"Latīņu valoda ir brīnišķīga, tik racionāla kā smalkmehānika. Sakot kādu teikumu latīņu valodā, gandrīz dzirdu klikšķus, vārdiem sakrītot pareizajās pozīcijās" (Federika de Česko "Tibetietes māja", 2013).
Šim citātam juristi var piekrist vai nepiekrist, bet šobrīd jurisprudencē pietiekami daudz un bieži tiek izmantoti svešvārdi. Latīņu valodas terminiem un izteicieniem mūsdienās ir noteikta vieta un loma juristu darbībā, jo romiešu jurisprudence ir viens no mūsdienu tieslietu pamatakmeņiem. Tas ir iemesls latīņu valodas apguves nepieciešamībai – kā teica senie romieši: Invia est in iustitia via sine lingua Latīna (Necaurejams ir ceļš justīcijā bez latīņu valodas).
Romiešu tiesības kopumā ir veidojušās 2000 gadu garumā, ņemot vērā ne tikai tiesību sistēmu, kas veidojās Senās Romas valsts laikos (753.–476.g. p.m.ē.), bet arī šīs sistēmas tālāko izstrādi vēlākajos laika un kultūras posmos. Tikai atbilstošas kvalifikācijas speciālisti, kas ikdienā sastopas ar terminiem, izteicieniem vai arī kādu Romas laika jurista oriģināltekstu, var pateikt, cik patiesi ir mūsdienu zinātnieku atzinumi par to, ka romiešu juristi ir nepārspējami tiesību definētāji un arī šo definīciju kritiķi. Šādu pieeju pieprasīja gan romiešiem raksturīgā skrupulozitāte, gan arī pats definēšanas objekts – tiesības, kas prasa skaidrību un precizitāti. Tāpēc arī advokāta vai prokurora runai bija jābūt ar oratormākslas iezīmēm – precīzi raksturojošai, estētiski izteiksmīgai un juridiski pārliecinošai. Bieži vien tikai tādā veidā tika atstāts iespaids gan uz tiesnešiem, gan publiku.
Latīņu valodas elementu lietojums ir atkarīgs no konkrētās situācijas, jo, nenoliedzami, ir romiešu tiesību termini, kas ir izplatīti visā pasaulē un kuriem ir konkrēta nozīme, ko dažreiz ir neiespējami precīzi vai arī lakoniski iztulkot katrā atsevišķā mūsdienu valodā, tāpēc tie joprojām tiek lietoti latīniski. Brīžiem ir grūti novilkt robežu starp šo nepieciešamības un ekstravagances sajūtu, ko uz apsūdzības, aizstāvības vai tiesas lēmuma klausītāju vai lasītāju atstāj viņam svešu vārdu lietojumi. Tas gan vedina uz domu, ka ikvienam inteliģentam cilvēkam būtu jābūt nojausmai par latīņu valodu. Latīņu valodas prasmes agrāk Latvijā (līdz pat pagājušā gadsimta 20.–40. gadiem) bija gandrīz ikdienišķa parādība, jo skolās un ģimnāzijās to mācīja padziļināti.
Mūsdienās latīņu valodas zināšanas ir kļuvušas par luksusu, jo sabiedrībā dominē tieksme pēc tehniskā progresa, orientēšanās uz praktiskām lietām un peļņu, ir vērojama humanitāro jomu daļēja nonivelēšana un nenovērtēšana.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes