ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

I. Ievads

Kā noteikts Civillikuma (turpmāk – CL) 1804. pantā, "agrākais kreditors, neraugoties uz cesiju, vēl joprojām skaitās par tādu līdz tam laikam, kamēr cesionārs nav dabūjis apmierinājumu no parādnieka vai nav cēlis pret to prasību, vai vismaz nav tam pienācīgā kārtā par cesiju paziņojis", un "līdz tam pašam laikam var arī parādu samaksāt cedentam, kā arī noslēgt ar viņu izlīgumu, un tāpat viņam paliek arī prasības tiesība". Atbilstoši CL nākamajam, 1805. pantam, "cesionārs var no cesijas brīža darboties ar kreditora tiesībām un uz šā pamata rīkoties ar prasījumu, cedēt to savukārt citam un izlietot to pret parādnieku".¹

Līdz šim juridiskajā literatūrā par šo normu izpratni un savstarpējo kopsakaru izteikti dažādi viedokļi.² Minētais jo īpaši attiecas uz jautājumu, kāda – no cesijas spēkā stāšanās viedokļa – ir nozīme pienācīgā kārtā izdarītam paziņojumam par notikušo cesiju, kā arī uz jautājumu, kādas tiesiskās sekas iestājas un var iestāties pirms tam, kad parādnieks ir saņēmis šādu paziņojumu, un kādas – pēc šāda paziņojuma saņemšanas. Bez tam līdzšinējā juridiskajā literatūrā nepelnīti maza uzmanība ir tikusi veltīta labticīga parādnieka aizsardzības satura (respektīvi, šīs aizsardzības priekšnoteikumu un tiesisko seku) noskaidrošanai.

Tā kā juridiskajā literatūrā ir izteikti dažādi viedokļi, raksta mērķis ir noskaidrot CL 1804. panta 1. teikumā paredzētās paziņošanas par notikušo cesiju (denuntiatio) juridisko nozīmi un tiesiskās sekas gan no līgumiskās cesijas spēkā esamības viedokļa (skat. CL 1801., 1805. p.), gan no labticīga parādnieka aizsardzības viedokļa (skat. CL 1804. p. 2. teikumu). Šajā ziņā nozīmīgs izziņas un salīdzināšanas avots ir pandektu tiesību literatūrā izteiktās atziņas,³ kā arī līdzīgās tiesību sistēmās, t.i., Vācijas un Šveices, civiltiesībās ietvertais cesijas institūta tiesiskais regulējums⁴ un šo valstu tiesu praksē un tiesību doktrīnā izteiktās atziņas. Vienlaikus – no paziņošanas par notikušo cesiju viedokļa – raksta parindes atsaucēs tiks norādīts, kāds attiecīgā juridiskā aspekta risinājums ir paredzēts UNIDROIT Starptautisko komerclīgumu principos (turpmāk – UNIDROIT principi),⁵ Eiropas Līgumtiesību principos (turpmāk – ELTP)⁶ un Vienoto norādījumu projektā (Draft of a Common Frame of Reference, turpmāk – DCFR).⁷

Jāatzīmē, ka rakstā ir runa vienīgi par līgumisko cesiju (skat. CL 1793. p. 3. pkt., 1801. p.) jeb tādu prasījuma pāreju no agrākā kreditora uz jauno kreditoru, kuras pamats ir cesijas līgums (īpaši neanalizējot parādraksta cedēšanu ar blanko uzrakstu un šādas līgumiskās cesijas sekas, skat. CL 1803., 1809. p.).

II. Cedētā prasījuma pāreja un tās sekas

Līgumiskā cesija (resp., ar līgumu cedēta prasījuma pāreja cesionāram) stājas spēkā cesijas līguma noslēgšanas brīdī,⁸ ja vien šajā līgumā nav nolīgts citādi (tā, piemēram, līdzēji var vienoties par vēlāku cesijas spēkā stāšanās brīdi, pats cesijas līgums var būt atliekoši nosacīts vai arī šajā līgumā var būt noteikti priekšnoteikumi, kuriem iestājoties prasījums pāriet cesionāram).⁹ Tā kā par cesijas priekšmetu var būt arī "nākami" prasījumi¹⁰ (t.sk. atliekoši nosacīti prasījumi, skat. CL 1798. p.), šādu prasījumu cesija stājas spēkā ar attiecīgā prasījuma rašanās (iegūšanas) vai atliekošā nosacījuma iestāšanās brīdi.¹¹

