Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

24. Janvāris 2017 /Nr.4 (958)

Iestāžu vadlīnijas – labā prakse vai likuma atrunas principa pārkāpums
4 komentāri
Foto: Boriss Koļesņikovs

Ņemot vērā dzīves gadījumu sarežģītību un atšķirību, ārējie normatīvie akti nekad nebūs tik skaidri, lai tie paredzētu visu, ko lasītāja acij kārotos redzēt. Lai ikvienam tiesību normas adresātam būtu saprotams, kā šis akts ietekmēs viņa pienākumus vai tiesības, iestādes aizvien biežāk izmanto iespēju sniegt papildu paskaidrojumus, izdodot iekšējos normatīvos aktus, ar kuriem skaidro ārējo normatīvo aktu piemērošanu, – vadlīnijas, ieteikumus, metodiskos norādījumus, kurus šā raksta ietvaros apzīmēsim par vadlīnijām.

šis raksts ir maksas saturs
ATVĒRT AR KODU
21
1
VĒL PAR ŠO TĒMU
komentāri (4)
4 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Proficius Aliri
26. Janvāris 2017 / 21:57
0
ATBILDĒT
Raksts ir labs un noderīgs attiecībā uz tām vadlīnijām, kas tiešām ir iekšējie normatīvie akti. Trūkst skaidras norādes, kā raksta autori nošķir vadlīnijas, kas ir iekšējie normatīvie akti, un vadlīnijas, kas nav iekšējie normatīvie akti. Ir norāde, ka rakstā netiks analizētas “vadlīnijas, kas nav iekšējie normatīvie akti, jo daļa no vadlīnijām veidotas kā ārpakalpojumā sagatavoti pētījumi vai nozari raksturojošas informācijas apkopojums”. Tomēr arī pati iestāde varētu sagatavot vadlīnijas pētījuma vai nozari raksturojošas informācijas apkopojuma formā. Tāpat, vai ārpakalpojuma sniedzēja sagatavotas vadlīnijas nevarētu būt atbilstošas iekšējā normatīvā akta prasībām, ja tās galarezultātā izdotu pati iestāde? Turpmāk rakstā norādīts, ka “vadlīnijas, kas nav veidotas kā pētījumi vai tikai kā informācijas apkopojumi, ir iekšēji normatīvi akti”. Taču arī šāds nošķiršanas kritērijs ir pārlieku vispārīgs.

Iestādes sagatavotās vadlīnijas var būt divu veidu: pirmkārt, tās var būt iekšējais normatīvais akts, un, otrkārt, tās var būt kā informatīvs materiāls, prakses apkopojums, rokasgrāmata u.tml. Pirmajā gadījumā vadlīnijas ir saistošas iestādei (ierēdņiem, darbiniekiem), otrajā gadījumā vadlīnijas pilda doktrīnai raksturīgu funkciju. Lai vadlīnijas būtu iekšējais normatīvais akts, tās ir jāizdod kārtībā, kāda ir noteikta iekšējo normatīvo aktu izdošanai. Tiesiskās noteiktības labad arī no vadlīniju formas būtu jāsaprot, ka tas ir saistošs dokuments – iekšējais normatīvais akts. Skatoties no privātpersonas viedokļa, tam gan nav izšķirošas nozīmes, jo iestādei nav ļauts novirzīties no pieņemtās prakses bez pienācīga pamatojuma neatkarīgi no tā, kāda statusa dokumentā šī prakse ir fiksēta. Taču attiecībā uz iestādes nodarbinātajiem tam varētu būt nozīme, jo iekšējie normatīvie akti ir saistoši un atkāpes no tiem iespējamas tikai izņēmuma gadījumos. Ne-normatīva rakstura vadlīniju gadījumā nodarbinātajam ir lielāka rīcības brīvība, tas varētu ietekmēt arī nodarbināto iespējamo disciplināratbildību u.tml.

