ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Precizēju, pretprasības nepieņemšanas gadījumos ir jāpiemēro pretējais princips - No mazākā uz lielāko (kur svarīgākam dzīves gadījumam jāpiemēro mazāk svarīgā gadījuma kritēriji un papildus kritēriji, kas noteikti svarīgākajam gadījumam).

Pateicos par diskusiju un mūsu rakstam veltīto laiku! Uzskatu, ka viedokļi, pie kuriem paliekam, nav tik ļoti atšķirīgi, kā sākotnēji šķiet.



Tā, piemēram, piekrītu, ka papildus CPL 136.p. 3. daļai tiesai jāņem vērā 131. - 133. pants. Jūsuprāt - pilnībā (prasība = pretprasība), bet mūsuprāt - saskaņā ar rietumu tiesibu lokā piemērojamo metodi \\\"sledziens no lielaka uz mazako\\\", proti, ja likums pieškir tiesai zinamas tiesibas attieciba uz nozimigaku dzives gadijumu (piemeram, pretprasības pieņemšanu), tad šadas tiesības vel jo vairak likums pieškir attieciba uz mazak nozimigu dzives gadijumu (šajā piemērā - prasību). Tāpēc tiesai, pēc minētā tiesību principa, papildus 136.p.3.d ir jāpiemēro 132.p. 1.d, kā arī, piem., Dokumentu juridiskā spēka likuma normas, bet ne CPL 132. 2. un 3. daļa (kas padarītu lēmumu par pretprasības nepieņemšanu pārsūdzamu).



Pilnībā Jums piekrītu, ka 134., 135. un 136. panti ir formulēti ļoti skopi, tāpēc, piemēram, lietu apvienošana (jo vairāk, ja lietas ir dažādās tiesās) notiek atšķirīgi un neprognozējami. Tā, piemēram, nav skaidrs ar kuru brīdi lietas skaitās jau apvienotas (e.g. slēgtā sēdē skatāmai lietai C04348711 tika pievienotas divas citas lietas, viena no tās pašas tiesas, viena no citas tiesas, kas tāpēc vēl pus gadu turpinājās citā tiesā, tai atklātās tiesas sēdēs skatot procesuālos jautājumus un vērtējot neizpaužamos komercnoslēpumu saturošos materiālus).



Par ieskaita prasīšanu kā pretprasības veidu - pilnībā piekrītu, ka šis jautājums ir diskutabls. Tā, ja ieskaitam liktā prasība jau ir izskatīta tiesā un ir kļuvusi neapstrīdama, par pašu ieskaitu valsts nodeva kā par mantisku prasību šķiet nevietā. Tāpat kā, piemēram, prasījumā par cesijas atzīšanu par neesošu (ja par 1 latu cedēts 1 miljons - valsts nodeva aprēķināma no lata vai miljona?).



Vēl lielāka civillikuma un civilprocesa šķietama kolīzija ir gadījumā, ja ieskaits tiek prasīts jaunā tiesvedībā jau pēc pirmā sprieduma stāšanās spēkā. Tā, piemēram, lietā C04431410 tiesa gāja tik tālu, ka pat nodrošināja prasību par ieskaitu, nelikumīgi apturot pirmā sprieduma izpildi. Protams, ka šads lēmums tika atcelts, vēlāk AT arī atkārtoti norādot, ka ieskaits var tikt veikts tikai tās summas ietvaros, kas pirmajā spriedumā nebūs piedzīta līdz tam brīdim, kad stāsies spēkā spriedums lietā par ieskaitu. Tas ir visai loģiski, jo pretējā gadījumā veidotos tiesvedību \\\"ķēdes\\\", kas ir pilnīgi nepieņemami.

paldies par skaidrojumu!



Diemžēl izskatās, ka katrs paliks pie sava viedokļa. Pirms CPL 136.p.3.d. atrodas CPL 136.p.2.d.



