ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Uzskatu, ka galvenās problēmas galvojuma piemērošanā Latvijā ir radījis Civillikuma 1702.panta otrajā daļā minētais ekspromisoriskais galvojums, kas ļauj pret galvinieku celt prasību agrāk nekā pret galveno parādnieku. Pamatojoties uz 1702.panta otro daļu bankas arvien biežāk vēršas ar prasību tiesā tieši pret galvinieku, neprasot no galvenā parādnieka. Protams paldies K.Torgānam par labo definīciju "piedzīt no galvinieka piedziņas no galvenā parādnieka neiespējamības gadījumā", taču tas neatrisina situāciju. Galviniekam jādzīvo bailēs no piedziņas visu laiku, kamēr galvenais parādnieks maksā pa daļām kredītu un tas varbūt ilgus gadus. Var jau teikt, ka, lai palīdz maksāt, bet kā tad vēlāk ar regresu būs, ja parādniekam jāmaksā iespējami daudz bankai? Ja šo normu izņemtu viss atrisinātos, jo tad pret galvinieku varētu celt prasību tikai tad, ja būtu viss izmēģināts pret galveno parādnieku. MNP saistību dzēšanas gadījumā arī varētu noteikt, ka regresa prasība netiek dzēsta.

Raksta autors vēlreiz pierāda, ka galvinieki, kas pamatā tomēr negūst labumu no aizdevuma, Latvijā ir nostādīti sliktākā stāvoklī, nekā galvenais parādnieks, kas ir saņēmis visus iespējamos labumus no kredīta. Bez tam, galviniekam netiek arī nodrošināta regresa tiesība, kas ir kliedzoši. Tam nevajadzētu notikt tiesiskā valstī.
Autoram ir vienpusējs skats uz šo problēmu, jo viņš ir kreditora darbinieks un aizstāv tā intereses, par ko saņem arī nesliktu atlīdzību. Vēsturiskā tulkošana arī var būt dažāda.

Manā skatījumā neobjektīvs viedoklis, kaut vai tāpēc, ka autors mēģina veidot tiesību izpratni atbilstoši tām interesēm, kuras viņš pārstāv - SIA "REVERTA".
Kritiku neiztur argumenti, ka iepriekš Civillikums nav paredzējis maksātnespējas procesa rezultātā pamatsaistības dzēšanas gadījumu, kā gadījumu, kad galvotājs tiek atbrīvots no saistības, tāpēc norma nav tik plaši tulkojama. Vēl jo vairāk pirms maksātnespējas tiesiskā regulējuma spēkā stāšanās fiziskās personas, rēķinoties ar regresa tiesībām pret parādnieku, bija rēķinājušies, ka ar galvojumu būs tiesība kaut ilgākā laika posmā piedzīt parādnieka vietā izpildītās saistības. Turklāt attiecībās ar kredītiestādi fiziskā persona ir kā patērētājs un pēc patērētāju aizsardzības principiem tiek strīdīgās normas tulkotaspar labu mazāk aizsargātajai pusei - patērētājam. Līdz ar to, ja likumdevējs nebija devis skaidrāku regulējumu Maksātnespējas likumā visas šaubas par normas piemērošanu un tās interpretāciju ir tulkojamas par labu fiziskai personai. Pastāv vispārīgie tiesību principi un likumdevējam ir būtiski jāvērtē katrs personu tiesību aprobežojums - ierobežojuma leģitīmais mērķis, samērīgums utt., uz ko pamatot šādas jaunas tiesību normas radīšanu, kā tas ir šādā gadījumā un jānodrošina samērīgs un leģitīms risinājums tiesību normās, ņemot vērā, ka līdz ar maksātenspējas tiesisko regulējumu ir radīts aizskārums personām, t..i. - tiek zaudētas tiesības uz regresu, kas bija pirms maksātnespējas regulējuma stāšanās spēkā. Un nav nekāda juridiskā svara analizēt, cik lielas iespējas ir galvotājam piedzīt no parādnieka viņa vietā izpildīto, bet svarīgi ir tas, ka tādas tiesības vispār tiek dotas.

Autora kopsavilkuma secinājumi ir pilnīgi pareizi.
Vai šāds raksts ir aktuāls? Ņemot vērā atšķirīgo tiesu praksi (tiesa gan, zemāko tiesu līmenī) un atšķirīgos juristu viedokļus -jā. Bet tiem, kam netīk maldīties trijās priedēs un meklēt savu pašlabumu, pie kuriem pieskaitu arī sevi, teikšu -nē. Viss jau sen tāpat ir skaidrs.

