Personas tiesību aizskārums, ko izdarījusi cita persona, ir ticis atzīts par prettiesisku jau vairākos seno tiesību avotos. Vēsturiski personas aizskārums saistīts ar privāti publisku sankciju, kuras viens no mērķiem bija cietušā interešu aizsardzība, bet mūsdienās šī izpratne ir evolucionējusi un pastāv dalījums publiski tiesiskā pārkāpumā, kas ir noziedzīgs nodarījums vai cita veida sodāma darbība, un privāttiesiskā aizskārumā, kas rada tādas aizskārēja un cietušā tiesiskās attiecības, ko regulē deliktu tiesības.
Vietējo likumu kopojuma III daļas regulējums attiecībā uz deliktiem bija pārņemts no Lex Aquilia, to pielāgojot XIX gadsimta prasībām.1 Tas savukārt ļauj secināt, ka Civillikumā ietvertais deliktu tiesību regulējums ir netieši pārņemts no romiešu tiesībām, kuras savukārt kā XIX gadsimtā Baltijas guberņās lietotās civiltiesības apkopotas, sistematizētas un ietvertas Vietējo likumu kopojuma III daļā.2
Tiesības uz morālā kaitējuma kompensāciju nebija noteiktas Vietējo likumu kopojuma III daļā,3 ne arī Civillikuma sākotnējā redakcijā.4 Arī starpkaru perioda tiesību doktrīnā tika uzsvērts, ka Civillikums morālisku kaitējumu nepazīst5 un atlīdzība par morāliskām ciešanām Civillikumā nav paredzēta.6 Norādīts arī, ka padomju tiesībās personai nebija iespējams saņemt morālā kaitējuma kompensāciju, jo šādas tiesības normatīvie akti nenoteica.7
Ar 1992. gada 22. decembra Civillikuma grozījumiem8 2352. pantā vārdi "un jāatlīdzina, pēc tiesas ieskata, visi nodarītie zaudējumi" tika aizstāti ar vārdiem "un jādod, pēc tiesas ieskata, pilnīga atlīdzība, arī par morālo kaitējumu", savukārt 2353. pants papildināts, pēc vārdiem "pilnīga atlīdzība" ietverot papildinājumu "arī par morālo kaitējumu". Ar 2006. gada 26. janvāra grozījumiem Civillikumā9 tika papildināts 1635. pants, kas piešķīra plašākas tiesības prasīt kompensāciju sakarā ar morālo kaitējumu prettiesiska personas aizskāruma gadījumā, cita starpā papildinot 1635. panta pirmās daļas noteikumus, kā arī definējot morālo kaitējumu un ietverot kritērijus tā vērtēšanas kārtībai un kompensācijas apmēra noteikšanai. Tiesu praksē ir atzītas personu tiesības saņemt nemantiskā kaitējuma kompensāciju arī par kaitējumu, kas radīts pirms 2006. gada 1. marta, kad minētie grozījumi stājās spēkā.10 Savukārt ar 2012. gada 29. novembra grozījumiem Civillikumā11 ar vārdiem "un atlīdzība (mantiska kompensācija) par morālo kaitējumu" papildināta 2347. panta pirmā daļa. Pēc būtības tiesības uz nemantiska kaitējuma kompensāciju izriet arī no normām, kurās expressis verbis nav norādes uz morālo kaitējumu.12
Deliktu tiesībās par vispārējo normu, no kuras izriet tiesības uz nemantiskā kaitējuma kompensēšanu prettiesiska personas tiesību aizskāruma gadījumā, uzskatāma Civillikuma 1635. panta pirmā daļa. Tomēr, ceļot prasību saistībā ar morālā kaitējuma kompensāciju, prasītāji nereti atsaucas arī uz speciālajām tiesību normām, kurās arī noteiktas tiesības uz kompensāciju sakarā ar personai radītu nemantisko kaitējumu un kas ietvertas, piemēram, Darba likumā un citos darba tiesiskās attiecības regulējošajos normatīvajos aktos, kā arī likumā "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem", Autortiesību likumā, Epidemioloģiskās drošības likumā, Ārstniecības likumā, Pacientu tiesību likumā, Fizisko personu datu aizsardzības likumā, likumā "Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu", apdrošināšanas nozari regulējošajos normatīvajos aktos un citos normatīvajos aktos.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes