20. gadsimta sākumā un vidū Eiropā (arī Latvijā) un citās attīstītajās valstīs plaši uzsāktā vakcinācija daudzu ļoti postošu infekcijas slimību izplatību samazināja tiktāl, ka tās mūsdienās tiek uzskatītas gandrīz par izskaustām. Tā, piemēram, pēdējos gadu desmitos Latvijā faktiski neviens nav saslimis ar ļoti bīstamo bērnu trieku (poliomielītu) vai stingumkrampjiem.
Vienlaikus ārsti ziņo par aizvien pieaugošo tendenci atteikties no bērnu vakcinācijas, vecākiem pamatojot to gan ar bailēm no vakcīnu kaitīgās blakusietekmes, gan ar argumentu, ka slimības var uzvarēt ar dažādiem citiem – "alternatīviem" – līdzekļiem. Tīmekļa ārēs klejo fantastiskas "viena tante teica" teorijas par to, ka infekcijas slimību izraisītājas – baktērijas – nemaz neeksistē, ka no šīm slimībām var izvairīties ar pareizu uzturu un pašiedvesmu, ka vakcinācija ir farmācijas industrijas peļņas projekts vai pat slepens plāns ierobežot cilvēku skaitu uz planētas utt. Vēl viens arguments – ja neviens ar šīm infekcijas slimībām vairs neslimo, tad nav vajadzības pret tām vakcinēties.
Arī paraugoties uz 2016. gada statistiku, redzam, ka no gandrīz 21 tūkstoša gadu veciem bērniem, kam vajadzēja saņemt valsts noteiktās attiecīgās vakcīnas šim vecumam, ap 10 % palikuši bez tām. Pavisam nelielu daļu bērnu ārsti nav ieteikuši potēt medicīnisku iemeslu dēļ, bet daudz lielāks skaits ir to bērnu, no kuru vecākiem saņemts rakstiski noformēts atteikums.
Šai ziņā Latvija iet kopsolī ar citām Eiropas valstīm, kur jaunie vecāki pseidozinātnisku un galvenokārt internetā kultivētu "faktu" iespaidā aizraujas ar līdzīgiem uzskatiem, un vakcinācijas līmenis aizvien samazinās. Loģiskas sekas – infekcijas slimību gadījumu pieaugums, pat uzliesmojumi tādēļ, ka ir samazinājusies "kolektīvā imunitāte". Vienkāršoti runājot – kamēr sabiedrībā ir ļoti augsts vakcinēto personu skaits (90–95 %), tikmēr slimības nevar izplatīties un atsevišķi nevakcinētie indivīdi var justies samērā droši (ja vien neceļo uz valstīm, kur nav tik augsti vakcinācijas rādītāji), jo viņiem var paveikties dzīves laikā nesastapt nevienu attiecīgās slimības avotu. Taču, līdzko vakcinācijas līmenis samazinās, slimības atkal atgriežas. Tātad, palielinoties vakcinācijas noliedzēju īpatsvaram, vienlaikus pieaug risks, ka viņiem nāksies ar šīm smagajām (pat letālajām) slimībām cīnīties.
Uzskatāms piemērs ir masalu izplatība Eiropā pēdējos gados. Pasaules Veselības organizācija (WHO) bija cerējusi šo slimību, kas pasaules mērogā ir viens no galvenajiem mazu bērnu mirstības cēloņiem (letāls iznākums ir vidēji trijos gadījumos no 1000 inficētajiem), Eiropā ar vakcināciju pilnībā izskaust līdz 2010. gadam. Taču, vakcinācijas rādītājiem visā pārējā pasaulē pieaugot (WHO uzskata, ka vakcinācijas rezultātā 2000.–2015. gadā pasaulē no nāves paglābti vismaz 20 miljoni bērnu), vecajā kontinentā notika pretējs process – vecāki aizvien vairāk no tās atteicās, un saslimšana ar masalām pēdējos gados ir strauji pieaugusi. Piemēram, Itālijā 2017. gada pirmajos četros mēnešos ar masalām saslimuši vairāk nekā 2000 bērnu.
Kas šai sakarā sakāms juristiem? Acīmredzams, ka šajā situācijā saskaras personas tiesības pašai brīvi lemt par sevi un savu (un savu bērnu) veselības aprūpi, no vienas puses, un sabiedrības drošības intereses (tai skaitā, piemēram, to personu intereses, kurām vakcinācija nav iespējama medicīnisku iemeslu dēļ), no otras puses. Tāpat saskatāms jautājums par bērna tiesībām uz dzīvību un veselību pretstatā vecāku tiesībām lemt par bērna veselības aprūpi.
Jau minētajā Itālijā likumdevējs, reaģējot uz masalu epidēmiju un neskatoties uz populistiskās "piecu zvaigžņu kustības" protestiem (kas sauc šo lēmumu par farmācijas industrijas lobiju), tikko kā noteicis vecākiem obligātu pienākumu vakcinēt bērnus pret 12 slimībām, tai skaitā masalām, meningītu, stingumkrampjiem, garo klepu, vējbakām u.c. Bērnus līdz sešu gadu vecumam, kas nebūs vakcinēti, neuzņems bērnudārzos, bet skolēnu vecākiem būs jāmaksā soda nauda.
Par šo pašu tēmu maijā pasludināts Vācijas Federālās tiesas (Bundesgerichtshof) spriedums (Az. XII ZB 157/16) lietā, kur šķirti dzīvojoši vecāki nevarēja vienoties par piecgadīgās meitas potēšanu. Tiesa secināja, ka jautājumā, kam uz bērnu ir tik nozīmīga ietekme (erhebliche Bedeutung), valsts instances var nostāties tā vecāka pusē, kas pieprasa vakcināciju atbilstoši veselības aprūpes iestāžu ieteikumiem.
