ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Zvērināta tiesu izpildītāja profesionālā darbība Latvijā tradicionāli saistās ar tiesu un citu institūciju un amatpersonu nolēmumu izpildi, tomēr piespiedu izpilde nav vienīgā zvērinātu tiesu izpildītāju funkcija. Atbilstoši Tiesu izpildītāju likumam¹ visas zvērināta tiesu izpildītāja profesionālās darbības iedalāmas trīs kategorijās: amata darbības, kuras tiek veiktas, lai izpildītu tiesas un citu institūciju vai amatpersonu nolēmumus (Tiesu izpildītāju likuma 73. pants); amata darbības, kuras zvērināts tiesu izpildītājs veic pēc ieinteresētās personas lūguma (Tiesu izpildītāju likuma 74. pants); un citas darbības, kuras zvērinātam tiesu izpildītājam atļauts veikt pēc vienošanās ar ieinteresēto personu (Tiesu izpildītāju likuma 75. pants).

Saskaņā ar Izpildu lietu reģistra datiem atlikumā uz 2015. gada sākumu zvērinātu tiesu izpildītāju lietvedībā atradās aptuveni 702 tūkstoši izpildu lietu. Salīdzinājumā ar šo skaitu 2014. gadā veikto faktu fiksēšanas un dokumentu piegādes lietu skaits bijis ievērojami mazāks – attiecīgi 2224 un 224. Tādējādi, vērtējot pēc darba apjoma, kādu aizņem katrā no minētajās kategorijās ietilpstošo profesionālo darbību izpilde, secināms, ka Latvijā nesalīdzināmi lielāko daļu no zvērināta tiesu izpildītāja darba apjoma aizņem nolēmumu izpilde, kamēr citas darbības, piemēram, dokumentu piegāde vai faktu fiksēšana, tiek tikai lēnām un pakāpeniski apgūtas. Ņemot vērā minēto, faktu fiksēšana uzskatāma par vienu no zvērināta tiesu izpildītāja papildfunkcijām.

Zvērināta tiesu izpildītāja tiesības veikt faktu fiksēšanu noteiktas Tiesu izpildītāju likuma 74. panta pirmās daļas 2. punktā. Faktu fiksēšanas pirmsākumi rodami tiesas dotajos uzdevumos tiesu izpildītājiem. Saskaņā ar Francijas Civilprocesa kodeksu² tiesnesis pēc savas izvēles var uzdot jebkurai personai konstatēt kādu faktu, sniegt konsultāciju kādā jautājumā vai veikt ekspertīzi. Tiesu izpildītājs kā valsts amatpersona ar augstāko izglītību tiesību zinātnēs, no vienas puses, un praktiķis ar pieredzi amata darbību veikšanā ārpus biroja telpām, no otras puses, ir pārspējis citas personas konkurencē par tiesībām veikt faktu konstatēšanu tiesas uzdevumā, tādējādi nostiprinot faktu konstatēšanu jeb fiksēšanu kā vienu no savām papildfunkcijām (gan bez likumā nostiprināta monopoldarbības statusa) un, līdzīgi kā dokumentu piegādes gadījumā, paplašinot šo funkciju, izveidojot to par jebkurai ieinteresētajai personai pieejamu pakalpojumu.

Pieprasījums pēc faktu fiksēšanas saistīts ar mērķiem, kādiem tā tiek veikta, proti, konkrētu faktisko apstākļu aprakstīšana dokumentā, tādējādi iegūstot rakstveida pierādījumu izmantošanai tiesā vai citā strīdu izšķiršanas institūcijā. Turklāt, jo biežāk tiesa, taisot nolēmumu, izmanto tiesu izpildītāju fiksētos faktus kā pierādījumus, jo biežāk faktu fiksēšana kalpo kā preventīvs līdzeklis strīdu novēršanai. Piemēram, Francijā ierasta ceļu būvniecības uzņēmumu prakse pirms ceļu ierīkošanas vai labošanas darbu uzsākšanas ir vēršanās pie tiesu izpildītāja ar lūgumu veikt tuvumā esošo ēku, sētu un citu būvju izskata fiksēšanu.³ Šādi ceļa būvniecības veicējs iegūst pierādījumus par būvju stāvokli pirms remontdarbu veikšanas, lai pēcāk konstatētu, vai šo būvju defekti, piemēram, plaisas, radušās ceļa remontdarbu laikā vai bijušas jau pirms tiem, un tādējādi novērstu būvju īpašnieku nepamatotas prasības par būvēm nodarīto zaudējumu atlīdzību.

Ņemot vērā minēto, faktu fiksēšana kā Francijā, tā citās Eiropas valstīs, kurās pastāv šāda tiesu izpildītāja funkcija, ir populārs un pieprasīts pakalpojums. Piemēram, Lietuvā saskaņā ar Lietuvas Tiesu izpildītāju palātas sniegto informāciju kopš tiesu izpildītāja institūta reformas 2003. gadā faktu fiksēšanas gadījumu skaits pieaudzis vairāk nekā 12 reizes – no 310 lietām 2003. gadā līdz 3759 lietām 2013. gadā.⁴