16. Februāris 2016 / 08:49
Ir redzams, ka autors ir veltījis daudz laika un pūļu, lai motivētu viedokli, ko viņš pats personīgi uzskata par pareizu kontekstā ar galvojuma saistībām pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pabeigšanas. Tikai ir viens milzīgs trūkums veiktajā pētījumā - tas koncentrējas uz vēsturisko iztulkošanas metodi, kurai šajā gadījumā nav vispār nekādas lomas. Fiziskās persona maksātnespēja ir pilnīgi jauns tiesību institūts, kas nebija nedz 19.gs., nedz romiešu tiesību rašanās laikā. Autors pats ir aprakstījis, cik bēdīgi klājās maksātnespējīgam parādniekam Senās Romas laikā. Nu par kādu vēsturisko iztulkošanu tad mēs varam runāt? Tiesību normas ir jāiztulko kopsakarā ar mūsdienu realitāti un tā ir diametrāli pretēja leikam, kad tika izstrādāts BVLK vai romiešu tiesības. Tiesas spriedums par saistību dzēšanu ir spriedums Civillikuma 1892.p.izpratnē, jo tas pilnībā atbilst Maksātnespējas likuma regulējumam un maksātnespējas procesa būtībai un
jēgai. Un ļoti apšaubāma ir arī motivācija par to, ka regresa tiesības ir pakārtotas galvojuma mērķim, it īpaši ņemot vērā to, kā tie galvojumi tapa nekustamo īpašumu buma laikā - kā tāda formalitāte, banku cilvēkiem apgalvojot, ka nekāda atbildība jau no tā reāli nedraud. Un, kad tomēr izrādās, ka atbildība ir pavisam reāla, kāds saka - sorry, bet Tev regresa tiesības nepienākas, jo tās jāpakārto galvojuma mērķim! Manuprāt, nepelnīti liela nozīme tiek piešķirta CL 1703.p., jo tas nosaka tikai un vienīgi tiesības prasīt parāda samaksu uzreiz no galvinieka, ja galvinieks nav uzņēmies pienākumu atbildēt kā pats parādnieks. Un neko vairāk minētā norma arī nenoteic, un jo īpaši tā nenoteic to, ka pabeidzot galvenā parādnieka maksātnespēju, galvojums kļūst par patstāvīgu saistību. Savukārt nepelnīti maza loma līdz šim ir pievērsta Civillikuma 1714.pantam, kurš būtu piemērojams lielā daļā strīdu.
Vispār jautājums ir ļoti aktuāls un ir degoša nepieciešamība pēc OBJEKTĪVA pētījuma. Diemžēl NEVIENA no līdzšinējām publikācijām par šo tematu nav objektīva, pat ja arī autori tādu ir gribējuši sagatavot. Psihologi jau sen ir izpētījuši, ka cilvēks redz tikai to, ko grib redzēt vai uzskata par pareizu. Tādēļ objektīvu pētījumu nevar sagatavot persona, kurai pirms pētījuma veikšanas jau ir viedoklis vai arī kurai pētījumu pasūtījusi kāda no ieinteresētajām pusēm. Autora amats jau pats par sevi norāda, ka autoram, raugoties no zinātniskās ētikas viedokļa, būtu jāatturas no šādu publikāciju gatavošanas, jo ieņemamais amats nav savienojams ar objektīvu pētījumu par izraudzīto tematu.