kurai pretstata 2) retroaktivitāti (atpakaļejošo spēku) ; 3) vecās tiesību normas izdzīvošanu. Viņš pirmais identificēja jaunās tiesību normas tūlītējo spēku attiecībā uz iesāktām un turpinātām tiesiskajām situācijām (un nevis vairs \"tiesībām\", kā tas ir iegūto tiesību teorijā). Tomeer arī jēdziens \"tiesiskā situācija\" nav skaidrs un tādēļ normatīvās analīzes toerija jau piedāvā vadīties pēc tiesību normu struktūrā esošajiem elementiem – tiesiskās sastāva (kuram dzīvē atbilst faktiskais sastāvs) un tiesiskajām sekām. Arī Satversmes tiesa var savā praksē piemērot normatīvās analīzes teoriju, nosakot, vai normai ir atpakaļejošs spēks, vai nav (protams, neaiztiekot mazo premisu) un tad jau tālāk vērtējot atpakaļejošā spēka pamatotību, kuru pieļāvis likumdevējs.

Paldies. Man tagad ir skaidrāks Jūsu domu gājiens. Tomēr es mēģināšu īsos vārdos oponēt Jūsu izvirzītajām tēzēm un viedokļiem.

Pirmkārt, Jūs uzskatāt, ka tikai Satversmes tiesa (bet ne AT tiesa un zemākas instances tiesas) ir tiesīga kā konstitucionālo metodi lietot tiesību normu diferencēšanu no laika aspekta, tās iedalot tiesību normās ar \"īsto atpakaļejošo spēku\" un ar \"neīsto atpakaļejošo spēku\". Ja mēs sākam lietot apzīmējumu \"neīstais atpakaļejošais spēks\", tad loģiski spriežot, šajā laika aspektā tomēr ir jābūt klātesošam vismaz kaut kādam atpakaļejošā spēka momentam. Lai par to pārliecinātos (vai tieši otrādi – to apgāztu), ir vispirms jābūt skaidrībai par to, kas tad ir t.s. \"īstais\" atpakaļejošais spēks (retroaktivitāte). Es pieturos pie viedokļa saskaņā ar kuru tiesību normas atpakaļejošais spēks ir jaunās tiesību normas priekšlaicīga spēkā stāšanās attiecībā pret tās publicēšanas brīdi. Atpakaļejošais spēks tādējādi nozīmē, ka jaunās tiesību normas spēkā stāšanās notiek pagātnē attiecībā pret tās publicēšanas datumu. Kā redzams, jaunā atpakaļejošā spēka norma \"izstumj\" veco tiesību normu un iestājas tās vietā. Kas attiecas uz faktisko sastāvu, tad tas jau ir pilnībā norisinājies un pabeigts uz jaunās atpakaļejošās normas pieņemšanas brīdi. Tātad, nekādi joprojām turpināti faktiskie apstākļi (faktiskie sastāvi) te nav novērojami. Ja tomēr kāds vēlas apgalvot, ka atpakaļejošais spēks attiecas arī uz ievadītiem un turpinātiem tiesiskajiem sastāviem, tad uzreiz jājautā – kā tas tehniski izpaudīsies ? Ja atceramies, ka jaunās tiesību normas tūlītējā piemērošana tieši attiecas uz šādiem ievadītiem un turpinātiem apstākļiem un nozīmē to, ka divas normas – jaunā un vecā – secīgi nomaina viena otru laikā (vecā tiesību norma netiek \"izstumta\" un padarīta par nebijušu !), tad kur te redzams (kaut vai neīsts) atpakaļejošais elements ? Ilgstošais (vai izkaisītais) faktiskais sastāvs jaunās normas spēkā stāšanās brīdī taču vēl nav paguvis pilnībā norisināties un līdz ar to neveido pagātnē notikušu faktu. Turklāt, ir situācijas, kurās šādos gadījumos pat tiek piemērota vecā tiesību norma. Vai nebūtu saprātīgāk \"neīsto atpakaļejošo spēku\" saukt īstajā vārdā – \"jaunās normas tūlītējā piemērošana jeb speks\" vai vismaz \"ne-atpakaļejošais spēks\" (fr.val. non-rétroactivité). Arī Jūs sava raksta ievadā rakstāt, citējot 1981.gada izteikumu par \"neīsta atpakaļejoša spēka izmantošanu NESKAIDRU tiesību laika jautājumu risināšanai\". Tas, kas 1981.gadā vēl nebija skaidrs, 2013.gadā, kā redzams, ir jau skaidrs un tādēļ nav pamata to apzīmēt ar vārdiem \"neīsts atpakaļejošais spēks\". Te tad arī prasās jautājums par to, vai Vācijā pazīst jaunās tiesību normas tūlītējo piemērošanu jeb speku ? Un vēl, nav jau nozīmes tam, ka Satversmes tiesa nenodarbojas ar tiesību normu piemērošanu (kā to dara pārējās tiesas), proti, noskaidrojot mazo premisu un to subsumējot lielajai premisai. Satversmes tiesai tik un tā ir jāveic pašas tiesību normas struktūras analīze, lai vispār varētu noteikt, vai attiecīgajai abstraktajai tiesību normai ir atpakaļejošs spēks, vai nav.

Nedaudz papildinot – kā priekšnoteikums tiesību normu tiesiskuma izvērtēšanai no laika aspekta ir tiesību normu diferencēšana. Piemēram, Vācijas Konstitucionālajā tiesa visupirms konstatē īstu vai neīstu atp. spēku (vai tiesisko seku atpakaļejošu iedarbību un tiesiskā sastāva atpakaļejošu piesaisti) un tikai tad veic tiesiskuma izvērtēšanu

Ar minētajiem jēdzieniem biju domājis situācijas, kad konstitucionālajai tiesai ir jāizvērtē, vai likumdevējs, pieņemot tiesību normas un nosakot tām piemērojamības laika dimensiju (vācu v. – der zeitliche Anwendungsbereich, latīņu v. – ratione temporis) nav pārkāpis, t.sk. tiesiskas valsts, tiesiskās paļāvības vai noteiktības principus. Proti, tiesai šādās situācijās jau daudz maz ir skaidrs, uz kuriem faktiskajiem apstākļiem tiesību norma ir piemērojama (nav nepieciešams noskaidrot intertemp. piemērojamību), bet pastāv šaubas, vai tiesību normas dēļ to iedarbības uz pagātnes laikā realizētiem faktiskajiem apstākļiem ir tiesiskas.

Man uzreiz ir jautājums : ko Jūs saprotat ar Jūsu lietotajiem jēdzieniem \"pieļaujamas tiesību normas\" (\"tiesību normu pieļaujamība\") un \"tiesību normu nošķiršana no laika aspekta\" kā konstitucionālo tiesību metode ?

Paldies par komentāru, tomēr atļaušos iebilst Jūsu izteiktajiem apgalvojumiem.



Pirmkārt, jēdziens neīsts atpakaļejošs spēks nav ne pareizs, ne nepareizs – tāds tas vienkārši ir vēsturiski izcēlies no Vācijas Konstitucionālās tiesas 60.gados attīstītās terminoloģijas un šobrīd ir iedzīvināts gan EST, gan arī dažādu nacionālo valstu tiesībās (piem. ST ideju pārņēma no Spānijas konst. tiesas). Tādēļ pavisam man nav saprotams Jūsu iebildums, ka jāatrod tā „īstais” nosaukums. Tas ir termins, kuru nevar citādi dēvēt. Būtiskākais aspekts minētā sakarā ir – vai mēs paši apzināmies, kādas ir neīsta atpakaļejoša spēka sekas un tvērums. Nevienā mirklī neesmu apgalvojis, ka šāds termins Latvijā nebūtu vispār pieļaujams (skatīt raksta 3.sec.) to, kas tas ir identisks tūlītējam spēkam, arī norādu rakstā!!!



Otrkārt, manuprāt, Jūs, balstoties uz Francijas tiesību doktrīnu, mēģināt visu salikt vienā katlā – īsta un neīsta atpakaļejoša spēka nošķiršana ir konstitucionālo tiesību metode pieļaujamu tiesību normu noteikšanai, izvērtējot to laika robežas, nevis intertemporālo tiesību metode tiesību normu iztulkošanai. skaidrs, ka ATnebija pamats bez jebkādas izvērtēšanas pārņemt ST atziņas un vajadzēja turpināt Latvijā iesākto praksi. Savukārt ST, ja to tiesa uzskata par pareizu, var arī izmantot īsta un neīsta atp.spēka nošķiršanu. Tā faktiski ir arī viena no lielākajām LV problēmām, ka, kamēr kopš II pasaules kara Eiropā galvenais uzsvars tiesību normu nošķiršanā no laika aspekta ir bijis konstitucionālajās tiesībās, mēs joprojām to redzam tikai kā tiesību normu piemērojamības laika dimensijas robežu noteikšanas mehānismu. Tas ir lieki un to daudz veiksmīgāk var atrisināt beidzot Latvijā pozitivizējot skaidrus spēles noteikumus attiecībā uz int.ties. jautājumiem, nevis joprojam meginot dalit publikas-privatas tiesibas



