ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Autore raksta ietvaros vērsīs uzmanību uz vienu no prakses izrietošiem gadījumiem, kad pirmās instances tiesa uzskata, ka pieteicējs nav iesniedzis pierādījumus, lai nodrošinātu prasību, ar ko pieteikums noraidāms. Savukārt otrās instances tiesa tajā pašā lietā uzskata, ka pieteicējam nav pienākuma iesniegt pierādījumus, kas apliecinātu, ka sprieduma izpilde lietā varētu kļūt apgrūtināta vai neiespējama, pamatojoties uz Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta (turpmāk – Senāts) atziņu.³ Jānorāda, ka minētā situācija nav vispārīga un tā skatāma arī citā variantā, t.i., pirmās instances tiesa secina, ka pieteikuma apmierināšanai pietiek tikai ar pieteicēja šaubām par iespējamā sprieduma izpildi, bet otrās instances tiesa norāda, ka pieteicējam jāiesniedz pierādījumi.

Vienota viedokļa trūkums par pieteikuma saturu, kā arī pievienotajiem pierādījumiem rada neizpratni, līdz ar to raksta ietvaros norādīts uz pieteikuma vērtēšanu, ja prasība celta pret vairākiem atbildētājiem un prasītājs lūdz nodrošināt pret konkrēto atbildētāju celto prasību; vērtēta prasības nodrošināšanas līdzekļu piemērošana, kad noteiktais prasības nodrošinājums neatbilst CPL prasībām, ietverot gadījumu, kad tikai pēc trīs gadiem tiesa secinājusi, ka prasības nodrošinājums, kas piemērots, neatbilst CPL; kā arī apskatīts jautājums par prasības nodrošinājuma atcelšanu.

Prasības nodrošinājums CPL 137. pantā noteiktajā kārtībā

Tiesnesim vai tiesai prasības nodrošinājuma stadijā nav jāizlemj prasības pamatotība pēc būtības, tomēr, izvērtējot prasības pirmšķietamo formālo juridisko pamatu, jānoskaidro vienīgi tas, vai prasības apmierināšanas iespējamība ir lielāka par tās noraidīšanas iespējamību, neizdarot kategorisku secinājumu par to, ka prasības apmierināšanas iespēja izslēgta. Arī CPL 137. panta pirmā daļa pati par sevi ietver tiesas nepieciešamību pārliecināties, ka prasība ir pirmšķietami pamatota jeb ticama. No minētā panta formulējuma izriet, ka prasības nodrošināšana paredzēta tikai potenciāli apmierināmām prasībām, ievērojot, ka tikai apmierinoša sprieduma izpilde var būt apgrūtināta no atbildētāja atkarīgu iemeslu dēļ.

Jānorāda, ka no CPL 137. panta satura viennozīmīgi neizriet, ka pamats celtās prasības nodrošināšanai ir pieteicēja uzskats, ka pastāv šaubas par iespējamā sprieduma izpildi,⁴ jo, izlemjot pieteikumu par prasības nodrošināšanu, saskaņā ar minētā panta pirmo daļu tiesai jāvērtē arī prasības formālais juridiskais pamatojums, lai pārliecinātos, cik liela ir varbūtība, ka prasība var tikt apmierināta.⁵ Uzskats, ka sprieduma izpilde lietā varētu kļūt apgrūtināta vai pat neiespējama, nav pietiekams pamats prasības nodrošināšanai, jo tas vērtējams tikai kā prasītāja subjektīvais pieņēmums par nākotnē iespējamiem notikumiem.

Piemēram, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija 2012. gada 26. septembrī pieņēmusi lēmumu, kurā norādīts, ka "CPL 137. pants neparedz pieteicēja pienākumu iesniegt pierādījumus tam, ka sprieduma izpilde lietā varētu kļūt apgrūtināta vai neiespējama". Ar norādīto lēmumu atcelts Jūrmalas pilsētas tiesas tiesneses 2012. gada 16. jūlija lēmums, ar kuru noraidīts pieteikums par prasības nodrošināšanu.