Latvijas Republikā no Latvijas dibināšanas 1918. gadā un Satversmes1 pieņemšanas un spēkā stāšanās 1922. gadā līdz 1934. gada 15. maijā notikušajam apvērsumam, kas apturēja Satversmes darbību,2 bija attīstīta ideja, ka "konstitūcija ir augstākais likums, kas nosaka valsts iekārtas pamatus un kuram nedrīkst runāt pretim citi likumi".3 Vienlaikus bija arī skaidrs, ka, trūkstot kompetentai iestādei, kas kontrolētu likumu atbilstību Satversmei, var gadīties, ka tie "ienes pārmaiņu konstitūcijā".4 Tāpēc šajā rakstā tiks apskatīti daži mehānismi, kas nodrošināja kontroli pār normatīvo aktu satversmību minētajā laika periodā.
Tiesas loma normatīvo aktu satversmības pārbaudē
Pasaulē normatīvo aktu satversmības pārbaudi sāka tieši vispārējās jurisdikcijas tiesas. ASV var uzskatīt par pirmo valsti, kurā tiesa slavenajā Marbury v. Madison lietā 1803. gadā uzņēmās kontroli pār likumu satura atbilstību konstitūcijai. Tiesa norādīja uz konstitūcijas pārākumu pār parastiem likumiem; tiesai ir pienākums nepiemērot likumu, ja tas ir pretējs konstitūcijai.5
Idejas par tiesu pilnvarām pārbaudīt likumu atbilstību konstitūcijai izpaudās jau agrāk, norādot, ka tiesnešu tiesības pārbaudīt likumu atbilstību konstitūcijai nebūt nenozīmē tiesu varas pārākumu pār likumdevēja varu, bet nodrošina tautas varas stiprināšanu.6
Pilnvaras speciālām tiesu institūcijām konstitūcijā parādījās un praksē nostiprinājās daudz vēlāk – 1920. gadā Austrijas konstitūcijā (137.-148. pantā) tika noteikts Konstitucionālās tiesas (Verfassungsgerichtshof) pamats un kompetence pārbaudīt likumu konstitucionalitāti.7 Tai pašā gadā arī Čehoslovākijā tika izveidota konstitucionālā tiesa.8
Taču kopumā Eiropā valdīja ideja, ka tiesa nevar pārbaudīt likumu atbilstību konstitūcijai.9 Tā, piemēram, Lielbritānijā valdīja ļoti izteikts parlamentārās suverenitātes princips: neviena tiesa nav tiesīga atzīt parlamenta izdotus likumus par spēkā neesošiem.10 Savukārt kontinentālajā Eiropā, lai arī konstitūcijās parasti netika ierakstīts, ka tiesas nedrīkst veikt konstitucionālo kontroli, vairumā valstu tiesas neesot mēģinājušas "piespriest" sev tādu tiesību.11
Arī Latvijas tiesībzinātnē valdīja uzskats, ka tiesneši nevar iejaukties likumdošanas sfērā, kaut arī jau Satversmes sapulces deputāti atzina, ka pats parlaments var izrādīties tas, kurš pārkāpj Satversmi. Kad parādījās jautājums par tiesu varas kontroli pār parlamentu, attieksme kopumā bija noraidoša, piemēram, atbildot uz A. Berga priekšlikumu izveidot vēlēšanu tiesu, deputāts F. Cielēns norādīja: "Mums nevajadzētu radīt tādu iestādi, kura it kā tiktu nostādīta pāri par likumdošanas varu."12
Ievērojamais zinātnieks K. Dišlers, vērtējot tiesu lomu konstitucionālajā kontrolē, arī aizrādījis, ka "pati ideja liekas cēla: garantēt likumību, bet ja tiesu iestādes ļaujas iespaidoties no ārienes, tad viņas var pielaist konstitūcijas iztulkošanā zināmu subjektīvismu".13 Tāpat arī citi autori aizrādīja, ka tas dotu pārāk lielu politisko varu tiesām, turklāt pats parlaments maz ticami izdotu acīmredzami konstitūcijai neatbilstošu aktu, līdz ar to atbilstība konstitūcijai tik tiešām paliktu vien politiska izšķiršanās.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes
