15. Jūlijs 2015 / 12:12
Izlasot rakstu, sākotnēji domāju, ka viedokli paudīšu atbildes rakstā. Tomēr, pārlasot un iedziļinoties tajā, bija jāsecina, ka, ja to darītu, neko vairāk, kā komentārā pie pirmā raksta pēc būtības nevarētu pateikt, ja nu vienīgi šo domu izvērstu plašāk. Tāpēc arī šoreiz nolēmu aprobežoties ar komentāru.
Rakstā sagrozīts mans viedoklis par tiesībām uz aizstāvību. Nekad neesmu apgalvojis, ka tiesības uz aizstāvību aprobežojas vienīgi ar situācijām, „kurās apsūdzētajam iztiesāšanas gaitā nebija pamats rēķināties ar to, ka tiesa varētu grozīt nodarījuma faktiskos apstākļus, bet, apzinoties to, viņš būtu aizstāvējies citādi vai sekmīgāk, nekā to darījis faktiski”.
Tiesības uz aizstāvību nenoliedzami ir daudz plašākas. Taču, risinot jautājumu par KPL 455.p. 3.d. interpretāciju, izšķiroši ir tas, kā šis princips ietekmē konkrētās normas izpratni. Tāpēc manā rakstā šī tēze izteic tikai to, kā tiesības uz aizstāvību ietekmē KPL 455.panta interpretāciju. Savukārt, kritizējot manis piedāvāto interpretāciju, šajā rakstā tā arī nav atbildēts, kādās robežās, autora ieskatā, tiesai ir tiesības atzīt par pierādītiem no apsūdzības atšķirīgus faktiskos apstākļus, nepārkāpjot tiesības uz aizstāvību. Tātad rakstā iztrūkst nepieciešamās sasaistes starp principa izpratni kontekstā ar jautājumu par KPL 455.p. 3.d. izpratni. Līdz ar to šī principa iztirzāšana nesasniedz arī rakstā izvirzīto mērķi, pamatot, kāpēc manis paustais viedoklis ir nepareizs.
Nav arī atbildes uz jautājumu, kāpēc, ja mūsu tiesa KPL 455.p. 3.d. piemērotu tādās robežās, kādās esmu piedāvājis, tas pārkāpj tiesības uz aizstāvību, bet pēc Vācijas likuma nepārkāpj, ja šis princips tā pamatelementos atzīts abās valstīs?
Ņemot vērā, ka praksē ir gadījumi, kad šīs normas piemērošana netiek motivēta, aprobežojoties ar tās citēšanu, un tā rezultātā patiešām tiek aizskartas apsūdzētā tiesības uz aizstāvību (šie piemēri ir analizēti arī manā rakstā), tieši no zvērināta advokāta kā šī raksta autora jo īpaši būtu sagaidāmas atbildes uz šiem jautājumiem.