CPL 136.p.3.d. var iztulkot, sekojot normas uzbūvei, tādējādi, ka CPL 136.p.3.d. papildina CPL 131. - 133.p. Pretprasība = prasība ar to izņēmumu, ka preprasības gadījumā papildus jāpārbauda CPL 136.p.3.d. apstākļi. Ja CPL 136.p.3.d. neizpildās tad jau prasību, kuru nepieņēma kā pretprasību, skata atsevišķā procesā, kas liecina cita starpā par to, ka pretprasības gadījumā jāveic visas tas darbības, kuras tiek parasti, saņemot prasības pieteikumu.



Es jau teicu, ka Jums piekrītu, ka, ja bezgalīgi kaut ko sniedz kā pretprasību, tā ir problēma, taču es saskatu likuma robu tajā apstāklī, ka nav skaidri un gaiši reglamentēta pretprasības izskatīšana pēc iesniegšanas, tostarp nav noteikti termiņš un kārtība, kādā tiesnesis lemj par pretprasības virzību. CPL prasības celšanas noteikumi, pie kuriem es pieskaitu CPL 127.-136.p., nesaskan ar pretprasības celšanu pilnīgi jau tā iemesla dēļ, ka pretprasību var celt pēc izstiesāšanas uzsākšanas līdz brīdim, kad lietas izskatīšana pēc būtības pabeigta. Jābūt speciālam regulējumam.



Papildus, kas man liekas savdabīgi, ka, lai veiktu ieskaitu, jāsniedz pretprasība saskaņā ar tiesu praksi. tas ir acīmredzot saistīts ar nodevas maksāšanu, bet, ja parādnieks vēlas izlietot ieskaitu, es neredzu īsti pamata veikt ieskaitu, ceļot pretprasību. Tā CL 1853.p. nosaka, ka parādniekam ir tiesība prasīt ieskaitu katrā laikā, kaut arī jau pēc tiesas sprieduma, to izpildot vai prasījumu samaksājot, ja tikai viņš pierāda, ka viņa pretprasījuma izpildīšanai vai samaksai nestāv ceļā nekādi šķēršļi.

Civilprocesa likuma 127. - 130. pants reglamentē jeb aprobežo personas, kura vēršas tiesā [citādi bezgalīgās] tiesības, nosakot tiesas pienākumu pieņemt tikai šādi noformētus [prasības] pieteikumus. Tas nenozīmē, ka personai šie noteikumi ir obligāti jāpilda, tomēr persona, šos priekšrakstus nepildot, nevarēs paļauties uz efektīvu savu tiesību aizsardzību [valsts] tiesā.

Pretstatā tam Civilprocesa likuma 131. - 133. pants nosaka tiesas un tiesneša obligātos pienākumus. Sekojoši, tikai šie, bet ne iepriekšminētie panti reglamentē tiesas un tiesnešu darbības, saņemot prasības pieteikumus.



Jautājumi par pretprasības pieņemšnu ir izsmeļoši reglamentēti Civilprocesa likuma 136. panta trešajā daļā. Tieši tāpēc nekāda redukcija šim pantam nav nepieciešama, tāpat kā plašas analoģijas piemērošana (kas novestu, tostarp, pie blakus sūdzību iespējamības).



Ievērību pelna arī Civilprocesa likuma kodifikācijas sistēmiskā konstrukcija - 136. pants (pretprasības) ir aiz 134. panta (lietu apvienošana) un 135. panta (lietu sadalīšana), sekojoši, attiecas uz procesuālās ekonomijas principa nodrošināšanu, nodrošinot lietu ātrāku izskatīšanu, nevis kavē prasības izskatīšanu.



Cita starp - ņemot vērā AT Senāta jaunākās atziņas par to, ka nav iespējama puses procesuālā aizstāšana daļā, proti, atsevišķos prasījumos (e.g., kopīpašuma izbeigšana un naudas piedziņa, īres līguma noslēgšana un īres maksas parāda piedziņa, atjaunošana darbā un algas piedziņa), kamēr vien pārējā daļā prasība nav izbeidzama (e.g., sakarā ar prasītāja nāvi), 134. pants, un jo sevišķi tā otrā daļa, ir kļuvis diskutabls (bet tā ir nākamās diskusijas tēma).

