Pirms desmit gadiem, 2007. gada 1. janvārī, stājās spēkā Tiesībsarga likums, bet pāris mēnešus vēlāk, 1. martā, Saeima ievēlēja pirmo Latvijas Republikas tiesībsargu, par kuru kļuva bijušais Satversmes tiesas tiesnesis Romāns Apsītis. 2011. gada martā viņu nomainīja Juris Jansons, kurš pērn tiesībsarga amatā tika pārvēlēts uz otru termiņu, tātad līdz 2021. gada 16. martam. Tādējādi J. Jansons Latvijas tiesībsarga institūtu ir veidojis un vadījis lielāko daļu laika jeb teju sešus no kopējiem desmit gadiem. Savukārt tiesībsarga vietniece, Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas vadītāja Ineta Piļāne strādāja jau Valsts cilvēktiesību birojā, uz kura bāzes tapa ombuda iestāde. Tādēļ janvāra sākumā sarunā ar "Jurista Vārdu" tiesībsargs un viņa vietniece atskatījās uz darbības pirmo desmitgadi un iezīmēja šā brīža cilvēktiesību lomu un vietu Latvijā. Papildus tam šajā numurā tiesībsarga darbu komentē un vērtē arī institūcijas, kuru ikdienā sadarbība ar ombudu ir ierasta vai neizbēgama. Tāpat tēmas ietvaros iekļauts pārskats par tiesībsarga sniegtajiem priekšlikumiem tiesību aktu grozījumiem un konkrētām problēmām, uz kurām tas vērsis uzmanību un līdzdarbojies, meklējot risinājumus.
Viens no jums Tiesībsarga birojā strādā gandrīz sešus gadus, otrs – visus desmit. Kā šajā laikā ir mainījusies iestāde?
I. Piļāne. Kā zināms, Tiesībsarga biroju izveidoja uz Valsts cilvēktiesību biroja bāzes. Darbinieki un juristi, kas tolaik strādāja Valsts cilvēktiesību birojā, piedalījās gan Tiesībsarga likuma projekta izstrādē, gan arī veidoja budžeta aprises atbilstoši tiem principiem un iecerēm, ar ko tika saistīta jaunveidojamā institūcija. Mūsu lielākais izaicinājums bija jaunas funkcijas ieviešana, ko šodien jau labi pazīstam kā labas pārvaldības principa ievērošanas pārraudzību. Toreiz visu to jautājumu loks, ko savulaik skatīja un izvērtēja Valsts cilvēktiesību birojs, praktiski tika pārmantots kā Tiesībsarga biroja funkcijas un uzdevumi. Taču, ja man jautātu, kāda tomēr ir atšķirība starp to laiku un šodienu, varu atbildēt vienā teikumā: cilvēktiesības ir pastāvīgā attīstībā, pasaulē viss attīstās, Eiropā un arī pie mums. Tādēļ, ja palūkojamies, par kādiem jautājumiem runājām 1999. gadā, kad es sāku darbu, un šobrīd, 2017. gadā, to ir grūti un pat nebūtu pareizi salīdzināt. Tai laikā Valsts cilvēktiesību birojs runāja par to, kas ir cilvēktiesības, kādi ir starptautiskie cilvēktiesību dokumenti, kas rakstīts Satversmē. Ja braucām uz institūcijām, nereti mūs uzlūkoja ar neizpratni par cilvēktiesībām un to normu piemērošanu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes
