ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Iepriekšējā diskusija apstiprina, ka pareizākais ceļš ir galvinieka likvidācijas process. Ja galvinieks tiek likvidēts, tad viņš nevar vērst regresa aprasību pret parādnieku, un likuma mērķis ir sasniegts - galvinieka manta un ķermenis, kā arī dabīgo augļu (bērnu) laicīgais satvars nonāk kreditora īpašumā, parādnieks tiek atsvabināts no saistībām un uzsāk jaunu, skaistu dzīvi.

Esmu maksātnespējas administrators ar lielu pieredzi, un noteikti nepriekrītu Magones viedoklim. Atbilde uz rakstā uzdoto un komentāros apspriesto jautājumu ir viegli atrodama Maksātnespējas likuma 5.p.1.d. Fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķis ir atbrīvot parādnieku no neizpildītājām saistībām un atjaunot maksātspēju. Ja ir kādas tiesību normas kolīzijas vai diskutabls normas saturs, tad tieši maksātnespējas procesa mērķis ir tā šķautne, caur kuru nonākt pie tiesību normas patiesās jēgas un būtības. Tas nozīmē - fiziskā persona neapšaubāmi ir atbrīvojama arī no galvinieka regresa prasības, jo citādi fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķi nav iespējams sasniegt.

Palasīju, kas te sarakstīts kopš vakardienas, un secināju, ka tā arī ir, ka te raksta parādu piedzinēji un administratori. Man šī cilvēku kategorija asociējas ar maitu lijām, kas ķērcot, kaucot un plēšoties savā starpā uzklupušas mirušam un plēš līķi gabalos, cenzdamās pakampt sev lielāku gabalu. Vienīgā labā ziņa- ja es kļūšu maksātnespējīgs, šie cilvēki: 1) piedzīs no Latvijas Gāzes manus avansa maksājumus par gāzi, 2) piedzīs no VID man pienākošos, bet neatmaksātos nodokļus, 3) piedzīs no maniem parādniekiem parādus, kurus es atgūt necerēju, un darīs to visu viņi tā, ka parādnieki ilgi nožēlos, ka neatdeva parādus man :))

Man arī darba diena ievilksies līdz vēlai naktij, tāpēc nobeigumā Jūsu godājamam prof.K.Torgānam es pretī likšu pašu senatoru V.Jonikānu (vai A.Laviņu, vai N.Salenieku). ;-)

Bet vai tad bankai ir tiesības atprasīt šo nodokļu pārmaksu (parādu) no VID? Pats rakstījāt, ka šādas tiesības ir tikai pašam parādniekam vai tā pārstāvim, bet ne bankai. Vai banka var pieprasīt, lai tai VID atmaksā SIA PVN pārmaksu un uzreiz ieskaita bankas kontā?

Bet parāds, kas izpaužas aktīva veidā bilancē, var tikt ieķīlāts.

Ar to arī šajā gadījumā atšķiras parāds no tiesībām atprasīt parādu.

Man ir žēl, bet šī diskusija labākajā gadījumā var tikt turpināta parīt. Ar Jums un citiem komentētājiem ir interesanti diskutēt, bet, diemžēl, darbi šodien būs jādara līdz vēlai naktij.

Mēs varam priecāties, ka mūsu abu pusē ir vairāki senatori, kas mūsu viedokļus atbalsta. Jūsu pusē ir neliels pārsvars, toties manā pusē ir pats prof.Torgāns:)

Uz Jūs 11.12.2013 18:34 \"Bankai tika ieķīlāts debitora (VID) parāds kā aktīvs, nevis tiesības atprasīt šo parādu no VID. Šis parāds tika pārvērsts naudā.\"



Tas vien, ka par komercķīlas priekšmetu var būt parādi (bezķermeniska lieta=tiesība prasīt izpildīt saistību) un VID ir parādnieks (pienākums atmaksāt PVN pārmaksu), nav pamats secinājumam, ka VID parāds var būt par komercķīlas priekšmetu. Par komercķīlas priekšmetu var būt tikai privāttiesiski parādi, un arī ne visi. Piemēram, no čeka vai vekseļa izrietošs prasījums (vai parāds pēc Jūsu terminoloģijas) nevar būt par komercķīlas priekšmetu, bet bilancē neapmaksāts čeks vai vekselis tiek iegrāmatots aktīvu sadaļā kā parāds. Vai tomēr arī čeka vai vekseļa gadījumā Jūs teiksiet, ka ieķīlāts nav ne čeks, ne vekselis, ne arī no tiem izrietošs prasījums, bet gan tikai parāds pēc vekseļa vai čeka? Tādā gadījumā ar interesi gaidīšu Jūsu skaidrojumu par jēdzienu \"parāds\", un ar ko tas atšķiras no jēdziena \"tiesības prasīt parādu\"?

