Vēlme rakstīt par šo tēmu autoriem radās pēc "Jurista Vārdā" publicētā Mg. iur. Daces Vārnas raksta "Juridisko attiecību nepastāvēšanas prasījums (negatīva prasība) civilprocesā".1 Iepazīstoties ar raksta saturu, autori nolēma sniegt citādu skatījumu uz negatīvām atzīšanas prasībām Latvijas civilprocesā, tādējādi veicinot zinātnisko diskusiju par šo interesanto tiesību institūtu un papildus sniedzot alternatīvu skatījumu uz negatīvās prasības esamību vai neesamību Latvijas Republikas Civilprocesa likumā2 (turpmāk – CPL). Šis raksts ir ar izteiktu zinātniskās polemikas elementu, kas vietām izpaudīsies ar krasu nepievienošanos atsevišķiem D. Vārnas un Augstākās tiesas Civillietu departamenta secinājumiem.
Iepazīstoties ar rakstu "Juridisko attiecību nepastāvēšanas prasījums (negatīva prasība) civilprocesā", šī raksta autoriem radās iespaids, ka raksts lielā mērā balstīts uz Augstākās tiesas Civillietu departamenta izdarītiem secinājumiem par negatīvo prasību celšanas iespējamību esošā civilprocesa regulējuma ietvaros, izvairoties no analīzes, vai šāda tiesu prakse vispār ir pamatota. Ja pieņem, ka Augstākās tiesas Civillietu departamenta nostāja ir pareiza, tad autores secinājumi, lai izskaidrotu esošo tiesu pieeju, minētajā rakstā ļoti labi iederas. Tomēr, autoru ieskatā, atsevišķi juridiski aspekti norāda uz to, ka gan D. Vārnas, gan Augstākās tiesas Civillietu departamenta secinājumi pilnībā neizslēdz negatīvās atzīšanas prasības iespējamību Latvijā, un tādēļ secinājums, ka negatīvās atzīšanas prasības CPL neatzīst, nav pamatots. Kopumā kā apsveicams un atbalstāms ir D. Vārnas priekšlikums negatīvo atzīšanas prasību regulējumu precizēt CPL, tomēr, autoru ieskatā, ir pāragri apgalvot, ka šādas prasības iespējamība jau tagad neizriet no spēkā esošā tiesiskā regulējuma.
Kā galvenais arguments tēzei, ka negatīvas atzīšanas prasības Latvijā nav civilprocesuāli pieļaujamas, tiek minēts apsvērums, ka tās nav norādītas CPL atšķirībā no Latvijas Republikas Civīlprocesa likuma3 3. panta, kas bija spēkā starpkaru periodā un kurā šādas prasības expressis verbis bija minētas.4
Lai pēc iespējas pilnīgāk atbildētu uz to, vai CPL pieļauj negatīvās atzīšanas prasības, jārod atbildes uz šādiem jautājumiem:
vai, izmantojot tiesību normu iztulkošanas metodes, it sevišķi vēsturisko tiesību normu iztulkošanas metodi, kā arī tiesību palīgavotus, tostarp tiesību doktrīnu, ir iespējams secināt, ka Latvijas civilprocesuālais regulējums ļauj celt negatīvu atzīšanas prasību;
vai fakts, ka likumdevējs jaunajā normatīvajā regulējumā (turklāt publisko tiesību jomā) nav iekļāvis vēsturiskā regulējuma atsevišķu normu, per se automātiski nozīmē, ka šīs vēsturiskās normas saturs nav iestrādāts jaunā regulējuma vispārīgā rakstura tiesību normā – šajā gadījumā CPL 1. pantā? Citiem vārdiem, vai minētais tik tiešām dod pamatu secinājumam, ka likumdevējs, šādi rīkojoties, vēsturiskās normas saturu jaunajā regulējumā apzināti nav vēlējies iekļaut (izvēlējies neiekļaut);
vai civilo prasību veidi ir procesuālo vai materiālo tiesību normu regulēšanas priekšmets?