Apskatoties PTAC, Datu valsts inspekcijas un tamlīdzīga satura un formas vadlīnijas, nav iespējams viennozīmīgi pateikt, ka tie ir iekšējie normatīvie akti. Turpretī, piemēram, FKTK 2016.gada 28.decembra instrukcija Nr.218 “Ieteikumi (vadlīnijas) sankciju par finanšu un kapitāla tirgus regulējuma pārkāpumiem noteikšanai finanšu un kapitāla tirgus dalībniekiem un par pārkāpumu atbildīgajām fiziskajām un juridiskajām personām” ir izdota iekšējiem normatīvajiem aktiem raksturīgā stilā.
mja
26. Janvāris 2017 / 11:53
0
ATBILDĒT
"Šajā sakarā nevar neminēt, ka praksē vēl aizvien ir atrodamas tādas vadlīnijas, kurām tiek prasīts Tieslietu ministrijas atzinums, piemēram, tādas ir 2016. gadā izdotās Patērētāju tiesību aizsardzības centra vadlīnijas par nosacītu daļēju atbrīvošanu no naudas soda samaksas administratīvo pārkāpumu lietās. Šāda prakse vērtējama pozitīvi. Tomēr īsti nav skaidrs, pēc kāda principa Patērētāju tiesību aizsardzības centrs izvērtēja, ka šīm vadlīnijām ir nepieciešams saskaņojums, jo pārējās tā vadlīnijas vismaz pēc publiski pieejamās informācijas nav saskaņotas ar Tieslietu ministriju."
__
Saskaņojuma nepieciešamība top skaidra no MK 10.12.2013. sēdes protokola Nr.66 92.paragrāfa 3.punkta: "3. Nozaru ministrijām sadarbībā ar iestādēm, kuras attiecīgajā nozarē piemēro administratīvos sodus, un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam līdz 2014.gada 1.oktobrim sagatavot vadlīnijas par vienošanās procesa piemērošanu un iesniegt tās saskaņošanai Tieslietu ministrijā. Iestāde vienošanās procesu var piemērot pēc tam, kad ar Tieslietu ministriju saskaņotās vadlīnijas ir publicētas iestādes interneta mājas lapā."
Kritiķis
24. Janvāris 2017 / 09:59
12
ATBILDĒT
Kopumā raksts ir labs. Tajā ir daudzas vērtīgas idejas un atziņas. Tomēr atsevišķi rakstā izteiktie apgalvojumi rada jautājumus.
Raksta autori izdara valsts pārvaldei "lāča pakalpojumu", pārāk brīvi spēlējoties ar terminoloģiju. Tik cienījamiem juristiem vajadzētu tomēr iedziļināties tēmā, pirms publicēt idejas, kas ir pretrunā esošajam regulējumam. Turklāt, ja jau tiek izteikti apgalvojumi, kas neatbilst spēkā esošajam tiesiskajam regulējumam un iedibinātajai praksei, tad šos apgalvojumus prasītos pamatot ar argumentiem, nevis paļauties uz autoru autoritāti.
1. Pretēji rakstā teiktajam, tāda iekšējā normatīvā akta veida kā "vadlīnijas" nav. Ja iestāde iekšējā normatīvā akta nosaukumā izmantojusi vārdu "vadlīnijas", tas nenozīmē, ka "vadlīnijas" ir iekšējā normatīvā akta veids. Tā varbūt instrukcija (VPIL 73.panta pirmās daļas 2.punkts, ieteikumi (3.punkts) vai iekšējie noteikumi (4.punkts)). Savukārt, ja iestāde izstrādājusi rokasgrāmatu, bukletu vai kādu citu skaidrojošu dokumentu, kuram ir informatīvs, nevis normatīvs raksturs, tad var teikt, ka šāda dokumenta veids ir vadlīnijas.

2. Rakstā minētās "vadlīnijas, kuras skaidro privātpersonām piemērojamus ārējos normatīvos aktus un vispārējos tiesību principus" nemaz nevar būt iekšējais normatīvais akts, jo iekšējais normatīvais akts nevar būt saistošs privātpersonām. Šādām vadlīnijām nevar būt cita kā tikai informatīvs mērķis. Šādas vadlīnijas gan ir saistošas pašai iestādei, bet tas nepadara vadlīnijas par iekšējo normatīvo aktu. Šādas vadlīnijas iestādei ir saistošas, balstoties uz tiesiskās paļāvības principu. Proti, privātpersona var paļauties, ka iestāde ievēros pašas sniegto skaidrojumu. Vadlīnijas, kurās iestāde skaidro, kā piemēros tiesību normu, varētu uztvert par tādu kā vispārīgo uzziņu par privātpersonas tiesībām Administratīvā procesa likuma izpratnē.

