ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

14. Jūlijs 2015 /Nr.27 (879)

Turpinot par iebildumiem jautājumos, kas skar tiesu kompetenci apsūdzības trūkumu novēršanā
7 komentāri
Mg.iur.
Egons Rusanovs
zvērināts advokāts zvērinātu advokātu birojā “Rusanovs & Partneri”, LU Juridiskās fakultātes doktorants  

Autors jau iepriekš – 2015. gada 26. maija žurnāla "Jurista Vārds" numurā – pievērsās Mg.iur. Māra Lejas divu publicēto rakstu1 analīzei, norādot, ka tajos ir ignorētas Latvijā pastāvošās tiesu varas pamatnostādnes. Tāpat, autora ieskatā, abās publikācijās izteiktās atziņas visnotaļ maldinoši ir pamatotas ar ārvalstu judikatūras piemēriem. Visbeidzot – nepamatoti vienkāršojot problēmu loku, M. Lejas rakstos šauri interpretēts apsūdzētā tiesību uz aizstāvību pārkāpuma un apsūdzētā stāvokļa pasliktināšanas jēdzienu saturs. Turpinājumā minētie jautājumi tiks analizēti izvērstāk.

Par likuma "Par tiesu varu" noteikto krimināllietu izskatīšanas pamatprincipu lietderības apšaubīšanu

Apzināti vai ne savās publikācijās M. Leja visnotaļ ambiciozi ir aicinājis būtiski revidēt vairāk nekā divdesmit gadus spēkā esošajā likumā "Par tiesu varu"2 nostiprinātos tiesu varas pamatnoteikumus.

Tātad vispirms – minētā likuma 3. panta otrajā daļā garantētās personas tiesības, lai "uz pilnīgas līdztiesības (autora izcēlums) pamata, atklāti izskatot lietu neatkarīgā un objektīvā tiesā, tiktu noteiktas [pret šo personu] vērstās apsūdzības pamatotība, ievērojot visas taisnīguma (autora izcēlums) prasības", 6. pantā noteikto, ka "krimināllietās tiesu spriež tiesa, izskatot un izlemjot (autora izcēlums) tiesas sēdēs pret personām celto apsūdzību pamatotību (autora izcēlums), attaisnojot nevainīgās personas vai arī atzīstot personas par vainīgām noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un nosakot tām sodu", 24. pantā garantēto pušu līdztiesību (autora izcēlums) un secīgi 25. panta pirmajā un otrajā daļā noteikto, ka "puses (autora izcēlums) lietas izskatīšanas gaitā realizē savas procesuālās tiesības sacīkstes formā (autora izcēlums), izņemot tiesvedību administratīvajās lietās", kas izpaužas, "pusēm iesniedzot pierādījumus un tiesai adresētus pieteikumus, piedaloties nopratināšanā, citu pierādījumu pārbaudē un novērtēšanā, kā arī pušu debatēs un veicot citas procesuālās darbības".

No nosauktā, lai kāds arī būtu pašreizējais faktiskais un tekstuālais noregulējums Kriminālprocesa likumā3 (turpmāk – KPL), izriet, ka vismaz formāli pašreiz Latvijā valsts apsūdzības uzturētājs un apsūdzētais (kopā ar aizstāvības realizētāju) ir pilnīgi līdztiesīgas puses, kuras lietas izskatīšanas gaitā visas procesuālās tiesības realizē sacīkstes formā, bet tiesa vienīgi izskata un izlemj celtās apsūdzības pamatotību. Tas acīmredzot M. Lejam šķitis nepareizi un netaisnīgi. Viņaprāt, prokuroram jābūt līdztiesīgākam starp līdztiesīgiem, un tāpēc tiesai rodoties gluži vai dabisks pienākums procesa finišā intelektuāli viņam palīdzēt novest lietu līdz galam, būtībā jau pašai ceļot apsūdzētajam apsūdzību, augstsirdīgi gan pēdējo uzklausot. Tādējādi apsūdzētā tiesības uz aizstāvību (M. Leja vairās vismaz teikt: tiesības uz taisnīgu tiesu) netiekot pārkāptas un viņa stāvoklis netiekot pasliktināts.