Šī brīža izpratne par Civilprocesa likuma 1. pantu un tā regulēšanas priekšmetu
Viens no būtiskākajiem tiesu prakses piemēriem,5 kurā analizēts negatīvās atzīšanas prasības institūts, ir Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014. gada 19. decembra lēmums lietā Nr. SKC-3112/2014, kurā prasības iesniedzējs lūdza atzīt, ka tam nepastāv zaudējumu atlīdzināšanas pienākums, kaut arī otra puse tādu bija izvirzījusi rakstiskā pretenzijā. Atsaucoties uz CPL 1. panta pirmo daļu, Augstākās tiesas Civillietu departaments konstatēja, ka saskaņā ar civilprocesuālajām tiesībām tiek izskatīti strīdi par civilajām tiesībām, "pieņemot principā, ka prasības celšana iespējama vienīgi tad, kad notikusi indivīda tiesību pārkāpšana".6 Tālāk Civillietu departaments secina, ka "likumdevējs ir noteicis, ka prasības tiesības īstenošana iespējama stingrā atbilstībā ar likumā noteiktajām prasībām".
Nākamajā rindkopā Augstākās tiesas Civillietu departaments pievērsies prasītāja blakus sūdzībā citētajai Latvijas starpkaru perioda tiesību doktrīnai, atbilstoši kurai celtā prasība atbilst negatīvai atzīšanas prasībai, kura savukārt saskaņā ar CPL 1. pantu bauda tiesas aizsardzību. Attiecībā uz šo apsvērumu Augstākās tiesas Civillietu departaments norādījis, ka "normatīvais regulējums ir mainījies. Civilprocesa likuma 3. pants, kas bija spēkā Latvijā starpkaru laikposmā, paredzēja, ka "pie strīdiem par civiltiesībām pieder arī prasības par atzīšanu, vai juridiska attiecība pastāv vai nepastāv, kolīdz prasītājam tajā laikā ir likumīga interese apstiprināt šo attiecību tiesas ceļā. [..]" (pozitīvā un negatīvā atzīšanas prasība atkarībā no prasības mērķa). Taču atšķirībā no minētā Civilprocesa likuma 3. panta redakcijas 1998. gada 14. oktobrī pieņemtajā Civilprocesa likumā (spēkā no 1999. gada 1. marta) normu, kas paredzētu personai iespēju tiesas ceļā prasīt juridiskas attiecības nepastāvēšanas atzīšanu, likumdevējs izvēlējies neiekļaut".
Citētajā Augstākās tiesas Civillietu departamenta lēmumā lietā Nr. SKC-3112/2014 prima facie novērojama izteikta gramatiskās iztulkošanas metodes pieeja, kura, cita starpā, konstatējama arī citos tiesu prakses piemēros, kas minēti D. Vārnas rakstā. Citiem vārdiem, Augstākās tiesas Civillietu departaments vadās no publisko tiesību pamatprincipa "aizliegts viss, kas nav atļauts", ko a priori akceptē arī minētā raksta autore D. Vārna.
Neiedziļinoties teorijā, ar ko atšķiras piespriešanas (kondemnācijas) prasības no atzīšanas prasībām,7 zināma kritika jāvelta vairākos Augstākās tiesas Civillietu departamenta lēmumos izvēlētajam risinājumam attiecībā uz pieļaujamo prasību veidiem Latvijas civilprocesā.
Augstākās tiesas Civillietu departaments, no vienas puses, atzīst, ka "prasības tiesības īstenošana iespējama stingrā atbilstībā ar likumā noteiktajām prasībām" (jau minētajā lietā Nr. SKC-3112/2014), bet, no otras puses, norāda, ka CPL paredzot tādus prasību veidus kā "tiesību atzīšana, tā stāvokļa atjaunošana, kāds bija līdz tiesību aizskārumam, tiesību aizskarošas darbības aizliegums, piespiešana izpildīt pienākumu, tiesiskās attiecības grozīšana un izbeigšana, nodarīto zaudējumu un līgumsoda piedziņa u.c.". Šeit novērojama pirmā pretruna – atzīstot, ka iespējamos prasību veidus izsmeļoši noteic CPL, nevar nepamanīt, ka neviena CPL norma šādus prasības veidus, arī Augstākās tiesas Civillietu departamenta norādītos, pēc numerus clausus principa nemaz neregulē.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes