Uz katru lietu var paskatīties no dažādām pusēm un nonākt pie pārsteidzoši pretējiem slēdzieniem. Tā, piemēram, ģeopolitikā: kas vienam agresīvs iekarotājs, tas otram sengaidīts atbrīvotājs, kas vienam nabagu aizstāvis, tas otram – privātīpašuma laupītājs...
Arī "atvaļinājuma problēma" izskatās dažādi, ja to aplūko darba devējs un darba ņēmējs. No darba devēja pozīcijām atvaļinājums nozīmē darbinieka prombūtni, kas ne vien traucē darba procesa norisi, bet turklāt vēl ir jāapmaksā. Savukārt, no darbinieka skatupunkta, atvaļinājums, protams, vienmēr šķiet par īsu un par tā izmantošanu izdevīgā laikā vēl ir jācīnās ne vien ar priekšniecību, kurai nereti tieši tobrīd padomā ir kāds neatliekams uzdevums, bet arī ar kolēģiem, kuri visi, kā par spīti, grib doties brīvdienās gandrīz vai vienlaikus.
Savs skatījums uz atvaļinājumiem ir ekonomistiem, kuri pārāk ilgu vaļošanos uzskata par traucēkli tautsaimniecības efektivitātei. Pierādījums tam ir dažādu valstu "atvaļinājuma tiesību" salīdzinājums.
Aplūkosim divas lielākās pasaules ekonomikas – ASV un Ķīnu. Izrādās, ASV vispār nav ar likumu noteiktu tiesību uz apmaksātu atvaļinājumu! Brīvā "kapitālisma" flagmanī atvaļinājums ir tikai viens no "bonusiem", par kuru vienojas darba devējs un darba ņēmējs. Tomēr apmaksāts atvaļinājums tiek piešķirts gandrīz visiem strādājošajiem amerikāņiem, kaut arī visbiežāk tas nepārsniedz desmit brīvas dienas gadā. Līdzīga situācija valda arī par "sociālistisko" joprojām uzskatāmajā Ķīnas Tautas Republikā, kur pirmajos desmit pie viena darba devēja nostrādātajos gados darbinieks saņem tikai piecas apmaksātas atvaļinājuma dienas gadā. Līdzīgi "kompakts" atvaļinājums ir arī vairākās citās valstīs: Singapūrā tās ir 7 līdz 14 dienas, Japānā – 10 līdz 20 dienas.
Eiropas Savienības 2003. gada "darba laika direktīva" (Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2003/88/EK "Par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem") nosaka, ka "katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu, atvaļinājumu", turklāt dalībvalstīm ir iespējas šo minimālo standartu pēc patikas paaugstināt. Tādējādi, piemēram, Somijā darbiniekam pienākas vismaz piecu nedēļu atvaļinājums, bet Francijā, ja darbinieks strādā vairāk nekā 35 stundas nedēļā, papildus piecām atvaļinājuma nedēļām pienākas vēl arī kompensācijas brīvdienas par šīs saīsinātās darba nedēļas pārsniegšanu. Savukārt Vācijā īpaši privileģēti ir valsts civildienesta darbinieki, kuriem pienākas 30 apmaksātas atvaļinājuma dienas gadā.
Apspriežot atvaļinājuma garumu dažādās valstīs, noteikti jāņem vērā arī darba devēja apmaksātās publiskās svētku brīvdienas, kas nozīmē patīkamu papildinājumu pie gadskārtējā atvaļinājuma. Dažās valstīs šādu brīvdienu sk aits var būt ievērojams: Maltā tās ir 14, Austrijā un Polijā – 13, Itālijā – 12, Vācijā, atkarībā no federālās zemes, – ne mazāk par 10 apmaksātām brīvām dienām gadā.
Latvija atvaļinājumu garuma ziņā ir pilnīgi eiropeiska valsts (un bija tāda arī pirms iestāšanās ES, kad bija jāsāk ņemt vērā iepriekš minētā ES direktīva). Darbiniekiem ir tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu vismaz četru kalendāra nedēļu apjomā, neieskaitot svētku dienas. Papildus tam, veiksmīgi sakrītot kalendāram (t.i., neviena svētku diena negadās sestdienā vai svētdienā), var cerēt vēl uz vismaz 12 brīvdienām valsts noteiktajās svētku dienās. Un, protams, var runāt ar darba devēju par apmaksātiem papildatvaļinājumiem – dažus no tiem nosaka arī Darba likums.
No darba devēju un tautsaimnieku viedokļa šī eiropeiskā laiskošanās droši vien nav efektīva. Turpretī lielākajai daļai darbinieku, visticamāk, tā nešķiet.