Treškārt, paldies par ieteikumiem atpakaļejoša spēka konstatēšanai, bet Jums jāņem vērā, ka raksta mērķis bija izskaidrot, ka neīsts atpakaļejošs spēks nav Latvijā tradicionāli izprotamais atpakaļejošs spēks, nevis sniegt dzilaku analizi par atp.speku. Diemžēl AT to vel nav sapratusi un šobrīd var veidoties pavisam absurda prakse tiesību normu piemērošanā. Attiecībā uz atpakaļejoša spēka konstatēšanas problemātiku Jums piekrītu, tomēr līdz šim attiecībā uz tiesību normu pieļaujamības (nevis iztulkošanas) izvērtēšanu kontinentālā Eiropā esmu konstatējis tikai divas metodes: pēc pabeigtības (ists/neists speks) un tiesisko seku attiecināšanu pirms tiesību normu spēkā stāšanās laika. Ja nemaldos Rubje teorija ir tikai tiesību normu iztulkošanas veids, kas netiek izmantots tiesību normu pieļaujamības vērtēšanā

Izlasot autora rakstu, man tomēr ir dažas piepildes un iespējams, daži ierosinājumi turpmākajam darbam šajā pētniecības jomā. Pirmkārt, autors pareizi ir izjutis, ka termins \"neīstais atpakaļejošais spēks\" nav teorētiski pamatots, taču prasītos dziļāka un pārliecinošāka analīze. Manuprāt, atpakaļejošais spēks tiesību normai vai nu ir, vai nav. Ja kaut kas tiek apzīmēts ar vādru \"neīsts\", tad jāatrod tā \"īstais\" nosaukums (tā, laikam, būtu pareizāk). Un patiesībā šis tā dēvētais \"neīstais atpakaļejošais spēks\" nav nekas cits kā jaunās tiesību normas tūlītējā piemērošana jau uzsāktiem faktiskiem sastāviem (bet kuri jaunās normas spēkā stāšanās brīdī nav vēl pabeiguši realizāties). Salīdzinot atpakaļejošā spēka skaidrojumu ar jaunās tiesību normas tūlītējās piemērošanas skaidrojumu tiks arī atrasta atbilde uz to, kādēļ \"neīstais atpakaļejošais spēks\" kā termins būtu izskaužams. Tādēl, otrkārt, es ieteiktu autoram sākumā piedāvāt \"atpakaļejošā spēka\" skaidrojumu un izejot no tā, pamatot, kādēļ termins \"neīstais atpakaļejošais spēks\" nevar pastāvēt. Treškārt, analizējot tiesību normu intertemporālos jautājumus, svarīgi ir saprast, kuru teoriju autors pats pārstāv (iegūto tiesību teoriju, tūlītējās piemērošanas jeb P.Rubjē teoriju, vai arī normatīvās analīzes teoriju). Es, piemēram, esmu normatīvās analīzes toerijas piekritēja un, izejot no tās, arī analizēju intertemporālos jautājumus. Ceturtkārt (un tas arī izriet no tā, kuru teoriju autors pats pārstāv), autors aplūko tikai tiesību normas spēka laikā izpausmes veidus (kas ir par maz), bet nepievērš uzmanību tam, kādos veidos un kombinācijās laikā vai izpausties tiesību normas faktiskais sastāvs (kas ir tikai viens no tiesību normas elementiem!). Tam ir ļoti svarīga nozīme. Tāpat autors lieto jēdzienus \"faktiskie apstākļi\", \"situācijas\", kas ir tikai vispārinoši jēdzieni, taču praksē tie var izpausties visdažādākajās kombinācijās (vienreizēji, izkaisīti, ilgstoši faktiskie apstākļi), kas ietekmē tiesību normas piemērošanu laikā.