Aplami. Pretprasības iesniegšanai nepieciešama valsts nodevas apmaksa. Nu nevar tiesību uz aizstāvību īstenošanu garantēt tikai pēc valsts budžeta papildināšanas, lai arī kā bankas to nevēlētos.

Ir arī tādi tiesneši, kas pat īpaši uzsver to, ka, tā kā atbildētājs tiesā nav cēlis pretprasību, tad arī tā argumenti nav vērā ņemami.

Turklāt tiesai būtu jāvērtē, vai paskaidrojums par pretprasību vispār visos gadījumos ir nepieciešams, piemēram, prasītājs prasa piedzīt no atbildētāja zaudējumu atlīdzību par nekvalitatīvi uzceltu māju, savukārt atbildētājs ceļ pretprasību, lūdzot tiesu atzīt saistības, kas izriet no līguma par mājas izgatavošanu, par izpildītām. Faktiski pretprasība ir bezjēdzīga, jo ir prasījuma pretējā versija. Kādus paskaidrojumus uz pretprasību gan varētu sniegt prasītājs? Labi, ka tiesa bija saprātīga un nelika iesniegt prasītājam paskaidrojumus par pretprasību. CPL nav vienmēr jāskatās pēc burta, meklējot likuma robus, bet pēc jēgas.

Precizēsim, kas ir analoģija un redukcija. Praksē ir dzirdēts, ka, piemēram, ar teleoloģisko redukciju esot jāsaprot normas paplašināta iztulkošana. Vārds \"redukcija\" nozīmē samazināšanos, bet \"analoģija\", runājot vienkāršoti, ir pretstats redukcijai, tā ir plašināšanās.



CPL 136.p.2.d. (Pretprasību ceļ atbilstoši prasības celšanas vispārīgajiem noteikumiem.)ir norādes norma, kura regulē pretprasības celšanu norādes veidā, resp., satur norādi uz prasības celšanas normu tiesisko sastāvu un tiesisko sekām. CPL 136.p.2.d., būdama publiskā tiesību norma (“atļauts ir tikai tas, kas ir noteikts ar tiesību normu\") ,līdz ar ko CPL 136.p.2.d. paredz piemērot visus noteikumus par prasības celšanu pretprasības gadījumā, t.i., nenorāda, ka tikai jāpiemēro. CPL 127. - 130. panta Kāpēc? Tāpēc ka pretprasība nav vienmēr saistīta ar ieskaita iespēju, par ko liecina CPL 136.p.3.d. 2.un 3.p. Var rasties situācijas, kad gan prasība, gan pretprasība tiek noraidītas, jo pretprasība ir PATSTĀVĪGA prasība, nevis kaut kāds prasības apendikss.



Tātad vienā no komentāriem Jūs norādāt, ka CPL 18.nodaļas CPL 127. - 130. ir jāpiemēro pretprasības gadījumā, bet CPL 131. -135.p., Jūsuprāt, nav jāpiemēro; citiem vārdiem, pasakot to zinātniski, Jūs norādiet, ka CPL 136.p.2.d. aptveramais faktiskais sastāvs ir pārāk plašs un neparedz nepieciešamos ierobežojumus attiecībā uz CPL 131.-133.p. Šī metode tiek saukta par teleoloģisko redukciju. Tā kā Jūsu rakstā ir norādīts, ka redukcija ir bezjēdzīga un nevajadzīga, rodas jautājums,



- ko Jūs tieši saprotat ar šo jēdzienu \"teleoloģiskā redukcija\" un \"analoģija\", it īpaši ar redukciju?



Apbrīnoju Jūsu rakstīšanas un runāšanas spējas, bet, runājot pēc būtības, Satversmes principi un tiesības caurvij visas tiesību normas, tostarp arī pretprasības celšanu, tāpēc Satversmes vienkārša piesaukšana neliecina konkrētajā gadījumā par to, ka kaut kas tai neatbilst.

No vētrainās diskusijas un raksta var secināt, ka Civilprocess pamazām transformējas par Administratīvajam procesam līdzīgu mutāciju, kur sacīkstes princips un lietas izskatīšana pēc būtības palēnām tiek nobīdītas otrajā plānā. Ja Administratīvajā procesā galvenais tiesas uzdevums ir iestādes kļūdu labošana administratīvajā aktā, tad Civilprocesā tiesa turpmāk pieņems visus iespējamos prasījumus, un tos labos un interpretēs pēc sava ieskata (a la)\"kā saprātīgs prasītājs varētu būt prasījis un kā saprātīgs atbildētājs varētu iebilst pret prasījumu, un saprātīgi celt pretprasību\".

Sakiet, Armand, vai gribat teikt, ka prasītājam, Jūsuprāt, rodas pienākums sniegt paskaidrojumus uz atbildētāja pretprasību, pamatojoties vien uz analoģijas normu par pretprasības celšanas vispārējiem noteikumiem, proti, prasītājam, Jūsuprāt, ir pienākums tērēt savu laiku un personīgos līdzekļus publisko tiesību jomā, neizprotamu sabiedrības interešu labā?

Manuprāt tā var nonākt arī līdz aizmuguriskam spriedumam pretprasības sakarā... Un kā ar trešajām personām - arī tām, Jūsuprāt, ir pienākums finansēt citu personu tiesvedību un rakstīt paskaidrojumus, kā arī apmeklēt tiesas sēdes uz sava rēķina (daudzi tā uzskata), ja reiz tās ir pieaicinātas lietā ( \\\"kāds gods!\\\")?

Manuprāt tas rupji pārkāpj Satversmes 105. pantu, kas šādu analoģiju (tiesībās uz īpašumu) nepieļauj.

Vai pretējā puse nedrīkst sniegt paskaidrojumus par pretprasību, kura iesniegta tiesas sēdē, tajā pašā tiesas sēdē mutvārdos (ja uzskata, ka īpaša sagatavošanās un rakstveida paskaidrojumu iesniegšana nav nepieciešama)? Pēc raksta autoru teiktā sapratu, ka paskaidrojumi par iespējamo pretprasību jau iepriekš tiek sagatavoti rakstveidā, lai varētu uzreiz tos iesniegt tiesas sēdē, tomēr tiesa vienalga atliek tiesas sēdi. Kādēļ gan?

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 148.panta otro daļu paskaidrojumu sniegšana par prasību ir atbildētāja pienākums, tāpat kā tas ir prasītāja pienākums pretprasības gadījumā. Līdz ar to pretprasības gadījumā prasītājam ir pienākums nevis tiesības sniegt paskaidrojumus par pretprasību; šajā gadījumā tiesības ir atbildētājam, kurš ir cēlis pretprasību - tiesības saņemt prasītāja paskaidrojumus par savu pretprasību.

Secinājums: tēze, ka pretprasības gadījumā prasītāju nevar piespiest izmantot TIESĪBAS sniegt paskaidrojumus par pretprasību, ir kļūdaina pašos pamatos, jo prasītājam nav šādu tiesību; prasītājam ir attiecīgs pienākums. Un nodrošināt procesuālo pienākumu izpildi ir gan tiesas tiesības, gan pienākums.

Fakts, ka tiesām patīk bezjēgā atlikt lietas, nav nekāds jaunums. Lietas tiek atliktas arī gadījumos, kad viena puse norāda, ka gribētu izlīgumu, bet otra puse norāda, ka izlīgums nav iespējams, kad tiesa uzskata, ka pusei nepieciešams advokāts, kaut puse apgalvo, ka pārstāvēs sevi pati un advokāts nav vajadzīgs utt. Kā norāda raksta autori, arī gadījumos, kad puse norāda, ka laiks paskaidrojuma sniegšanai uz pretprasību nav nepieciešams. Vai tiesneša funkcija ir uzspiest pusei tiesības, kuras tā nevēlas izmantot, tādā veidā radot tiesību aizskārumu, kas izpaužas lietas izskatīšanas novilcināšanā? Tad tiek meklēti likumu robi, bet likuma jēga paliek otrajā plānā. Nav sliktu likumu, ir tikai slikti piemērotāji. Ja jau tiesām tik ļoti rūp \"persona, kuras iespējamās tiesības ir pārkāptas\" varbūt vajadzētu visu skatīt pēc tiesas taisnības apziņas, atsakoties no dispozivitātes principa, sacīkstes principa, vienlīdzības principa, lietas skatīt pārkāpjot prasījuma robežas, neievērojot termiņus utt. Nevajag uzskatīt, ka mans rakstītais ir absurds, absurds ir tas, kas notiek tiesās ar tiesu sēžu atlikšanu un tiesu izpratni šajā jautājumā. Paldies, raksta autoriem par problēmas atspoguļošanu JV.