 

Par analoģiju kriminālprocesā

Pavisam noteikti raksta kontekstā nedrīkst apiet jautājumu par analoģijas piemērošanas iespējamību vai neiespējamību kriminālprocesā, kam pievērsies arī M. Leja. Viņaprāt, "piemērotākais risinājums [būtu KPL] 486. panta pirmās daļas 2. punkta piemērošana pēc analoģijas, jo tas [esot] visradnieciskākais šobrīd spēkā esošajam regulējumam".4

Jāatgādina, ka M. Leja savā rakstā piedāvāja KPL 486. panta pirmās daļas 2. punktu pēc analoģijas attiecināt uz, viņaprāt, no jauna ieviešamo "tiesas pienākumu" ("pēc jēgas, nevis burta")5 vētīt celtās apsūdzības kvalitāti/ pareizumu jau krimināllietas sagatavošanas iztiesāšanai stadijā.

Autors gan šeit tuvāk neaplūkos jautājumu, vai tieši konkrētais analoģijas piemērošanas piedāvājums varētu kaut kā kaitēt apsūdzētajam, piemēram, pārkāpt viņa tiesības uz aizstāvību vai citādi pasliktināt viņa stāvokli šo tiesību institūtu šaurākajā nozīmē, proti, KPL 455. panta trešās daļas izpratnē, kā to konsekventi vēlas izprast arī M. Leja.6

Taču vienlaikus nevar nepamanīt, ka piedāvātā risinājuma pamatojumā ir arī daži visai būtiski trūkumi.

Lai arī atziņa "kriminālprocesā analoģija ir atļauta" tika pamatota ar Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas nolēmumu, autoram pret to kā atsevišķu faktu nebūtu īpašu iebildumu. Arī Latvijā pietiekami plaši ir pārstāvēts viedoklis, ka kriminālprocesā nepastāv analoģijas aizliegums un tādējādi likuma robus var aizpildīt "saskaņā ar vispārējiem pamatprincipiem".7 Tomēr šādam viedoklim uzreiz seko atruna, ka "analoģija kriminālprocesuālajās tiesībās [..] līdzīgi kā krimināltiesībās nedrīkst kaitēt aizdomās turētajam, apsūdzētajam vai tiesājamam".8 Šāds analoģijas piemērošanas noteikums pašsaprotami izriet no tiesību tradīcijā balstītas kriminālprocesa svarīgas sastāvdaļas, kura kontinentālajā Eiropā kopš Apgaismības laikmeta pazīstama kā favor defensionis jeb aizstāvības priekšrocības.

Favor defensionis objektīvi neattiecas tikai uz kādu konkrētu kriminālprocesuālo institūtu. Objektīvi pastāvot, tas kā patstāvīgs faktors darbojas visa mūsdienu kriminālprocesa gaitā. Turklāt favor defensionis kā "procesuāla konstrukcija var tikt izmantota kolīziju risināšanā, kuras rodas sakarā ar visu institūtu un principu balansa problēmām, lai nodrošinātu gan apsūdzētā tiesības, gan arī alternatīvās privātās un publiskās procesuālās vērtības".9

Neraugoties uz jēdzieniskām pretrunām likumā "Par tiesu varu" un KPL, kā arī faktisko nevienlīdzību starp valsts apsūdzību un apsūdzēto (un viņa aizstāvību), lietas izskatīšanā tiesā Latvijā tomēr joprojām dominē tieši sacīkstes princips.

Tieši to M. Leja, šķiet, nebija ievērojis. Tas, ka piedāvātās analoģijas piemērošana, iespējams, nepārkāpj apsūdzētā tiesības uz aizstāvību vai nepasliktina citādi viņa stāvokli saskaņā ar KPL 455. panta trešās daļas kontekstu, nebūt nenozīmē to, ka citādi netiek kaitēts aizdomās turētajam, apsūdzētajam vai tiesājamam, vienlaikus respektējot citus kriminālprocesa pamatprincipus vai iztiesāšanas noteikumus.

Tātad tamlīdzīga likuma "robu" aizpildīšana būtiski skartu apsūdzētā tiesības uz procesuālo taisnīgumu daudz plašākā nozīmē, nekā to faktiski saprot M. Leja. Turklāt pēdējais arī pats atzīst, ka "tiesības tikt uzklausītam [patiešām ir tikai viens no] taisnīga tiesas procesa elementiem".10

Jebkurā gadījumā, "atrisinot [M. Lejas paša saskatītās] principu kolīziju ar svēršanas un salīdzināšanas metodes palīdzību",11 domājams, tomēr bija vērā ņemamas arī citas apsūdzētā tiesības – procesuālās priekšrocības jeb privilēģijas.