3. Rakstā apgalvots, ka Latvijā nevienā ārējā normatīvā aktā nav noteikts visaptverošs pienākums nedz izsludināt, nedz publicēt tādus iekšējos normatīvos aktus, ar kuriem tiek skaidrota ārējo normatīvo aktu piemērošana. Un ko tad, autoru ieskatā, nozīmē Valsts pārvaldes iekārtas likuma 14. panta trešās daļas 6. punkts? Tas, ka valsts pārvalde neievēro likuma (un Ministru kabineta instrukcijas) prasības, nenozīmē, ka nav regulējuma. Tas nozīmē, ka neviens netiek saukts pie atbildības par likuma nepildīšanu.
Jānis Priekulis > Kritiķis
24. Janvāris 2017 / 13:37
3
ATBILDĒT
Paldies par viedokli. Attiecībā uz sākumā minēto, ka autori nav iedziļinājušies tēmā un nav izteikuši juridiskus argumentus, tad savā vārdā vēlos norādīt, ka tiesisko sistēmu varam padarīt labāku tikai mēs paši. Jurista Vārds nodrošina visiem iespēju publicēt rakstus un izteikt savus apsvērumus, cita starpā arī noliedzot citos rakstos izteiktās idejas un ierosinājumus. To var un vajag darīt, ja var raisīt diskusiju, padarot tiesisko sistēmu labāku.
Pats personīgi ar prieku un lielu interesi izlasītu arī citus viedokļus par attiecīgo tematiku.
Tomēr komentārā izteiktajam nevaru piekrist. Pašā raksta sākumā ir pateikts, kāpēc tiek lietots jēdziens vadlīnijas. Tas, ka iekšējā normatīvā aktā skaidro piemērojamās tiesību normas, nenozīmē, ka tas nav iekšējs normatīvs akts. Tas nepadara aktu par privātpersonai saistošu. Vadlīnijas ir labas, tās ir jāmāk piemērot. Izsludināšana atšķiras no publicēšanas. Oficiālajā laikrakstā tiek izsludināts tikai tad, ja to paredz ārējs normatīvs akts. Attiecībā uz publicēšanu iestāžu mājaslapās nav tiesību norma, kura noteiktu visaptverošu publicēšanas pienākumu. Tā ir laba prakse. VPIL 14 (3) 6.punkts rakstā jau ir pieminēts citos apsvērumos.
visi numura raksti
Laila Medina
Tiesību politika
Tieslietu ministrijas tiesību politikas sektora 2016. gada veikums
2016. gads Tieslietu ministrijas (TM) tiesību politikas sektoram ir bijis radoša un saspringta darba gads. Gadam noslēdzoties, ir būtiski atskatīties uz paveikto, novērtēt rezultātus un iezīmēt nākamā gada uzdevumus. Tas ir paveikts, un ...
Jānis Baumanis
Skaidrojumi. Viedokļi
Vaina krimināltiesībās jeb “kvantu” kriminoloģija
Saskaņā ar Krimināllikuma 1. panta pirmo daļu pie kriminālatbildības saucama un sodāma tikai tāda persona, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Ņemot vērā minēto, kriminālatbildības piemērošanai nepieciešamais ...
5 komentāri
Vija Kalniņa
Juridiskā literatūra
Atziņas par ECT ietekmi uz demokratizāciju Austrumeiropā
2016. gadā Kembridžas Universitātes izdevniecība (Cambridge University Press) izdevusi grāmatu The Impact of the ECHR on Democratic Change in Central and Eastern Europe. Judicial Perspectives (Eiropas Cilvēktiesību tiesas ietekme uz ...
Artūrs Gurskis
Skaidrojumi. Viedokļi
Izslēgšana par iepriekš nepildītiem līgumiem publiskajos iepirkumos
Dzirdot vārdus "melnais saraksts", cilvēkiem nereti rodas asociācijas ar sarakstu, kurā ir iekļautas noteiktas personas, kuras kaut ko ir pārkāpušas un kurām līdz ar to ir liegta dalība konkrētos pasākumos vai liegts veikt konkrētas ...
Vija Kalniņa
Informācija
IMDb apstrīd likumu, kas liedz publiskot aktieru vecumu
2016. gada septembrī Kalifornijas štatā tika pieņemts jauns likums (California Assembly Bill 1687), kas paredz, ka mājaslapas un portāli, kas tiek izmantoti darba un darbinieku meklēšanas vajadzībām izklaides industrijā, nedrīkst ...
AUTORU KATALOGS