ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

23. Septembris 2014 /Nr.37 (839)

Sabiedrības līdzdalības paradigma ietekmes uz vidi novērtējuma procesā
4 komentāri
Mg.iur.
Leila Neimane
LU Juridiskās fakultātes doktorante 

Sabiedrības līdzdalība ir viens no vides aizsardzības instrumentiem. Sabiedrības līdzdalība kā nepieciešama procesa sastāvdaļa vides tiesību normās galvenokārt ir noteikta teritorijas plānojumu izstrādāšanas gaitā, būvniecības procesā, dabas aizsardzības plānu pieņemšanā, piesārņojuma atļauju izsniegšanas vai pārskatīšanas gadījumos, kā arī ietekmes uz vidi novērtējuma procedūrā. Sabiedrības līdzdalība ietekmes uz vidi novērtējuma procedūrā nodrošina vides aizsardzības efektivitātes paaugstināšanu un tāda lēmuma, kas atbilst sabiedrības interesēm, pieņemšanu. Līdzdalības demokrātija, kas Latvijā tiek īstenota, lielā mērā pateicoties nevalstisko organizāciju aktivitātēm, ir balsts dažādo interešu saskaņošanai vides jomā.

Līdzdalības demokrātija kā mūsdienīgākā sabiedrības līdzdalības forma

Mūsdienās sabiedrības līdzdalība tiek apzīmēta ar jēdzienu "līdzdalības demokrātija" (participatory democracy – angļu val.; la démocratie participative – franču val.) un ir atbildes reakcija uz reprezentatīvās demokrātijas krīzi gan globālā, gan nacionālā mērogā.1 Līdzdalības demokrātija ir balstīta demokrātiskas valsts pamatidejā – uz politiskās vienlīdzības demokrātiskajām vērtībām un tautas suverenitātes koncepciju, t.i., demokrātiska valsts ir arī tiesiska valsts, bet "atbilstoši mūsdienu izpratnei tiesiska valsts ir ne tikai tāda formālā izpratnē (likuma valsts), bet arī materiālā izpausmē – taisnīguma valsts".2 Demokrātiska republika ir valsts, kas pieder tautai, visas tautas valsts (res populi, respublica – latīņu val.) jeb, kā ir izteicis I. Kants, "valsts ir tauta, kas pati sevi valda".3

Marija Helēna Bakē (Marie Hélène Bacqué) un Īvs Sintomers (Yves Sintomer) norāda, ka mūsdienās ir izšķiramas šādas līdzdalības demokrātijas paradigmas: vadības, sociālā, ekoloģiskā un ekonomiskā, kas apvienojas epistomoloģiskā pozīcijā, kura aizstāv dažādu zināšanu kombinēšanas vai konfrontācijas nepieciešamību, lai rastu labāko risinājumu, uzsverot tieši "pilsoņu zināšanu" ieintegrēšanas nozīmi lēmumu pieņemšanā.4 Šīs visas paradigmas savstarpēji krustojas un kombinē dažādas sabiedrības vērtības.

Sabiedrības vajadzības vienmēr būs valsts vajadzības, bet valsts varas vajadzības ne vienmēr atbildīs sabiedrības interesēm.

Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam, kas balstīta uz "kapitālu pieeju"–"nacionālo bagātību"–"vērtību pieeju", ir atzīts, ka Latvijas galvenais kapitāls un vērtības ir cilvēki – viņu spējas, zināšanas un talanti, Latvijas daba, vide un telpa, kultūras mantojums un radošums, "spēja sadarboties un kopā izdarīt to, ko nav iespējams paveikt katram atsevišķi".5

Sabiedrības līdzdalības tiesību institūta pamati Latvijā ir rodami Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 1. pantā, kas noteic, ka "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika".6 No Satversmes 1. panta izriet visi būtiskākie demokrātiskas tiesiskas valsts principi,7 kas veido sabiedrības pastāvēšanas pamatu, un tiem ir pakļautas visas pārējās tiesību normas un visa sabiedrība.8 Satversmes 1. pants ir tautas kopīgo vērtību simbols.

