ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Lēmumam, ar kuru personai kriminālprocesā tiek piešķirts aizdomās turētā statuss, ir īpaša nozīme tādēļ, ka tam jānodrošina cilvēka kriminālprocesuālo pamattiesību savlaicīga un pilnvērtīga realizācija. Saskaņā ar Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta trešās daļas a) punktu personas tiesības tikt nekavējoties informētai viņai saprotamā valodā un detalizēti par izvirzītās apsūdzības¹ raksturu un iemeslu ir attiecināmas uz obligāti garantējamu procesuālo tiesību minimumu.

Neraugoties uz to, ka KPL ir piemērojams kopš 2005. gada 1. oktobra, tikai 2009. gada 1. jūlijā KPL spēkā stājies 398.¹ pants, kas satur tiesisku regulējumu attiecībā uz lēmumu par personas atzīšanu par aizdomās turēto. Tajā ir noteikti minimālie standarti, kas tiek izvirzīti šā lēmuma saturam, ir paredzēti lēmuma grozīšanas noteikumi un ietverta nostāja par tā nepārsūdzamību.

Ar nožēlu jāatzīst, ka praksē lēmumi par personas atzīšanu par aizdomās turēto saturiski visbiežāk neatbilst likuma izvirzītajām prasībām. Šādu situāciju, iespējams, veicina apstāklis, ka minētais nolēmums nav pārsūdzams, kas formāli ļauj procesa virzītājam sagatavot šo procesuālo dokumentu atbilstoši personīgajai izpratnei par KPL 398.¹ panta pirmās daļas noteikumu interpretāciju un attiecīgajā izmeklēšanas iestādē pieņemtajai praksei.

Minētie apstākļi liek juristiem aizdomāties par nepieciešamību pēc diskusijas par KPL 398.¹ panta noteikumu piemērošanu un kriminālprocesuāli tiesiskās reglamentācijas pilnveidošanas iespējamiem risinājumiem.

Aizdomu formulēšanas prakse

Atbilstoši KPL 398.¹ panta pirmajā daļā noteiktajam lēmumā par personas atzīšanu par aizdomās turēto procesa virzītājs norāda:

1. izmeklējamā noziedzīgā nodarījuma faktiskos apstākļus, kas nosaka juridisko kvalifikāciju;

2. noziedzīga nodarījuma juridisko kvalifikāciju;

3. pamatojumu pieņēmumam, ka izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu, visticamāk, izdarījusi konkrētā persona;

4. aizdomās turētās personas vārdu, uzvārdu, personas kodu, paziņoto dzīvesvietu un darbavietu.

Šā pētījuma gaitā ir analizēti 42 Valsts policijas, Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu policijas pārvaldes, Drošības policijas, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja, kā arī citu izmeklēšanas iestāžu kriminālprocesa veikšanai pilnvaroto amatpersonu lēmumi par personas atzīšanu par aizdomās turēto par dažāda veida noziedzīgajiem nodarījumiem, kas lielākoties bija pieņemti laika posmā no 2014. gada janvāra līdz 2015. gada jūlijam ieskaitot. Jāatzīst, ka izpētes rezultāti nav iedvesmojuši. Tie ļauj secināt, ka vienīgā no likuma izvirzītajām prasībām attiecībā uz šā kriminālprocesuālā nolēmuma saturu, kuras ievērošana praksē nesagādā problēmas, ir aizdomās turētās personas datu ierakstīšana.