Turklāt secinājums, ka šeit esot samanāms "atklāts likuma robs", arī šķiet visnotaļ pārsteidzīgs.

komentāri (7)
7 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Māris Leja
15. Jūlijs 2015 / 12:12
4
ATBILDĒT
Izlasot rakstu, sākotnēji domāju, ka viedokli paudīšu atbildes rakstā. Tomēr, pārlasot un iedziļinoties tajā, bija jāsecina, ka, ja to darītu, neko vairāk, kā komentārā pie pirmā raksta pēc būtības nevarētu pateikt, ja nu vienīgi šo domu izvērstu plašāk. Tāpēc arī šoreiz nolēmu aprobežoties ar komentāru.
Rakstā sagrozīts mans viedoklis par tiesībām uz aizstāvību. Nekad neesmu apgalvojis, ka tiesības uz aizstāvību aprobežojas vienīgi ar situācijām, „kurās apsūdzētajam iztiesāšanas gaitā nebija pamats rēķināties ar to, ka tiesa varētu grozīt nodarījuma faktiskos apstākļus, bet, apzinoties to, viņš būtu aizstāvējies citādi vai sekmīgāk, nekā to darījis faktiski”.
Tiesības uz aizstāvību nenoliedzami ir daudz plašākas. Taču, risinot jautājumu par KPL 455.p. 3.d. interpretāciju, izšķiroši ir tas, kā šis princips ietekmē konkrētās normas izpratni. Tāpēc manā rakstā šī tēze izteic tikai to, kā tiesības uz aizstāvību ietekmē KPL 455.panta interpretāciju. Savukārt, kritizējot manis piedāvāto interpretāciju, šajā rakstā tā arī nav atbildēts, kādās robežās, autora ieskatā, tiesai ir tiesības atzīt par pierādītiem no apsūdzības atšķirīgus faktiskos apstākļus, nepārkāpjot tiesības uz aizstāvību. Tātad rakstā iztrūkst nepieciešamās sasaistes starp principa izpratni kontekstā ar jautājumu par KPL 455.p. 3.d. izpratni. Līdz ar to šī principa iztirzāšana nesasniedz arī rakstā izvirzīto mērķi, pamatot, kāpēc manis paustais viedoklis ir nepareizs.
Nav arī atbildes uz jautājumu, kāpēc, ja mūsu tiesa KPL 455.p. 3.d. piemērotu tādās robežās, kādās esmu piedāvājis, tas pārkāpj tiesības uz aizstāvību, bet pēc Vācijas likuma nepārkāpj, ja šis princips tā pamatelementos atzīts abās valstīs?
Ņemot vērā, ka praksē ir gadījumi, kad šīs normas piemērošana netiek motivēta, aprobežojoties ar tās citēšanu, un tā rezultātā patiešām tiek aizskartas apsūdzētā tiesības uz aizstāvību (šie piemēri ir analizēti arī manā rakstā), tieši no zvērināta advokāta kā šī raksta autora jo īpaši būtu sagaidāmas atbildes uz šiem jautājumiem.
mazgudrais > Māris Leja
15. Jūlijs 2015 / 16:47
7
ATBILDĒT
godātais, 455.panta trešās daļas robežas ir tieši noteiktas 455.panta trešajā daļā, un nav nedz paplašināmas, nedz sašaurināmas
p.s. nevar grozīt lietas faktiskos apstākļus, var pamatot ar citādiem (citiem0 faktiskajiem apstākļiem
Māris Leja > mazgudrais
17. Jūlijs 2015 / 16:07
1
ATBILDĒT
Mana pēdējā raksta nodaļā „Kriminālprocesa likuma 455.panta trešā daļa” nav runāts nedz par šīs normas robežu paplašināšanu, nedz sašaurināšanu, bet gan šo robežu noteikšanu, jo tajā lietoti augstas abstrakcijas termini – tiesības uz aizstāvību un apsūdzētā stāvokļa pasliktināšana, bet tiesu praksē nav konsekvences šīs normas piemērošanā.
Māris Leja
15. Jūlijs 2015 / 12:12
3
ATBILDĒT
