ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Spriedums, ar kuru tiesa nostiprināja "tiesības tikt aizmirstam" kā tiesības, kas ir jānodrošina ikvienam ES pilsonim interneta vidē, pēdējo gadu laikā ir radījis plašas diskusijas un viedokļu dažādību ne tikai Eiropā, bet arī visā pasaulē. Vieni atbalsta šo tiesību ideju un realizāciju, tādējādi pastiprinot personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību interneta vidē, savukārt citi uzskata, ka tas ir nepamatots tiesību uz vārda brīvību ierobežojums, kā rezultātā tiek ierobežotas personas tiesības uz informācijas iegūšanu un viedokļa paušanu.

Rakstā autore apskata un analizē tiesisko regulējumu gan Eiropā, gan ASV, salīdzinot Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk arī – EST) praksi, īpaši analizējot tiesas spriedumu Google Spain lietā, ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas un ASV Augstākās tiesas spriedumiem.

1. Jēdziena "tiesības tikt aizmirstam" attīstība un būtība

Tiesību tikt aizmirstam jēdziena un izpratnes veidošanās sākums

Tiesību tikt aizmirstam aizsākumi ir meklējami personas tiesībās uz privātumu, kas ir uzskatāms par tās jaunu aspektu.¹ Tā kā kontinentālās Eiropas un ASV izpratne par privātumu ir atšķirīga,² tad arī tiesību tikt aizmirstam attīstība, definēšana un piemērošana abos šajos reģionos atšķiras.

ASV tiesības uz privātumu ir vērstas, lai aizsargātu pilsoņus no nepamatotas valsts varas iejaukšanās privātajā dzīvē,³ bet Eiropā privātuma aizsardzība vairāk ir mērķēta uz personas cieņas un publiskā tēla aizsargāšanu, kā arī lai sargātu ne tikai no valsts varas, bet arī mediju nepamatotas iejaukšanās.⁴

Eiropā ideja ir radusies 20. gadsimta 70. gadu franču tiesībās,⁵ kuras atzina tiesības uz aizmiršanu jeb droit à l"oubli, t.i., klusēt par pagātnes dzīves notikumiem,⁶ tādējādi ieliekot fundamentālu pamatu tālākam tiesību tikt aizmirstam veidošanās posmam Eiropā.

Tiesības tikt aizmirstam kā daļa no Eiropas Savienības Direktīvas 95/46/EC

Jau 1980. gadā Eiropas Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD), cenšoties izveidot visaptverošu datu aizsardzības sistēmu, izdeva pamatnostādnes attiecībā uz personas datu pārrobežu pārsūtīšanu.⁷ Pamatojoties uz OECD sniegtajiem ieteikumiem, Eiropas Padome, 1981. gada 28. janvārī noslēdza konvenciju,⁸ uz kuras pamata vairākās Eiropas valstīs pieņēma nacionālos likumus par personas datu aizsardzību,⁹ kas savukārt radīja situāciju, ka Eiropas Savienības dalībvalstīs tika pieņemti atšķirīgi likumi, radot ierobežojumus datu un informācijas apmaiņai starp valstīm. Tādēļ ES Parlaments un ES Padome 1995. gadā pieņēma Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (turpmāk – Direktīva),¹⁰ kuras mērķis ir aizsargāt personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un nodrošināt aizsardzību visiem ES pilsoņu datiem. Direktīvā personas dati ir definēti ļoti plaši, ar to saprotot jebkādus datus, kas ļauj ikvienam saistīt iegūto informāciju ar konkrēto personu, tāpat arī ar "personas datu apstrādātāju" un "personas datu apstrādi" saprot gan publiskās, gan privātās personas, kurām ir pieeja vai iespēja iegūt informāciju par personas datiem un rīkoties ar tiem.¹¹

Attiecīgi, ja datu apstrāde neatbilst Direktīvas 6. pantā izvirzītajām prasībām vai tā ir atzīstama par nelikumīgu,¹² indivīds ar viņam piešķirtajām tiesībām var prasīt datu apstrādātājam šādas informācijas izlabošanu, dzēšanu vai piekļuves aizliegumu.¹³ Datu glabāšanai ir jābūt pamatotai un nepieciešamai.¹⁴

Eiropas Savienības Komisija 2010. gada ziņojumā¹⁵ pirmo reizi definē tiesības tikt aizmirstam, ar to saprotot "indivīda tiesības uz viņa datu dzēšanu vai turpmāku apstrādes izbeigšanu, kad tie vairs nav vairāk nepieciešami bez leģitīma mērķa. Tas ir situācijās, kad, piemēram, datu apstrāde tiek veikta ar personas piekrišanu un kad šī persona vairs nepiekrīt datu apstrādei vai datu uzglabāšanas termiņš ir beidzies".¹⁶ No tā ir redzams, ka, lai definētu tiesības tikt aizmirstam, ir izmantots jau esošais Direktīvas regulējums, tādējādi norādot jau uz netiešu šādu tiesību pastāvēšanu un esamību Direktīvas kontekstā.

Eiropas Savienības Tiesas lieta C-131/12 Google Spain

Lai arī tiesības tikt aizmirstam kā oficiālas tiesības ES vēl ir tikai pieņemšanas stadijā, jaunu pavērsienu sniedz EST Google Spain¹⁷ lietā, kas, pamatojoties uz spēkā esošo Direktīvu, paplašina datu subjektu tagadējās iespējas īstenot savas tiesības uz datu dzēšanu un tiesības iebilst pret personas datu apstrādi attiecībā uz tiešsaistes pārziņiem.