Bet, ja VID apķīlā visus SIA aktīvus, uzliek liegumus, tad strīds par liegumu tiesiskumu un to noņemšanu starp SIA un VID ir publisks strīds. Un, secīgi arī visi SIA aktīvi kļūst publiski, ja vēlāk liegums noņemts, jo šo aktīvu atgūšana/atbrīvošana ir notikusi publisko tiesību attiecību ietvaros. Tad attiecīgi banka ar savu komercķīlu uz šiem aktīviem nevar pretendēt, jo aktīvi ir kļuvuši publiski.

Joks, protams.

No šī sprieduma Jūs varat secināt, ka VID tomēr Jūsu administrējamam SIA var atteikt atmaksāt PVN pārmaksu, pasakot, ka to ir pārskaitījusi nevis Jūsu SIA, bet gan tiesu izpildītājam priekš citas personas. Vēlreiz atkārtoju un uzsveru - PVN var atmaksāt tikai tai personai, kurai ir izveidojusies PVN pārmaksa, nevis kuram katram švalim, pat ja tā ir banka, kas uz to pretendē uz acīmredzami nelikumīga pamata (komercķīlas).

Publiskās tiesības ir attiecības starp maksātnespējīgo parādnieku Alkantra un VID par PVN pārmaksu. Un secīgi, jā, PVN pārmaksa ir tā teikt \"publiska nauda\", respektīvi, tie ir naudas līdzekļi, kas iegūti publisko tiesību attiecību ietvaros.



A kas attiecas uz domstarpības starp Alkantru un Rietumu banku, tad tās ir privāttiesiska rakstura domstarpības, kur strīda būtība ir par komercķīlas apjomu jeb priekšmetu, respektīvi, vai Rietumu bankai ir tiesības uz komercķīlas pamata pretendēt uz no VID pienākošos PVN pārmaksu. Respektīvi, Rietumu banka ar savu komercķīlu vēlējās nepamatoti (jo pretēji likumam) iejaukties konkrētās publiskās tiesībās jeb attiecībās starp Alkantru un VID.



Savukārt, Jūsu apgalvojums, ka bankai tika ieķīlāts debitora (VID) parāds kā aktīvs, nevis tiesības prasīt šo parādu, ir, vismaz man, nesaprotams. Kas tad ir parāds? Juridiski vienkāršoti runājot, parāds ir kreditora tiesības prasīt no parādnieka izpildīt pielīgto saistību. Jūs tagad pretrunīgi apgalvojat, ka bija ieķīlāts parāds, bet ne tiesības prasīt parādu, lai gan parāds ir tā pati tiesība prasīt no parādnieka izpildīt saistību (piemēram, samaksāt naudu par piegādātajām precēm). Kā var ieķīlāt parādu, bet tomēr nevar iegūt tiesības prasīt šo parādu? Tad kāda jēga no parāda ieķīlāšanas, ja ķīlas ņēmējs nevar iegūt tiesības prasīt šī parāda samaksu?

Godīgi teikšu, nesapratu Jūsu rakstīto plkst.18:22.

Lasīju spriedumu, pavisam cita lieta un lietas kategorija. VID negrib atmaksāt nodokļu pārmaksu , jo tiesu izp.kontā jau VID to ir atmaksājis. Neredzēju, ka tur būtu minēts par kādām komercķīlām un cesijām.

Man kā admin. maksātnespējas procesos VID arī atmaksā nodokļu pārmaksu. Kas man no šā sprieduma bija jāsecina, nesapratu.

Es nedomāju tik burtiski, ka visus aktīvus. Protams, ne tos, kas likumā skaidri uzskaitīti, ka tie nevar būt par komercķīlas priekšmetu.

Domāts bija, ka visi aktīvi maksātnespējas procesā agri vai vēlu pārvēršas par naudu.

Bankai tika ieķīlāts debitora (VID) parāds kā aktīvs, nevis tiesības atprasīt šo parādu no VID. Šis parāds tika pārvērsts naudā.

Tad jau iznāk, ka bankai vispār komercķīlas gadījumā nav nekas nekad jāmaksā, jo agri vai vēlu maksātnespējas procesā viss tiek pārvērsts naudā, bet nauda jau nevar būt par komercķīlas priekšmetu.

Bet Jūs neatbildējāt, kur saskatāt tās publiskās tiesības? Vai tas būtu strīds starp divām privātpersonām, vai tā atgūtā nauda no VID Jums šķiet „publiskā” nauda?