Kā galvenais arguments, kāpēc paralēļu vilkšana ar Vācijas tiesisko regulējumu un praksi nav pieļaujama, rakstā minēts tas, ka Latvijā kriminālprocesā nav nostiprināts objektīvās izmeklēšanas jeb inkvizīcijas princips. Tomēr šīs atšķirības „piesaukšana” ir nevietā.
Kā norāda raksta autors, šis princips izpaužas tādējādi, ka „tiesai pašai ir jāuzņemas iniciatīva un jāpieprasa vai jāmeklē pierādījumi, kas varētu palīdzēt noskaidrot patiesību katrā konkrētajā lietā.”
Te atliek tikai atkārtot to, ko minēju komentārā pie pirmā raksta, proti, nekad neesmu mēģinājis uzspiest tiesai pārkāpt šo principu, kas cita starpā precizēts KPL 455.p.2.d.
Tiesas kompetence atzīt par pierādītiem no apsūdzības atšķirīgus faktiskos apstākļus un juridisko kvalifikāciju, tādās robežās, kādās esmu piedāvājis savā rakstā, ir domāta tikai tajās robežās, kādās prokurora iesniegtie un tiesas sēdē pārbaudītie pierādījumi atzīti par pietiekošiem noziedzīga nodarījuma konstatēšanai un tiek saglabāta identitāte starp apsūdzība inkriminēto un tiesas spriedumā par pierādīto noziedzīgo nodarījumu. Savukārt šajā rakstā objektīvās izmeklēšanas princips mākslīgi sasaistīts ar jautājumu par tiesas kompetenci atzīt no apsūdzības atšķirīgus faktiskos apstākļus un juridisko kvalifikāciju.
Arī rakstā minētajam sacīkstes principam ir vāja sasaiste ar manā rakstā aplūkotajiem jautājumiem, jo pats autors atzīst, ka par to ir dažāda izpratne (kāds ir paša autora viedoklis, paliek noslēpums) un turklāt tīrs sacīkstes princips nav paredzēts arī KPL. Lai gan rakstā norādīts, ka „krimināllietu izskatīšanā tiesā dominē tieši sacīkstes iezīmes, kas izpaužas apsūdzības un aizstāvības strīdā par celtās apsūdzības pamatotību, bet tiesas loma pamatā ir pasīva, jo tiesa tikai spriež par to, vai apsūdzības iestāde apsūdzētā vainu ir pierādījusi”, taču autors nav ņēmis vērā to, ka, ja nav derīgas apsūdzības, nav par ko sacensties – valsts apsūdzībai nav ko pierādīt, bet apsūdzētajam nav pret ko aizstāvēties!
Māris Leja
15. Jūlijs 2015 / 12:11
3
ATBILDĒT
Rakstā nepamatoti sagrozīts mans viedoklis par KPL 486.p. 1.d. 2.pnkt. piemērošanu – tajā kļūdaini apgalvots, ka mans un Ā.Meikališas viedoklis balstās uz šīs normas piemērošanu pēc analoģijas.
Šī norma paredz, ka pēc krimināllietas saņemšanas tiesā jāpārbauda, vai krimināllietai pievienota apsūdzība, bet, ja apsūdzības nav, krimināllieta nosūtama trūkumu novēršanai. Manā, kā arī A.Meikališas rakstā veikta šīs normas interpretācija, ko jāsaprot ar vārdu „apsūdzība” – formāls lēmums neatkarīgi no tā satura, vai tomēr derīga apsūdzība. Tā nav analoģijas piemērošana, ja notiek izvēle starp vairākiem termina skaidrojumiem. Grūti noticēt, ka raksta autors šo atšķirību nezinātu.
Šī interpretācija nav pretrunā ar izmeklēšanas principu, jo šis princips saistīts ar pierādīšanu. Savukārt apsūdzības vērtēšana krimināllietas sagatavošanas stadijā aptver tikai jautājuma izlemšanu, vai tajā aprakstīti visi obligātie noziedzīgā nodarījuma faktiskie apstākļi un pareiza ir šo apstākļu juridiskā kvalifikācija. Līdz ar to šī pārbaude veicama, nevērtējot pierādījumus. To esmu norādījis arī savā rakstā, norādot, ka šajā stadijā nav iespējams novērst tos trūkumus, ja apsūdzībā kāds no apstākļiem norādīts neatbilstoši iegūtiem pierādījumiem, jo tas pārbaudāms iztiesāšanas stadijā.
