Pagājušajā nedēļā Latvija tika pie sen kārotā uzaicinājuma kļūt par OECD jeb "pasaules bagātāko valstu kluba" locekli. Lai cik paradoksāli tas neliktos valstij ar vienu no skopākajiem dzīves līmeņiem Eiropas Savienībā, salīdzinot ar pārējo pasauli, acīmredzot esam starp veiksminiekiem un drīkstam šādam klubiņam sevi pieskaitīt.
Pēdējā laikā bijis neparasti daudz publisku debašu un pat skandālu saistībā ar Latvijas ekonomikas attīstības problēmām, tai skaitā šķēršļiem, kas tautsaimniecības izaugsmei rodas tādēļ, ka pieklibo likumdošanas process un tiesu sistēma, nodokļu iekasēšana utt.
Konkrētu "vainīgo" atrast nav viegli (uzņēmēji tradicionāli norāda uz administratīvo un nodokļu slogu, neefektīvo tiesu sistēmu un nelietderīgajiem valsts tēriņiem, savukārt valsts pārmet iedzīvotājiem un uzņēmējiem nodokļu nemaksāšanas tradīciju), tomēr rezultāts patiešām ir pieticīgs – vienkāršoti runājot, Latvijas valstij trūkst naudas visu vajadzību segšanai. Pavisam nesen Valsts prezidents satricināja sabiedrību ar paziņojumu, ka iedzīvotāju skaita ziņā krietni mazākās Igaunijas valsts budžets ir gandrīz par trešo daļu lielāks nekā mūsējais.
Viens no galvenajiem šo problēmu cēloņiem ir ļoti augstais "pelēkās" un pat "melnās" ekonomikas īpatsvars, pie kā savā ziņā pieskaitāma arī finanšu sektora iesaiste nelikumīgi iegūtas naudas "atmazgāšanā" Latvijā. Gatavojoties iestājai OECD, Saeima grozīja Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumu. Grozījumos lietotajiem terminiem pievērsām uzmanību jau iepriekšējā "Jurista Vārdā". Šajā laidienā savukārt tiek atspoguļotas dažu juristu kritiskās domas par finanšu iestāžu obligātajiem pienākumiem "netīrās" naudas "atmazgāšanas" novēršanā, attiecībā uz jauno regulējumu lietojot pat tādus apzīmējumus kā "stučīšana".
Vērojot kaislīgās diskusijas, protams, jāpatur prātā, ka ar jurista muti nereti runā viņa klients. Vienlaikus tomēr ir skaidrs, ka nešaubīgi nepieciešamā mērķa – netīrās naudas atmazgāšanas novēršanas – sasniegšanai valstij jāizvēlas samērīgi un saprātīgi līdzekļi. Turklāt sava pienākumu daļa efektīvi jāveic attiecīgajiem valsts dienestiem, kuru tiešie pienākumi ir noziedzības apkarošana.