Ekvilibristika ir tad, kad Senāts kopsēdē atkāpjas no judikatūras, bet 5 senatoriem no 11 ir atseviškās domas. Tad var tikai minēt, kas notiks nākamreiz....

Šī ir tikai tāda iesildīšanās vingrojumiem.

Par likuma robiem runājot - iesaku izlasīt šā gada pēdējo judikatūras tēzi par gadījumiem, kad tiesa var liegt prasītājam neuzturēt savu prasību, ar šo strauji atkāpjoties no sacīkstes principa civillietās, nostiprinot objektīvo izmeklēšanu.

Vēl mums ir tiesvedības apturēšanas pret prasītāja gribu lamatas... Protesta institūts...

Ardievu, Satversme!

CPL, kas ir pieejams www.likumi.lv, 127.-136.p. atrodas 18.nodaļā \"Prasības celšana\" un pants par pretprasības celšanu atrodas pēc vispārējiem noteikumiem par prasības saturu, personām, kuras var celt prasību, prasības pieņemšanas/nepieņemšanas izvērtēšanas, kā arī prasības pieteikumā (-os) ietverto prasījumu sadalīšanu un apvienošanu. Secinājums, ka CPL 127.-135.p. pieder pie prasības celšanas noteikumiem, ir loģisks un pamatots ar CPL sistēmas apsvērumiem.



Tas atbilst teleoloģiskajai iztulkošanai, jo pretprasība „ir pēc formas un satura patstāvīga prasība, ko ceļ atbildētājs

pret pirmprasītāju, pirmprasības iztiesāšanas laikā, tai pašā tiesā, kopējai

skatīšanai un izspriešanai, un kas noder ieskaitam, vai stāv sakarā ar pirmprasību.” Ja prasības gadījumā lemj par tās pieņemšanu un saistītajiem jautājumiem, paredzot iespēju atstāt prasību bez virzības, to pašu var darīt pretprasības gadījumā, ievērojot papildus CPL 136.p.3.d. Sniedzot pretprasību, jābūt tiesībām atteikumu pārsūdzēt. Ņemot vērā minēto, ka tiesa vērtē vērtē pretprasību kā prasību, būtu pretrunā ar vienlīdzības principu, ja, konstatējot pretprasības trūkumus, kurus atbildētājs ne vienmēr speciāli un apzināti nav novērsis, tiesa (vai tiesnesis) nedotu iespēju tos novērst.Teleoloģiskās redukcijas metode starp citu izriet no vienlīdzības principa.



Tagad atgriezīsimies pie Jūsu raksta, kurā Jūs sākumā skaisti piesaucāt analoģiju vai teleoloģisko redukciju. Tad seko ekvilibristika un beigās secinājums, ka, re, nevajag piemērot analoģiju vai kaut kādu redukciju, jo mēs nepiekrītam tiesām, komentāriem utt.

Pretprasību CEĻ atbilstoši prasības CELŠANAS vispārīgajiem noteikumiem. (i.e., CPL 127. - 130. panta noteikumi)

Nevajag šo uztvert paplašināti, ka arī jautājuma izlemšana par prasības pieteikuma pieņemšanu un civillietas ierosināšanu skatāma CPL 131. -133. pantā noteiktajā kārtībā, jo tad tiktu paplašināta 136. panta 3. daļa un lēmums par pretprasības nepieņemšanu kļūtu pārsūdzams (CPL.132. panta trešā daļa)

Turklāt likums neparedz tiesas kompetenci lemt par (pret)prasības pieteikuma atstāšanu bez virzības (jo tā ir tiesneša nevis tiesas kompetence).