Neiedziļinoties juridiskās niansēs, ir kāda ļoti būtiska atšķirība starp to, vai galvojums dots par juridiskas vai fiziskas personas saistībām. Par juridiskas personas saistībām galvojumu parasti dod uzņēmuma īpašnieki vai vadība, un tādējādi viņi gūst sev ekonomisku album, attīstot uzņēmumu par iegūtajiem līdzekļiem. Par fizisko personu saistībām galvojumu dod tuvi radinieki vai draugi, tādējādi izpildot morālu pienākumu palīdzēt, un no tā negūst nekādu ekonomisku labumu. Raugoties no taisnīguma viedokļa, šis ir ļoti būtisks aspekts, kas jāpatur prātā interpretējot tiesību normas.

Ir redzams, ka autors ir veltījis daudz laika un pūļu, lai motivētu viedokli, ko viņš pats personīgi uzskata par pareizu kontekstā ar galvojuma saistībām pēc fiziskās personas maksātnespējas procesa pabeigšanas. Tikai ir viens milzīgs trūkums veiktajā pētījumā - tas koncentrējas uz vēsturisko iztulkošanas metodi, kurai šajā gadījumā nav vispār nekādas lomas. Fiziskās persona maksātnespēja ir pilnīgi jauns tiesību institūts, kas nebija nedz 19.gs., nedz romiešu tiesību rašanās laikā. Autors pats ir aprakstījis, cik bēdīgi klājās maksātnespējīgam parādniekam Senās Romas laikā. Nu par kādu vēsturisko iztulkošanu tad mēs varam runāt? Tiesību normas ir jāiztulko kopsakarā ar mūsdienu realitāti un tā ir diametrāli pretēja leikam, kad tika izstrādāts BVLK vai romiešu tiesības. Tiesas spriedums par saistību dzēšanu ir spriedums Civillikuma 1892.p.izpratnē, jo tas pilnībā atbilst Maksātnespējas likuma regulējumam un maksātnespējas procesa būtībai un
jēgai. Un ļoti apšaubāma ir arī motivācija par to, ka regresa tiesības ir pakārtotas galvojuma mērķim, it īpaši ņemot vērā to, kā tie galvojumi tapa nekustamo īpašumu buma laikā - kā tāda formalitāte, banku cilvēkiem apgalvojot, ka nekāda atbildība jau no tā reāli nedraud. Un, kad tomēr izrādās, ka atbildība ir pavisam reāla, kāds saka - sorry, bet Tev regresa tiesības nepienākas, jo tās jāpakārto galvojuma mērķim! Manuprāt, nepelnīti liela nozīme tiek piešķirta CL 1703.p., jo tas nosaka tikai un vienīgi tiesības prasīt parāda samaksu uzreiz no galvinieka, ja galvinieks nav uzņēmies pienākumu atbildēt kā pats parādnieks. Un neko vairāk minētā norma arī nenoteic, un jo īpaši tā nenoteic to, ka pabeidzot galvenā parādnieka maksātnespēju, galvojums kļūst par patstāvīgu saistību. Savukārt nepelnīti maza loma līdz šim ir pievērsta Civillikuma 1714.pantam, kurš būtu piemērojams lielā daļā strīdu.
Vispār jautājums ir ļoti aktuāls un ir degoša nepieciešamība pēc OBJEKTĪVA pētījuma. Diemžēl NEVIENA no līdzšinējām publikācijām par šo tematu nav objektīva, pat ja arī autori tādu ir gribējuši sagatavot. Psihologi jau sen ir izpētījuši, ka cilvēks redz tikai to, ko grib redzēt vai uzskata par pareizu. Tādēļ objektīvu pētījumu nevar sagatavot persona, kurai pirms pētījuma veikšanas jau ir viedoklis vai arī kurai pētījumu pasūtījusi kāda no ieinteresētajām pusēm. Autora amats jau pats par sevi norāda, ka autoram, raugoties no zinātniskās ētikas viedokļa, būtu jāatturas no šādu publikāciju gatavošanas, jo ieņemamais amats nav savienojams ar objektīvu pētījumu par izraudzīto tematu.