ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Kā galvenais arguments, kāpēc paralēļu vilkšana ar Vācijas tiesisko regulējumu un praksi nav pieļaujama, rakstā minēts tas, ka Latvijā kriminālprocesā nav nostiprināts objektīvās izmeklēšanas jeb inkvizīcijas princips. Tomēr šīs atšķirības „piesaukšana” ir nevietā.
Kā norāda raksta autors, šis princips izpaužas tādējādi, ka „tiesai pašai ir jāuzņemas iniciatīva un jāpieprasa vai jāmeklē pierādījumi, kas varētu palīdzēt noskaidrot patiesību katrā konkrētajā lietā.”
Te atliek tikai atkārtot to, ko minēju komentārā pie pirmā raksta, proti, nekad neesmu mēģinājis uzspiest tiesai pārkāpt šo principu, kas cita starpā precizēts KPL 455.p.2.d.
Tiesas kompetence atzīt par pierādītiem no apsūdzības atšķirīgus faktiskos apstākļus un juridisko kvalifikāciju, tādās robežās, kādās esmu piedāvājis savā rakstā, ir domāta tikai tajās robežās, kādās prokurora iesniegtie un tiesas sēdē pārbaudītie pierādījumi atzīti par pietiekošiem noziedzīga nodarījuma konstatēšanai un tiek saglabāta identitāte starp apsūdzība inkriminēto un tiesas spriedumā par pierādīto noziedzīgo nodarījumu. Savukārt šajā rakstā objektīvās izmeklēšanas princips mākslīgi sasaistīts ar jautājumu par tiesas kompetenci atzīt no apsūdzības atšķirīgus faktiskos apstākļus un juridisko kvalifikāciju.
Arī rakstā minētajam sacīkstes principam ir vāja sasaiste ar manā rakstā aplūkotajiem jautājumiem, jo pats autors atzīst, ka par to ir dažāda izpratne (kāds ir paša autora viedoklis, paliek noslēpums) un turklāt tīrs sacīkstes princips nav paredzēts arī KPL. Lai gan rakstā norādīts, ka „krimināllietu izskatīšanā tiesā dominē tieši sacīkstes iezīmes, kas izpaužas apsūdzības un aizstāvības strīdā par celtās apsūdzības pamatotību, bet tiesas loma pamatā ir pasīva, jo tiesa tikai spriež par to, vai apsūdzības iestāde apsūdzētā vainu ir pierādījusi”, taču autors nav ņēmis vērā to, ka, ja nav derīgas apsūdzības, nav par ko sacensties – valsts apsūdzībai nav ko pierādīt, bet apsūdzētajam nav pret ko aizstāvēties!

Rakstā nepamatoti sagrozīts mans viedoklis par KPL 486.p. 1.d. 2.pnkt. piemērošanu – tajā kļūdaini apgalvots, ka mans un Ā.Meikališas viedoklis balstās uz šīs normas piemērošanu pēc analoģijas.
Šī norma paredz, ka pēc krimināllietas saņemšanas tiesā jāpārbauda, vai krimināllietai pievienota apsūdzība, bet, ja apsūdzības nav, krimināllieta nosūtama trūkumu novēršanai. Manā, kā arī A.Meikališas rakstā veikta šīs normas interpretācija, ko jāsaprot ar vārdu „apsūdzība” – formāls lēmums neatkarīgi no tā satura, vai tomēr derīga apsūdzība. Tā nav analoģijas piemērošana, ja notiek izvēle starp vairākiem termina skaidrojumiem. Grūti noticēt, ka raksta autors šo atšķirību nezinātu.
Šī interpretācija nav pretrunā ar izmeklēšanas principu, jo šis princips saistīts ar pierādīšanu. Savukārt apsūdzības vērtēšana krimināllietas sagatavošanas stadijā aptver tikai jautājuma izlemšanu, vai tajā aprakstīti visi obligātie noziedzīgā nodarījuma faktiskie apstākļi un pareiza ir šo apstākļu juridiskā kvalifikācija. Līdz ar to šī pārbaude veicama, nevērtējot pierādījumus. To esmu norādījis arī savā rakstā, norādot, ka šajā stadijā nav iespējams novērst tos trūkumus, ja apsūdzībā kāds no apstākļiem norādīts neatbilstoši iegūtiem pierādījumiem, jo tas pārbaudāms iztiesāšanas stadijā.
Ja nav derīgas apsūdzības, nav arī par ko sacensties – nedz valsts apsūdzībai ko pierādīt, nedz apsūdzētajam aizstāvēties.
Analoģijas piemērošanu esmu pamatojis tikai tiem gadījumiem, ja apsūdzības defekti atklājas vēlākā kriminālprocesa stadijā, taču, kā izriet no šī raksta, šiem gadījumiem nav pievērsta uzmanība, bet analoģijas piemērošanas kritika mērķtiecīgi (un nepamatoti) sasaistīta jau ar KPL 486.p. 1.d. 2.pnkt. piemērošanu krimināllietas sagatavošanas stadijā.
Kopumā raksts rada iespaidu, ka pašreizējā situācija ir vienīgā iespējamā un tāpēc nav grozāma. Taja pašā laikā rakstā nav pieminēts no aizstāvības viedokļa īpaši nozīmīgs jautājums, par ko esmu izteicis savā rakstā, proti, ka pašreizējā prakse par noziedzīga nodarījuma juridiskās kvalifikācijas grozīšanu no smagākas uz vieglāku bez apsūdzētā iepriekšējas informēšanas, neatbilst ECT judikatūrai.

Pēc tām Smirnova pazīmēm Latvijas administratīvais procesu (kā objektīvās izmeklēšanas principa izpausmi) īsti nošķirt no sacīkstes principa nevar... Ir pretstāvošas puses - pieteicējs un atbildētājs, šo "pušu" procesuālā vienlīdzība principā pastāv, neatkarīga un objektīva tiesa arī.

ko var gribēt no prokurora? p.s tepat viens tāds kalnmeijers apgalvo, ka prokurori progresē