Papildus jānorāda, ka Satversmes tiesa nepieņem pieteikumus par likuma aplamu interpretāciju, sekojoši, pozitīvās tiesību normas neesamība (vai aplamu paražu normu esamība tiesās) nav apstrīdama.

Tādejādi nepastāv nekāds tiesību aizsardzības līdzeklis (kā vien profesionāla diskusija un Tiesībsarga institūts)

Jūsu un Jūsu kolēģes arguments \"Tomēr šāda tiesība nav tiesnesim vai tiesai pašai\" ir aplams, jo CPL 136.p.2.d. skaidri paredz, ka pretprasību ceļ atbilstoši prasības celšanas vispārīgajiem noteikumiem. Gan prasības, gan pretprasības gadījumā tiesa pieņem vienu no CPL 131.p.1.d. lēmumiem. Tā ir tiesas prerogatīva šādu lēmumu pieņemt, izvērtējot pretprasību.



Es piekrītu, ka tā ir problēma, par ko Jūs rakstāt. Taču ir aplams ir arī Jūsu raksta nosaukums un apgalvojums, ka robu nav, jo robi ir konkrētajā regulējumā. Prasības celšanas nesakrīt pilnībā ar pretprasības celšanu. Piemēram, kādreiz ir bijis noteikums, ka pretprasība ir ceļama ne vēlāk kā pirms termiņa notecējuma, kas ir dots rakstiska paskaidrojuma iesniegšanai, bet ja tāds nemaz nav jāiesniedz, tad ne vēlāk kā pirmā tiesas sēdē. Principā Jūsu raksts ir labs tādā ziņā, ka akcentē problēmu, taču problēmas izpētes līmenis ir zem viduvēja.

Var piekrist, ka lietu atlikšanas iemesli atšķiras dažādu kategoriju lietās. Tā nu ir sanācis, ka lietās, kurās specializējies mūsu birojs, pretprasības ir atlikšanas iemesls ~90% gadījumu. Tā vienā no tām lieta tika atlikta tiktāl, ka problēmas risinājumā iesaistījās Tiesībsargs (katrā tiesas sēdē atbildētājs AS \\\"Rīgas Siltums\\\" sniedza pretprasību vai tās grozījumus, kā sakarā lietas izskatīšana tika atkārtoti atlikta uz gadiem), iesakot prasīt atlīdzību no valsts.

Vienlaikus Tiesībsargs apņēmās problēmu ar negodprātīgām pretprasībām un lietu novilcināšanu risināt.

Tiesībsarga atzinums lietā Nr.2011-17-4D

http://ej.uz/atzinums

Civilprocesa likuma 209.panta 3. punkts nosaka, ka tiesi ir pienākums atlikt lietas izskatīšanu,

ja atbildētājam [savlaicīgi] nav izsniegts prasības pieteikuma noraksts un tāpēc viņš lūdz lietas izskatīšanu atlikt. Tas attiecas arī uz prasītāju, ja ir iesniegta pretprasība.

Sekojoši prasītājam ir dispozitīva tiesība lūgt tiesu atlikt lietas izskatīšanu(lai pienācīgi sagatvotos vai iesniegtu pierādījumus pretprasības sakarā), vai arī to nelūgt, lai nekavētu lietas gaitu.

Tomēr šāda tiesība nav tiesnesim vai tiesai pašai, ne arī pretprasības iesniedzējam.

Tāpēc uzskatām ka aplami ir tiesas izskatīšanu atlikt pret prasītāja gribu.

Turklāt, tiesas sēdes tiek atliktas arī gadījumos, ja paskaidrojumi uz pretprasību tiek iesniegti tiesas sēdē nekavējoties (jau iepriekš sagatavoti, zinot puses stratēģiju lietu novilcināt).