Starp citu, tās pašas \"Alkantra\" maksātnespējas procesā ir vēl otra lieta - administratīvajā tiesā (sekot var pēc numura: A421006109). Lietas būtība: 1) tā pati Rietuma banka īstenoja savu komercķīlas tiesību; 2) tiesu izpildītāja uz izlietotās komercķīlas tiesības pamata pieprasīja VID tai pārskaitīt Alkantra pienākošos PVN pārmaksu; 3) VID, protams, bez iebildumiem visu Alkantras PVN pārmaksu pārskaitīja tiesu izpildītājai, kas to, savukārt, pārskaitīja Rietumu bankai. Lieta gan vēl nav galā un šobrīd to atkārtoti skata Administratīvā apgabaltiesa.



Ja te nebūtu Rietumu banka ar saviem sakariem VID, bet vienkāršs SIA, kurš likumam pretējā cesijas ceļā (komercķīlas ceļā) ir ieguvis prasījuma tiesības pret VID par PVN pārmaksu, un šis SIA ar tiesu izpildītāja starpniecību paprasītu VID tam samaksāt citam SIA2 izveidojušies PVN pārmaksu? Vai šajā gadījumā VID arī tikpat naski bez ierunām pārskaitītu naudiņu kaut kādam SIA \"MIA\"?! Vai tomēr tas strādā tikai gadījumos, ja naudu prasa, piemēram, Rietumu banka ar saviem bakšiš?



No vienas puses varētu teikt, vai nav vienalga, tāpat tā nauda gala rezultātā pienākas kreditoram un kreditors taču to naudu dabūja. Tomēr maksātnespējas kontekstā ir jāņem vērā, ka PVN pārmaksa nevar būt par komercķīlas priekšmetu, tāpēc uz to nevar pretendēt nodrošinātais kreditors, bet tā ir sadalāma starp visiem kreditoriem, nevis novirzāma tiesiski neiespējamam nodrošinātajam kreditoram. Un te arī ir lietas sāls. Rietumu bankai, kurai jau tāpat ir gandrīz viss ieķīlāts ar hipotēkām, komercķīlām un vēl sazin ko, vēlas uzlikt ķepu uz to nelielo līdzekļu daļu, kas būtu sadalāma starp visiem kreditoriem nevis novirzāma tikai Rietumu bankai kā nodrošinātajam kreditoram.

Opiņā! Nu gan Jūs, Magone, dodat vaļā! Neapvainojieties, bet šoreiz Jūs un senatori ar atsevišķajām domām esat nevis rakuši nepareizā vai pareizā dziļumā, bet gan nepareizā vietā. ;-)

Jūs un attiecīgie senatori situāciju pārāk vienkāršojat.



Ierobežošu sevi ar atbildi uz šo Jūsu tēzi, kas, manuprāt, visaptveroši un precīzi atspoguļo Jūsu domas būtības, kas manā ieskatā ir kļūdaina: \"Ieķīlāt var visus parādnieka aktīvus kā komercķīlu. Parādnieka aktīvos (paskatieties bilances kreiso pusi) ietilpst arī nauda, debitoru parādi, kurus atgūstot tie arī pārvēršas par naudu, apgrozāmie līdzekļi, kurus pārdodot maksātnespējas procesā, tie arī pārvēršas par naudu.\"



Pirmā kļūda ir tā, ka Jūs nepamatoti un pretēji Komercķīlas likumam uzskatiet, ka ieķīlāt var visus parādnieka aktīvus. Tā nu gluži nav, jo Komercķīlas likuma 4.pants noteic lietas, kas nevar būt par komercķīlas priekšmetu. Taču tas, ka šīs lietas nevar būt par komercķīlas priekšmetu, nenozīmē, ka komersantam tās nevarētu piederēt un attiecīgi ietilpt tā aktīvos. Lietas esamība personas aktīvos to nepadara par komercķīlas priekšmetu. Piemēram, kuģis vai publiskās apgrozības akcijas vai obligācijas var ietilpt SIA aktīvos (piederēt SIA), taču atbilstoši Komercķīlas likuma 4.panta pirmajai daļai šīs lietas nav komercķīlas priekšmets.



Otrā kļūda ir principiāli likumam pretējs uzskats, ka nauda var būt komercķīlas priekšmets. Komercķīlas likuma 4.panta pirmā daļa expresis verbis noteic, ka finanšu līdzekļi nevar būt par komercķīlas priekšmetu. Ceru, ka man jāskaidro, ka nauda ir tie paši finanšu līdzekļi.



