Maija nogalē sabiedrības dusmu vilni raisīja atbaidošs gadījums Jaunjelgavas skolā. Mediji ziņoja par vairāku piektklasnieku nežēlīgu uzbrukumu kādam pirmās klases zēnam. Nodarījuma sekas ir tik smagas, ka cietušais ārstējas jau vairāk nekā mēnesi, un šobrīd varam tikai no sirds vēlēt viņam pilnīgu fizisku un psiholoģisku atlabšanu.
Atgadījums tomēr raisa ne vien cilvēciskas emocijas, bet arī abstraktākas "juridiska rakstura" pārdomas – par likumu (ne)efektivitāti un sabiedrības uzticību valsts varai.
Pirmkārt, nenormāls šķiet medijos intervēto Jaunjelgavas skolas pārstāvju arguments, ka viņi ar kauslīgo pusaudzi bez panākumiem noņēmušies jau vairākus gadus un izsmēluši visus likumā paredzētos līdzekļus. Tikai tagad, kad konkrētajam gadījumam pievērsta tik plaša uzmanība, agresīvais bērns ar mājmācības palīdzību izolēts no pārējiem. Piektdien tika ziņots, ka skandāla ietekmē (un, iespējams, arī priekšvēlēšanu noskaņās) Jaunjelgavas pašvaldība pat izlēmusi izslēgt vainīgo no skolas.
Šis gadījums rāda, ka acīmredzami kļūdījies ir vai nu likumdevējs, vai arī kļūdās likumu piemērotāji. Jo par normālu nedrīkst tikt uzskatīta situācija, ka skola nezina, kā rīkoties, vai arī tai nav doti nepieciešamie instrumenti un izlēmīgas rīcības iespējas attiecībās ar skolēnu un viņa vecākiem (kas taču pirmkārt atbild par sava bērna audzināšanu un rīcību) un tikpat bezpalīdzīgi ir arī citi – pašvaldība, bāriņtiesa utt. Šī situācija ir pretrunā ne vien ar bērnu (tai skaitā paša agresīvā skolēna) vajadzībām un veselo saprātu, bet arī likumdevēja formāli definētajiem mērķiem. Jo, piemēram, Bērnu tiesību aizsardzības likumā kā viens no mērķiem expressis verbis ir izvirzīts uzdevums sasniegt "bērna drošību, kā arī viņa veselības un dzīvības maksimālu aizsardzību".
Otrkārt, rūgtas pārdomas raisa fakts, ka Jaunjelgavas skolēnu vecāki nav paļāvušies uz skolas, pašvaldības, bāriņtiesas un policijas varēšanu, bet gan nolēmuši situācijā iesaistīt medijus, jo uzskatījuši, ka tikai tādā veidā panāks lietas taisnīgu atrisinājumu un pasargās citus bērnus no turpmāku uzbrukumu draudiem. Šie cilvēki neuzticas tiem, kam likums uzlicis pienākumu rīkoties, jo acīmredzot ir vai nu jau iepriekš vīlušies, vai arī konstatējuši nepamatotu vilcināšanos vai nekompetenci konkrētajā gadījumā.
Līdzīgi vecākiem domā arī neskaitāmi interneta komentētāji, kuri iet soli tālāk un atklāti aicina jaunjelgaviešus uz linča tiesu. Lūk, tiešs citāts no komentāra pie kārtējā raksta par šiem notikumiem: "Ja likums ir bezspēcīgs, tad piekāst tādu likumu! Rodas iespaids, ka Latvijā nevis likums kalpo cilvēkam, bet otrādi."
Šī ir patiešām ļoti satraucoša ilustrācija sabiedrības neuzticībai varas pārstāvjiem, tai skaitā (un jo īpaši) tiesību aizsardzības iestādēm. Redzot dzīves īstenību, sabiedrība netic likuma saprātīgumam un spēkam un neuzticas tā piemērotājiem.
Kas tālāk? Tiesiskais nihilisms? Pūļa tiesa? Vardarbība kā atbilde uz vardarbību?... Strupceļš un tiesiskas valsts pamatprincipu sabrukums.