Ja nav derīgas apsūdzības, nav arī par ko sacensties – nedz valsts apsūdzībai ko pierādīt, nedz apsūdzētajam aizstāvēties.
Analoģijas piemērošanu esmu pamatojis tikai tiem gadījumiem, ja apsūdzības defekti atklājas vēlākā kriminālprocesa stadijā, taču, kā izriet no šī raksta, šiem gadījumiem nav pievērsta uzmanība, bet analoģijas piemērošanas kritika mērķtiecīgi (un nepamatoti) sasaistīta jau ar KPL 486.p. 1.d. 2.pnkt. piemērošanu krimināllietas sagatavošanas stadijā.
Kopumā raksts rada iespaidu, ka pašreizējā situācija ir vienīgā iespējamā un tāpēc nav grozāma. Taja pašā laikā rakstā nav pieminēts no aizstāvības viedokļa īpaši nozīmīgs jautājums, par ko esmu izteicis savā rakstā, proti, ka pašreizējā prakse par noziedzīga nodarījuma juridiskās kvalifikācijas grozīšanu no smagākas uz vieglāku bez apsūdzētā iepriekšējas informēšanas, neatbilst ECT judikatūrai.
Mja
15. Jūlijs 2015 / 10:52
0
ATBILDĒT
Pēc tām Smirnova pazīmēm Latvijas administratīvais procesu (kā objektīvās izmeklēšanas principa izpausmi) īsti nošķirt no sacīkstes principa nevar... Ir pretstāvošas puses - pieteicējs un atbildētājs, šo "pušu" procesuālā vienlīdzība principā pastāv, neatkarīga un objektīva tiesa arī.
mazgudrais
14. Jūlijs 2015 / 08:13
9
ATBILDĒT
ko var gribēt no prokurora? p.s tepat viens tāds kalnmeijers apgalvo, ka prokurori progresē
visi numura raksti
Sannija Matule
Intervija
Ēriks Kalnmeiers: prokuratūrā ir progress visās jomās  
Pirms pāris dienām, 12. jūlijā, ir sācies ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera otrais pilnvaru termiņš. Šajā amatā viņš pārvēlēts ar nedalītu Saeimas deputātu atbalstu, jo 21. maija balsojumā bez jebkādām debatēm iepretim 76 ...
2 komentāri
Dace Šulmane
Notikums
Apkopoti priekšlikumi Latvijas publiskās varas pilnveidošanai  
Latvijas Valsts prezidenta kanceleja sadarbībā ar Valsts prezidenta izveidoto Ekspertu grupu pārvaldības pilnveidei (tās sastāvā ir Dr.sc.pol. Daina Bāra, Dr.sc.pol. Valts Kalniņš, Dr.iur. Jānis Pleps un Dr.oec. Inga Vilka) 7. jūlijā ...
3 komentāri
Jānis Ilsteris
Skaidrojumi. Viedokļi
Prokuratūras kā tiesu varas institūcijas prestiža stiprināšana

Šajā rakstā vērsta uzmanība uz dažiem Latvijas Republikas prokuratūras minimāli nepieciešamiem mērķiem, kas saistīti ar pašas prokuratūras kā tiesu varas institūcijas prestiža stiprināšanu.

Jurista Vārds
Tiesību politika
Konkurences padomes vadlīnijas: kas ir un kas nav atļauts asociāciju biedru saziņā
Konkurences padome (KP) ir apkopojusi teorētiskus piemērus un praktiskus ieteikumus jeb izstrādājusi vadlīnijas asociācijām un to biedriem par Konkurences likuma 11. pantā minētā aizlieguma ievērošanu, tādējādi veicinot uzņēmēju ...
Gatis Litvins
Juridiskā literatūra
Eiropas Savienības tiesību akti pārrobežu civillietās
Valsts akciju sabiedrība "Tiesu namu aģentūra" publicējusi grāmatu: Eiropas Savienības tiesību akti pārrobežu civillietās. Konsolidētie teksti. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2015, 607 lpp. Krājumā publicēto ES normatīvo tiesību aktu ...
AUTORU KATALOGS