ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Jau no 2000. gada 27. aprīļa Latvijā ir spēkā Koncernu likums (turpmāk – KL), tādējādi apsteidzot Komerclikumu (turpmāk – KcL). 2009. gadā Tieslietu ministrijas izstrādātajā Koncepcijā par koncernu tiesiskā regulējuma efektivitātes uzlabošanu tika uzsvērts, ka KL nošķirtība no Komerclikuma rada praktiskas grūtības šī likuma piemērošanā, jo attiecīgais regulējums vidējam tā piemērotājam, kurš nav specializējies konkrētajā nozarē, ir nepārskatāms.¹ Attiecīgi Ministru kabinets atbalstīja KL regulējuma iekļaušanu KcL, to papildinot ar atsevišķu daļu "Koncerni", ar ko KL zaudē spēku.²

Tomēr joprojām KL regulējuma iekļaušana KcL nav realizēta, kā arī praksē KL piemērošana nav bieži sastopama, un komersanti nereti nemaz neapzinās savas tiesības un pienākumus, kas izriet no KL. Minētais cita starpā attiecināms arī uz valdošā uzņēmuma kā kapitālsabiedrības dalībnieka (akcionāra) atbildības institūtu.

Saskaņā ar vispārīgo privāttiesību principu katrs tiesību subjekts atbild par savām, nevis par cita tiesību subjekta saistībām. Tas ietverts arī KcL 137. pantā, nosakot, ka kapitālsabiedrības saistības ir norobežotas no tās dalībnieka (akcionāra) saistībām. Vienlaikus atbilstoši tā sauktajai korporatīvā plīvura pacelšanas doktrīnai atbildību par kapitālsabiedrības saistībām normatīvajā regulējumā noteiktos gadījumos var prasīt arī no tās dalībnieka (akcionāra). Tomēr, ņemot vērā, ka atbildības pārnešana uz dalībnieku (akcionāru) par kapitālsabiedrības saistībām ir būtiska atkāpe no vispārīgā atbildības norobežošanas principa, likumdevēja iejaukšanās ir pieļaujama vienīgi tādā apmērā, kas nodrošinātu taisnīgu balansu starp dažādajām komerciālajā apritē iesaistītajām interesēm.

Koncernu regulējuma kontekstā par galveno šāda regulējuma mērķi klasiski tiek uzskatīta mazākuma dalībnieku (akcionāru) un kreditoru likumisko interešu efektīva aizsardzība.³ Tomēr būtiski, ka koncernu regulējums var kalpot par nozīmīgu un efektīvu aizsardzības mehānismu arī jauno dalībnieku (akcionāru) interesēm dalībnieku (akcionāru) maiņas gadījumā pret bijušo valdošo uzņēmumu un valdošā uzņēmuma un atkarīgās sabiedrības pārvaldes institūciju locekļu prettiesisku rīcību.

Šī raksta mērķis tādējādi ir noskaidrot, cik lielā mērā KL regulējuma esamība ir priekšnoteikums efektīvai mazākuma un jauno vairākuma dalībnieku (akcionāru) un kreditoru aizsardzībai pret valdošā uzņēmuma rīcību. Attiecīgi rakstā tiek vērtēts: 1) vai un kādā mērā KcL un KL ietvertais regulējums jau šobrīd nodrošina mazākuma un jauno vairākuma dalībnieku (akcionāru) un kreditoru aizsardzību pret valdošā uzņēmuma kā atkarīgās sabiedrības dalībnieka (akcionāra) rīcību; 2) vai, ņemot vērā KcL regulējumu, ir nepieciešamība saglabāt KL ietvertās normas.

Savukārt raksta beigās sniegti secinājumi un priekšlikumi turpmākajai rīcībai minētā regulējuma sakārtošanai un sistematizēšanai.

Raksta tvērums

Valdošais uzņēmums KL izpratnē ir tāds uzņēmums, kuram ir izšķirošā ietekme vienā vai vairākās sabiedrībās un kurš atrodas Latvijā vai ārvalstī. Turklāt valdošais uzņēmums var būt ne tikai komercsabiedrība KcL izpratnē, bet arī fiziska persona. Vienlaikus praksē vairumā gadījumu valdošais uzņēmums ir kapitālsabiedrība (AS vai SIA) vai fiziska persona. Ņemot vērā, ka KL lielā mērā ir balstīts uz Vācijas tiesībām, vadoties pēc Vācijas tiesu praksē un zinātnē izteiktajām atziņām, varētu sacīt, ka valdošais uzņēmums pastāv, kad tam bez dalības sabiedrībā papildus ir tik būtiskas ārējas ekonomiska rakstura intereses, kas var apdraudēt sabiedrības neatkarību.⁴

Savukārt atkarīgā sabiedrība ir valdošā uzņēmuma izšķirošajā ietekmē esoša kapitālsabiedrība, kura atrodas Latvijā. Turklāt atkarīgā sabiedrība vienlaikus var atrasties vairāku valdošo uzņēmumu izšķirošajā ietekmē (2. panta trešā daļa).

Izšķiroša ietekme pār juridiski neatkarīgu kapitālsabiedrību var rasties uz koncerna līguma pamata, kā arī uz līdzdalības pamata KL 3. panta trešajā daļā uzskaitītajos gadījumos, tai skaitā pat neatkarīgi no balsstiesību apjoma. Proti:

• uzņēmumam⁵ sabiedrībā ir balsstiesību vairākums;

• uzņēmumam kā sabiedrības dalībniekam ir tiesības iecelt vai atcelt sabiedrības izpildinstitūcijas vai pārraudzības institūcijas locekļu vairākumu;

• uzņēmums ir sabiedrības dalībnieks un, izmantojot vienīgi savas dalībnieka tiesības, pārskata gada laikā ir iecēlis sabiedrības izpildinstitūcijas vai pārraudzības institūcijas locekļu vairākumu;

• uzņēmums ir sabiedrības dalībnieks un, pamatojoties uz vienošanos ar citiem dalībniekiem, viens pats kontrolē balsstiesību vairākumu sabiedrībā.