Lai cik skarbi neizklausītos ar Krimināllikuma spēkā stāšanos 1999. gadā ieviestais kriminālsoda veids "piespiedu darbs" (ārvalstīs to dēvē par "sabiedriskiem darbiem" vai "publiskiem darbiem", akcentējot to, ka šis sods ir "sabiedrībai derīgs", tiek veikts "sabiedrības labā" vai "sabiedrības interesēs"), praksē tas tiek piemērots samērā bieži. Kā norāda Valsts Probācijas dienests, 2014. gadā tika notiesātas 9207 personas, no kurām piespiedu darbs ir piemērots 44% gadījumu.
Pētījumos atzīts, ka piespiedu darbs ir piemērots pieaugušu personu sodīšanai par mazāk smagiem noziedzīgiem nodarījumiem. Tomēr dažkārt var rasties iespaids, ka piespiedu darbs ļauj "izsprukt" arī par smagākiem noziedzīgiem nodarījumiem, kur loģiskam vērotājam būtu skaidrs, ka piespiedu darbs nesasniegs savu mērķi – panākt, lai "notiesātais un arī citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas". Pilnībā pieļaujams, ka indivīdus, kuri veikalā, "mantkārīgu motīvu vadīti", mēdz "paiet garām veikala kasēm", nesamaksājot par kādu degvīna pudeli vai Lego rotaļlietu, patiesi maina piespriestie sodi aptuveni 120–160 stundu darba apjomā. Skeptiskāk pret šāda soda nopietnību varētu izturēties, ja piespiedu darbu piespriež par, piemēram, vēlētāju balsu pirkšanu vai izvairīšanos no nodokļu nomaksas.
Īpaši skaļi piespiedu darba tematiku Eiropas masu medijos 2014. gadā pieteica bijušais Itālijas premjerministrs Silvio Berluskoni, kurš tika atzīts par vainīgu apsūdzībās par apjomīgu krāpšanos ar nodokļiem. Spriedumā paredzēto sodu (četri gadi cietumā) modificēja jeb mīkstināja, pirmkārt, 2006. gadā pieņemtais Amnestijas likums (mīnus trīs gadi), otrkārt, politiķa sirmais vecums (tajā laikā 77 gadi), kas ļāva izvēlēties sabiedrisko darbu gada garumā (Berluskoni reizi nedēļā uz četrām stundām devās strādāt kādā Alcheimera pacientu centrā netālu no Milānas, turklāt termiņš tika saīsināts par priekšzīmīgu uzvedību). Tā esot bijusi, viņa vārdiem, "aizkustinoša pieredze": stāstīt atgadījumus, jokus, kā arī uzstāties klavieru pavadījumā, piemēram, ar dziesmu "La vie en rose".
Arī Latvijā piespiedu darbs nebūt ne vienmēr ietver smagu fizisku piepūli, piemēram, 2014. gadā probācijas kliente grūtniece Ludzas pilsētas galvenajā bibliotēkā lasīja pasakas bērniem, probācijas klients ar īpašām vajadzībām un metinātāja kvalifikāciju sametināja Saldus sākumskolai žogu; mūzikas pedagogs nodrošināja mūzikas nodarbības VSAC "Ezerkrasti" pansionāta iemītniekiem, IT speciālists Daugavas stadionam salaboja datorus, "Cerību centrā" pavāre gatavoja maltīti (cepa pīrāgus). Šie piemēri ilustrē kāda tiesneša pētījumā "Piespiedu darba nozīme sociālās atstumtības mazināšanā" (2007) pausto viedokli: "Piespiedu darbs ir ļoti jauks, reāls sods, kuru cilvēks izpilda." Tādēļ aktualitāti nezaudē mūžīgā problēma ar likumos ietverto jēdzienu interpretācijām, kas, piemēram, "jauko sodu" var mākslīgi padarīt par "spīdzināšanu". "Man pašam liekas pretdabiski darbu uzskatīt par sodu" (citāts no tiesneša teiktā pētījumā "Piespiedu darba nozīme sociālās atstumtības mazināšanā").