Mūsdienīgā demokrātiskas valsts iekārtas izpratnē sabiedrības līdzdalība ir sabiedrības iesaistīšanās tādu jautājumu risināšanā, kas ar valsts pārvaldes mehānismu palīdzību tiek risināti visas sabiedrības interesēs, vai arī process, kurā sabiedrības apsvērumi, vajadzības un vērtības, kas kā saistviela "cementē" gan sabiedrību, gan politiku un pārvaldību, tiek iekļautas valsts un organizāciju lēmumu pieņemšanā.9 Sabiedrības intereses ir sabiedrības vajadzības, kuras tā patstāvīgi, bez valsts varas iedarbības nespēj īstenot.10 Sabiedrības vajadzības vienmēr būs valsts vajadzības, bet valsts varas vajadzības ne vienmēr atbildīs sabiedrības interesēm.11

Tautas kopīgās vērtības, kuru simbols ir Satversmes 1. pants, tiek izvirzītas priekšplānā un saglabātas ar līdzdalības demokrātijas palīdzību, un tādējādi tiek veidota sasaiste starp vērtību pieeju, rīcībpolitiku un tiesiskajiem priekšrakstiem.

Juridiski sabiedrības līdzdalība – "cilvēku aktīva, brīva un jēgpilna līdzdalība attīstības procesos un taisnīgā attīstības sniegto labumu sadalē"12 – ir mainīgs lielums atkarībā no konteksta, kādā šis jēdziens tiek analizēts, šajā gadījumā – vides tiesībās, ietekmes uz vidi novērtējuma procedūrā, jo kā jebkurai juridiska jēdziena definīcijai arī sabiedrības līdzdalībai nevar būt abstraktas, vienreiz par visām reizēm definētas jēgas, bet gan tās jēga rodama tikai kontekstā ar attiecīgā juridiskā jēdziena uzdevumu tiesību zinātnē.13

 

Līdzdalības demokrātija vides tiesībās

Vides tiesības ir radušās vides zinātnei kā starpdisciplinārai zinātnei,14 sociālā aspektā15 krustojoties arī ar tiesību zinātni. Kaut gan vides tiesību jēdziena patiesā būtība nav noskaidrojama, šo jēdzienu semantiski saskaldot pēc disciplināras izpratnes, attiecīgi "vide" un "tiesības", raksturlielums "vide", kā uzskata autore, ir skaidrojams atsevišķi gan dabaszinātņu, gan juridiskas kategorijas izpratnē, lai noteiktu to dimensiju, kādu tas piešķir vides tiesībām.

VĒL PAR ŠO TĒMU
komentāri (4)
4 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
sm.
24. Septembris 2014 / 17:28
0
ATBILDĒT
„Tiesības uz labvēlīgu vidi vēl nav atzītas kā piederošas pie cilvēktiesību "kanona", kaut gan par to tiek daudz diskutēts.”

Man palicis iespaids, ka Latvijā pastāv 2 pretēji viedokļi: 1) ka bez starptautisko/ES tiesību ietekmes vides tiesības Latvijā būtu vājas; 2) ka Latvijā ir salīdzinoši augsts vides aizsardzības standarts. Grūti saprast, kam ir taisnība, bet vairāk sliektos uz 2.variantu. Tāpēc man arī neliekas tik svarīgi, vai tiesības uz labvēlīgu vidi tiek pieskaitītas HR kanonam, jo nacionālais „pamattiesību” kanons nodrošina augstāku standartu, turklāt „vide” tagad ir izteikta arī preambulā. Atkāpe varētu būt vienīgi attiecībā uz vides tiesību procesuālajiem aspektiem (par ko pamatā arī ir raksts), jo tur latiņa tiešām cēlās ārējās ietekmes rezultātā (materiālo tiesību efektivitātes nodrošināšana, pieeja informācijai u.tml.).
puszaļš > sm.
25. Septembris 2014 / 09:38
0
ATBILDĒT
Ja paskatās mūsu nacionālajās normās ietverto pieeju informācijai, dalībai lēmumu pieņemšanā un jo īpaši pieejai tiesai, tad mūsu pieeja ir visplašākā - vairāk, nekā prasa Orhūsas konvencija vai ES tiesības.
Var jau būt, ka sākuma pamudinājums bija no ārpuses, bet šobrīd vides aizsardzībai (procesuālie aspekti) labvēlīgāks ir nacionālais regulējums.
Bet vispār būtu pēdējais laiks vairāk atkal pievērsties materiālajiem aspektiem.
sm. > puszaļš
25. Septembris 2014 / 17:57
0
ATBILDĒT
Piekrītu par materiālajām tiesībām, īpaši konstitucionālā līmenī. Bet nezinu, vai tā kādreiz kļūs par realitāti, jo tam būtu nepieciešama radoša pieeja - vides tiesību latiņas atklāšana LATVIJĀ, nevis špikošana no Eiropas tiesām.
puszaļš > sm.
26. Septembris 2014 / 10:39
0
ATBILDĒT
Nu kā, Satversmē taču jau ir materiālais aspekts - tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Labvēlīga vide - tas tieši ir materiālais standarts. Procesuālās tiesības tikai ir instruments, kādā veidā šo labvēlīgās vides jēdzienu noskaidrot.
Interesantākais sākas, kad konkrētos gadījumos jāsaprot, uz cik labvēlīgu vidi kāds var uzstāt, ņemot vērā, ka neizbēgāmi šī labvēlīgā vide ir jānodrošina no tiem resursiem, kas ir. Atlikušie zaļie (visplašākajā nozīmē) resursi, to sablabāšanai/attīrīšanai/atjaunošanai nepieciešamie resursi, cilvēkiem dzīvošanai nepieciešamie resursi.
Galvenais materiālo vides tiesību jautājums - cik? Konkrētāk to konstitūcijā neierakstīsi. Svēršana katrā gadījumā vienmēr notiks, sverot visas iesaistītās intereses un esošo faktisko situāciju. Daļa vienmēr būs noregulēta ar kādiem limitiem/standartiem/normatīviem, bet tik tīri noregulētas situācijas ne vienmēr būs. Un vēl viena problēma - svēršana daļēji vienmēr būs politiskajos apsvērumos. Resp., caur tiesībām mēs varam pieprasīt, lai ievēro kādus normatīvus, bet šo normatīvu robežās ir ļoti atkarīgs, ko nolems politiski (tai skaitā ņemot vērā sabiedrības viedokli). Rezultāts var būt labvēlīgāka vai mazāk labvēlīga vide, toties cilvēku vajadzības apmierinātas (un tas taču arī ir vajadzīgs cilvēkiem, kuri grib dzīvot labvēlīgā vidē, bet ne gluži pliki).
visi numura raksti
Mārtiņš Mežinskis
Skaidrojumi. Viedokļi
Prasības nodrošinājuma atcelšanas problemātika
Civilprocesa likuma 19. nodaļa par prasības nodrošināšanu ir viena no Civilprocesa likuma nodaļām, kas ir pieredzējusi daudz grozījumu un kuras tiesību norma ir atzīta par pretēju Latvijas Republikas Satversmei. Civilprocesa likuma ...
1 komentāri
Jānis Priekulis, Ingus Meimers, Valdemārs Veinbergs
Skaidrojumi. Viedokļi
Ukrainā notiekošā militārā konflikta raksturs un atbildība par lidmašīnas notriekšanu
2014. gada 11. martā žurnālā "Jurista Vārds" tika publicēts raksts "Krievijas iebrukums Ukrainā: starptautisko tiesību aspekti", kurā tika secināts, ka Krievija ir pārkāpusi ne tikai ANO Statūtu 2. panta ceturtajā daļā noteikto ...
7 komentāri
Tiesību politika
Izvērtēta situācija un priekšlikumi saistībā ar pielaidi valsts noslēpumam
Aizvadītās nedēļas, 16. septembra, Ministru kabineta sēdē tika izskatīts un pieņemts zināšanai Satversmes aizsardzības biroja iesniegtais informatīvais ziņojums "Par priekšlikumiem sprieduma "Ternovskis pret Latviju" kontekstā un ...
1 komentāri
Gatis Litvins
Informācija
Baltijas tiesību telpā: Lietuvas un Igaunijas likumdošanas apskats
Pēc vasaras pārtraukuma "Jurista Vārds" atkal piedāvā ielūkoties Baltijas tiesību laukā. Šajā rakstā sniegtas Lietuvas un Igaunijas likumdošanas un tiesu sistēmas aktualitātes no šā gada 29. jūlija līdz 18. septembrim. Visu šo ...
Ilze Dubava
Informācija
Latvija ratificē starptautisko agresijas definīciju
2014. gada 11. septembrī Saeima atbalstīja Latvijas pievienošanos grozījumiem Romas Starptautiskās krimināltiesas statūtos (Statūti), kas papildina Statūtus ar agresijas noziegumu. Lai šie grozījumi stātos spēkā 2017. gada ...
1 komentāri
AUTORU KATALOGS