ŽURNĀLS Numura tēma

Kāds gan sakars lasītāju komentāriem ar pašcenzūru? Ar pašcenzūru es saprotu to, ka medijs atsakās atspoguļot kādu notikumu vai viedokli, jo izjūt netiešu spiedienu vai draudus no valsts vai kāda cita varas nesēja puses (pat, ja formāli šāda spiediena nav). Savukārt lasītāju komentāru dzēšana vai vispār atteikšanās no tiem ir jau kas cits, kam absolūti nevajadzētu skart paša medija veidoto ziņu saturu. Sabiedrībā kaut kā pamanījusies iesakņoties pārliecība, ka komentāru rakstīšana interneta resursos ir ikviena tiesības, bet pašiem resursiem attieksmē pret komentāriem ir pienākums būt objektīviem un neitrāliem. Cik zinu, vārda brīvība neparedz tiesības prasīt, lai kāds cits uz sava rēķina publicē manu viedokli - vai tas būtu ziņu portāls, avīze vai kāds cits. To izvēlas darīt pats medijs, lai audzētu savus apmeklējuma rādītājus un tam būtu, ko likt galdā reklāmdevējiem. Iedomāsimies divus portālus ar citādi identisku ievirzi un satura apjomu. Viens publicē tikai rakstus un ziņas, kā tradicionāli darījušas avīzes un žurnāli. Otrs titullapā liek intriģējošus virsrakstus ar nepabeigtu domu ("Noteikta nākamo olimpisko spēļu rīkotāja" pretēji "Nākamās olimpiskās spēles rīkos Tokija"), piedāvā iespēju ar vienu klikšķi izplatīt saites sociālajos tīklos, kā arī ļauj lasītājiem komentēt saturu (un attiecīgi mudina tos atkal un atkal atgriezties, lai redzētu, kā virzās diskusija un cik plusiņus kāds komentārs saņēmis). Otrais viennozīmīgi būs populārāks un interesantāks gan reklāmdevējiem, gan pašiem lasītājiem, attiecīgi arī pelnošāks. Šajā ziņā norāde uz portālu komercializāciju un labuma gūšanu no komentēšanas ir pilnīgi pamatota. Tā kā ar regulējumu kibertelpā ir švaki, vidējais biznesa modelis tur izveidojies stipri anarhisks. No šīs pašas sērijas ir diskusijas par to, vai lietotājam ir tiesības bloķēt reklāmas portālos (ir daži, kas uzskata, ka tā tiek pārkāptas autora tiesības uz mājaslapas kā darba nesagrozīšanu) u.tml.