ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Pilnībā pievienojos. Tāpat izsaku neizpratni par profesora apgalvojumu, ka KL 260.p. gadījumā attieksme pret sekām var būt arī nodoma formā - tātad, ja personas tīša nonāvēšana izdarīta ar autotransportu uz lielceļa, tad tā vairs nebūs slepkavība? Vismaz man mācīja, ka ja ir nodoms uz nogalināšanu, tad tā ir slepkavība un 260.p. ir tikai tad, ja pret sekām konstatējama kāda no neuzmanības formām.
+ es īsti nesaprotu, kāpēc pats profesors gadu desmitiem ilgi ir paudis šo “padomju” uzskatu gan kā pasniedzējs, gan kā LPSR Augstākās tiesas tiesnesis- kāds piespieda?, ar varu lika atbilstošus KL komentārus rakstīt? Laikam šobrīd sirdsapziņa iedarbojās....

Pie tam loģiski turpinot autora koncepciju sanāk, ka jebkuras personas nāve uz ceļa satiksmes negadījuma dēļ ir slepkavības priviliģētais sastāvs - ja KL 260.p. 2.d. sods ir br.a. līdz 8 gadiem, tad slepkavība pēc KL 116.panta sodāma ar br.a līdz 12 gadiem. Ja vairāku personu nāve uz ceļa sodāma ar br.a līdz 12 gadiem, tad pēc KL 118.panta, kas paredz atbildību par vairāku personu slepkavību, draud mūža ieslodzījums. Tātad, ciniski izsakoties, slepkavot uz ceļa ir izdevīgāk! Tāpēc šķiet, ka arī sankciju salīdzinājums liecina pret autora koncepciju, ka KL 260.pantā izdarītais n.n. kopumā uzskatāms par tīšu.

Šis komentārs nu jau pārsniedz korektas polemikas robežas. Par izdevīgu slepkavošanu uz ceļa te vispār nevar būt runa, ja cietušā nāve iestājusies aiz neuzmanības. Prof. Krastiņš visnotaļ argumentēti līdz šim ir norādījis uz nekonsekventu pieeju vainas noteikšanā galvenokārt jau par Krimināllikuma 260. pantā paredzētajiem nodarījumiem. Viņa argumenti ir skaidri, teorētiski pamatoti un atzīti arī citās apakšnozarēs (administratīvo pārkāpumu un disciplināratbildības jomā). Kopējās vainas formas noteikšanai par noziedzīgu nodarījumu saliktos sastāvos ir jābūt normatīvi noteiktai; tā nedrīkst būt atkarīga no tiesību piemērotāja ieskata vai kaut kādiem "pievilktiem" apsvērumiem, piemēram, sankcijas smaguma.

Es pilnīgi piekrītu diviem komentārā izteiktiem apgalvojumiem – sankciju salīdzinājums nevar būt izšķirošs arguments šajā strīdā un vainas formas noteikšanu nevar atstāt tiesību piemērotājam. Ņemot vērā, ka šis jautājums ir ļoti strīdīgs, tas praksē novedīs pie patvaļas un neprognozējamības.
Taču es pilnīgi nevaru piekrist tam, ka profesora U.Krastiņa argumenti ir “skaidri teorētiski pamatoti un atzīti arī citās apakšnozarēs”. Jau pats koncepcijas izejas punkts par to, ka jebkurš ceļu satiksmes noteikumu pārkāpums ir tīšs, manā skatījumā ir pilnīgi nepareizs. Līdz šim lasītajā juridiskajā literatūrā es neesmu saskāries ar kādu citu autoru viedokli (izņemot U.Krastiņu), kas šādu pieeju atzītu par pareizu. Tieši otrādi – gan V.Liholaja, gan D.Hamkova, gan J.Rozenbergs pauduši pilnīgi pretēju viedokli – ceļu satiksmes noteikumus var pārkāpt arī aiz neuzmanības (Liholaja V.Pētījums par atsevišķu Krimināllikuma pantu piemērošanas problēmām (noziedzīgi nodarījumi pret satiksmes drošību)”. Kopsavilkuma 5.1.punkts. Pieejams: https://www.tm.gov.lv/lv/nozares-politika/petijumi, Hamkova D. Kāda ir kriminālatbildība par satiksmes noteikumu pārkāpšanu. // Jurista Vārds, 2004. 2.marts, Nr.8, Rozenbergs J. Vainas institūts krimināltiesībās un tā nozīme noziedzīgu nodarījumu kvalifikācijā//Promocijas darbs. Rīga, 2012, 141.lpp.).
Ja ceļu satiksmes noteikumus var pārkāpt aiz neuzmanības, tad kā var apgalvot, ka kopumā KL 260.pantā paredzētais noziedzīgais nodarījums vienmēr būs tīšs noziedzīgs nodarījums, ja abi galvenie elementi – darbības un sekas pieļautas aiz neuzmanības?
Manā skatījumā šī diskusija pašlaik ir nonākusi strupceļā. Ņemot vērā, ka jautājumam par kopējo vainas formu ir liela praktiska nozīme sakarā ar notiesāšanas juridiskajām sekām, mans priekšlikums ir paraudzīties uz kādu citu risinājumu un uzdot jautājumu, vai notiesāšanas juridiskās sekas ir obligāti jāsasaista ar kopējo vainas formu? Vai tomēr nebūtu iespējamas citas alternatīvas? Piemēram, ja amata zaudēšana tiktu sasaistīta nevis ar kopējo vainas formu, bet gan piespriestā soda bargumu. Piemēram, persona zaudē noteiktu amatu, ja tiek notiesāta ar reālu brīvības atņemšanu virs 3 mēnešiem. Tādā gadījumā tiesai nebūtu jānodarbojas ar jautājumu par kopējās vainas noteikšanu. Pieļauju, ka konkrēti piemērotā soda bargums kā kritērijs būtu uzskatāms arī par krietni individualizētāku (un līdz ar to taisnīgāku) kritēriju, nosakot juridiskās sekas – amata zaudēšanu, jo konkrētajā lietā piemērotais sods vairāk izsaka par noziedzīgā nodarījuma raksturu un kaitējumu, nekā vienīgi vainas forma (nodoms vai neuzmanība).

+