Visbeidzot, par Jūsu secinājumu: \"Arī tiesības prasīt PVN pārmaksu neviens nav ieķīlājis.\" Ja Jūs atzīstat, ka konkrētajā gadījumā tiesības prasīt no VID PVN pārmaksu nav ieķīlātas bankai un nauda nevar būt par komercķīlas priekšmetu, tad kāda mārrutka pēc, atvainojos, banka pretendē uz naudas līdzekļiem, kas turklāt iegūti, parādniekam realizējot no publiski tiesiskajām attiecībām izrietošo tiesību.

Ui!

Tur jau tā lieta, ka šeit ir tikuši klāt administratīvo lietu tiesneši, kurus ļoti cienu, bet par dziļu viņi šoreiz ir rakuši. Šeit nepastāv strīds starp privātpersonu un nodokļu nomaksas jautājumiem, viss ir samaksāts un PVN pārmaksa atmaksāta, neviens nekādas prasības par nodokļu pārmaksas neatmaksu nav cēlis. Neviens nav grasījies PVN pārmaksu cedēt. Arī tiesības prasīt PVN pārmaksu neviens nav ieķīlājis.

Jautājums jeb strīds ir par to, vai atgūtie naudas līdzekļi , kas iegūti PVN pārmaksas atmaksas rezultātā, ietilpst bankas prasījuma nodrošinājumā jeb komercķīlas priekšmetā. Kur šeit Jūs saskatāt administratīvo tiesību elementu? Nauda ir maksātnespējīgās privātpersonas kontā, banka kā privātpersona prasa, lai tai šo naudu atmaksā, jo šī nauda ietilpst komercķīlas priekšmetā. VID-am viss ir vienalga, pārmaksa ir atmaksāta, neviens no VID neko neprasa, VID naudas atmaksu bankai neapstrīd.

Tālāk es varētu citēt atsevišķās senatoru domas, kurām pilnīgi piekrītu. Tik precīzi viss ir pateikts. Bet katrs jau pats var tās izlasīt spriedumā, tādēļ neatkārtošos.

Ieķīlāt var visus parādnieka aktīvus kā komercķīlu. Parādnieka aktīvos (paskatieties bilances kreiso pusi) ietilpst arī nauda, debitoru parādi, kurus atgūstot tie arī pārvēršas par naudu, apgrozāmie līdzekļi, kurus pārdodot maksātnespējas procesā, tie arī pārvēršas par naudu. Tāpat arī VID –a parāds (PVN pārmaksa) ir tāds pats debitora parāds, kurš naudas veidā atgriežas parādnieka mantā. Atgūtā nauda no VID nav nekāda publiskā nauda, tā ir maksātnespējīgā parādnieka nauda un ietilpst komercķīlā.

Man viss liekas vienkāršāks par vienkāršu.

Nu gan Jūs man \"uzdzināt asinis\"! :-)



Ir jau ārpus konkrētā raksta tēmas, bet \"uzbrauciens\" Senātam par 2012.gada spriedumu lietā SPC-1/2012 ir pilnībā nepamatots; manā ieskatā ir citi Senāta nolēmumi, par kuriem es personīgi varētu teikt, ka \"iebraukuši auzās\", bet ne šis konkrētais.



Vai Jūs tiešām, pati būdama MNS administratore, uzskatiet, ka privātpersonas un VID attiecības par nodokļu nomaksas jautājumiem ir privāttiesiskas nevis publiski tiesiskas attiecības? Vai Jūs tiešām uzskatiet, ka personas tiesības prasīt PVN pārmaksu ir privāttiesisks prasījums nevis publiski tiesisks prasījums? Ja VID Jūsu administrējamam uzņēmumam atsaka atmaksāt PVN pārmaksu, Jūs ko - ceļat civilprasību pret LR Finanšu ministrijas vai VID personā par parāda (pārmaksātā PVN) piedziņu, vai arī tomēr vēršaties ar pieteikumu Administratīvajā tiesā? Vai Jūs tiešām uzskatiet, ka tiesības prasīt PVN pārmaksu ir privāttiesiskas apgrozības priekšmets un tās kā tādas var ieķīlāt (būt par komercķīlas priekšmetu). Ja jau tiesības prasīt PVN pārmaksu var būt par komercķīlas priekšmetu, tad Jums būtu jābūt konsekventai un jāatzīst, ka PVN pārmaksas tiesības var arī, piemēram, cedēt (es iedomājos, kas sāktos par jautrību, ja pēkšņi visi komersanti jur.pers. sāktu cedēt savas PVN pārmaksas atprasīšanas tiesības). Šis bija tas gadījums, kad Senāta Civillietu departamentam palīdzēja tas, ka tajā strādā senatori, kuri iepriekš strādāja Senāta Administratīvo lietu departamentā un attiecīgi saprot, ar ko civiltiesisks prasījums atšķiras no publiski tiesiska prasījuma. Protams, \"zvērināti civilisti\" ar prof.K.Torgānu priekšgalā šoreiz, manuprāt, apmaldījās gramatiskā tulkojumā, respektīvi, personai ir tiesības prasīt VID atmaksāt izveidojušies PVN pārmaksu, prasījumi var būt par komercķīlas priekšmetu, tātad PVN pārmaksas atprasījuma tiesības var būt par komercķīlas priekšmetu. Tas vien, ka likums personai piešķirt tiesības PRASĪT PVN pārmaksu, nepadara to par civiltiesisku PRASĪJUMU un secīgi par komercķīlas priekšmetu.