Ar cesijas spēkā stāšanās brīdi cedents zaudē cedēto prasījumu, savukārt cesionārs iegūst šo prasījumu un kļūst par parādnieka (debitor cessus) kreditoru, turklāt neatkarīgi no tā, vai parādniekam ir zināms par notikušo cesiju vai ne (skat. CL 1801. p.).¹² Ar šo brīdi – un nevis ar brīdi, kad parādniekam pienācīgā kārtā ticis paziņots vai arī kā citādi kļuvis zināms par notikušo cesiju, – cesija ir spēkā ne tikai attiecībā pret trešajām personām (t.sk. cedenta kreditoriem), bet arī attiecībā pret parādnieku.¹³ Kā noteikts CL 1805. pantā, "no cesijas brīža" cesionārs var darboties ar kreditora tiesībām un uz šī pamata rīkoties ar prasījumu, t.sk. cedēt to citam vai arī izlietot to pret parādnieku (piemēram, pieprasīt no parādnieka saistības izpildījumu vai cedēto prasījumu likt priekšā ieskaitam).¹⁴

Tā kā ar cesijas spēkā stāšanās brīdi cedētais prasījums pārstāj būt cedenta mantas sastāvdaļa un nonāk cesionāra mantā,¹⁵ no šī brīža cedenta kreditori vairs nav tiesīgi lūgt tiesu apķīlāt cedēto prasījumu (resp., apķīlāt maksājumus, kuri uz šī prasījuma pamata pienākas no parādnieka, skat. Civilprocesa likuma (turpmāk – CPL) 138. p.1. d. 6. pkt.), un no šī brīža nevar tikt vērsta piedziņa uz cedēto prasījumu (resp., uz maksājumiem, kuri uz šī prasījuma pamata pienākas no parādnieka, skat. CPL 557. p. 2. pkt.) par labu cedenta kreditoriem (piedzinējiem), kaut arī apķīlāšanas vai piedziņas vēršanas uzsākšanas brīdī cesionārs vēl nebūtu paziņojis parādniekam par notikušo cesiju; pretējā gadījumā cesionārs ir tiesīgs prasīt cedētā (resp., viņam piederošā) prasījuma atbrīvošanu no šāda apķīlājuma vai piedziņas (skat. CPL 633. p. 1. un 2. d.). Tāpat arī tad, ja pēc cesijas spēkā stāšanās cedentam pasludināts maksātnespējas process, cedētais prasījums neveido maksātnespējīgā cedenta mantas sastāvdaļu (jo ietilpst cesionāra mantā), kaut arī pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas cesionārs vēl nebūtu paziņojis parādniekam par notikušo cesiju.¹⁶

Tā kā pēc cesijas spēkā stāšanās cedētais prasījums vairs nepieder cedentam, viņš nav tiesīgs šo pašu prasījumu atkārtoti cedēt vai ieķīlāt par labu citai personai (prioritātes princips).¹⁷ Tāpēc vienreiz jau cedēta, respektīvi, cesionāram jau pārgājuša prasījuma (vai tā daļas) atkārtota cesija nav spēkā, kā rezultātā no cedenta un abu cesionāru savstarpējo attiecību viedokļa priekšroka ir pirmajam cesionāram arī tad, ja paziņojumu par cesiju parādnieks vispirms ir saņēmis no otrā cesionāra.¹⁸ Tāpat nav spēkā tāda prasījuma ieķīlāšana, kas pirms tam ticis cedēts un pārgājis citai personai, kaut arī šādas ieķīlāšanas brīdī (t.sk. komercķīlas reģistrācijas brīdī) parādnieks vēl nebūtu saņēmis no pirmā cesionāra paziņojumu par cesiju.¹⁹ Abos minētajos gadījumos "otrā ieguvēja" labticībai nav juridiskas nozīmes, jo atšķirībā no kustamām (ķermeniskām) lietām, attiecībā uz kurām iespējama īpašuma un ķīlas tiesības labticīga iegūšana (skat.