Par to Senātu savā komentārā es domāju, ka tieši Senāts ir tas, kas atbalsta pieeju, ka maksātnespēja ir izņēmums no galvojuma akcesoritātes principa. Un pareizi Senāts uzskata. Šādu uzskatu/lobiju nebīda cauri bankas, parādu piedzinēji u.c., uz kuru it kā lobiju te komentāros daži atsaucas.

Atbalstu arī Senāta spriedumu, ka kreditors, atkāpjoties no līguma, vairs nevar turpināt aprēķināt līgumiskos procentus. Man šāda pieeja likās pareiza vēl pirms šā Senāta sprieduma. Zinu, daudzi iebildīs, bet par šo tēmu jau iepriekš komentāros esmu rakstījusi, vairāk neatkārtošos un nediskutēšu par šo tēmu.

Vienīgais pēdējo gadu Senāta spriedums maksātnespējas jomā, kur Senāts ir \"iebraucis auzās\" ir 2012.gada spriedums lietā Nr.SPC-1/2012 \"Prasījums pret VID par pārmaks. nod.atmaksu kā komercķīlas priekšm.\" (publicēts www.at.gov.lv). Bet arī tur liela daļa senatoru to bija sapratuši, tādēļ ir izteikuši savas atsevišķās domas par šo spriedumu, nepiekrītot tam. Bet senators Laviņš viņus nebija sapratis. Žēl.

Tā kā pret Senātu -respect!

Tā galvenā sāpe un skriešana it kā vērsta uz to, ka.. nu gribas beidzot naktīs mierīgi gulēt!!! No domas vien, ka kādu dienu pie durvīm klauvēs tiesu izpildītājs, zūd apetīte un miegs, tāpēc arī gribēju to lietu ātrāk sākt, lai ātrāk beigtu un beidzot būtu brīvs no tiem murgiem.



p.s. Psihotrauma ir arī par to, ka hipotekārā kredīta ķīla - divstāvu dzīvojamā māja (apdzīvojama un labā stāvoklī, ne grausts) ar zemi Jūrmalā izsolē tika pārdota par pārdesmit tūkstošiem latu. No tiem tiesu izpildītājs ieturēja, kā saka, savu daļu, un rezultātā no 100 000 eiro kredīta dzēsts tāds sīkumiņš, ka līgumsodam i prātīgi nepietiek, no kā arī naktīs miegs nenāk. Tāpēc gribēju šim stāstam ātrāk pielikt punktu. Taču, klausoties Jūsos abos, šķiet, steigties nemaz nevajag..

Bet kur Jums jāskrien? Ejot laikam maksātnespējas process kļūst arvien vienkāršāks un lētāks maksātnespējīgajiem. No tāda viedokļa Jums nekas nedeg, labāk nogaidīt. Kreditors pie Jums arī pagaidām nevēršas.

Kamēr nav tiesas spriedums, nav arī īstas skaidrības par parāda summu, jo parādnieks var iebilst par summu, tikai viņš pats zina, ko ir maksājis.

Bez tiesas sprieduma būs grūtāk pierādīt parāda spēkā esamību un summu. Teorētiski tas ir iespējams, bet, vai vajadzīgs.

Ir jau vairāki tiesas spriedumi, kad pasludina fiziskās personas maksātnespējas procesu, kurā fiz.persona/galvinieks norāda, ka ir uzņemies galvojuma saistības (kreditors izsniedz viņam izziņu par saistību apjomu un ka iestājies samaksas termiņš. Nav jau jēgas gaidīt, kamēr beigsies tiesvedība par parāda peidziņu (ja tas nav pašmērķis - vilkt garumā).

Tas, ka paralēli vēl notiek tiesvedība par parāda piedziņu neradīja šķēršļus MNP pasludināšanai.

Galviniek, kur sāpe?