Komerclikuma1 195. pantu varētu pamatoti uzskatīt par vienu no juridiski interesantākajiem pantiem šajā likumā. Pirmkārt, atbilstoši šī panta otrajai daļai prasības tiesību un līdz ar to arī prasītāja procesuālo tiesību īstenošanu komercsabiedrības (turpmāk – sabiedrība) vārdā likums deleģē citām personām – šīs sabiedrības dalībniekiem, kuri kopā pārstāv ne mazāk par pusi no sabiedrības pamatkapitāla. Otrkārt, šis pants paredz specifisku tiesiskās aizsardzības līdzekli – dalībnieka izslēgšanu no sabiedrības. Treškārt, kā vienu no priekšnoteikumiem dalībnieka izslēgšanai no sabiedrības likums paredz "būtisku kaitējumu sabiedrības interesēm", kas pats par sevi ir plašs un izpētes cienīgs juridisks jēdziens, kura satura analīze ir šī raksta2 uzdevums.
1. Dalībnieka izslēgšana no sabiedrības
Būtisku kaitējumu sabiedrības interesēm nevar aplūkot, neapskatot tiesiskās aizsardzības līdzekli, kura piemērošanas priekšnoteikums tas ir, – dalībnieka izslēgšanu no sabiedrības.
Rakstot par to, kā dalībnieka izslēgšana no sabiedrības kā tiesiskās aizsardzības līdzeklis ir radies, krievu tiesībzinātnieks Aleksandrs Kuzņecovs norāda, ka šī tiesiskās aizsardzības līdzekļa rašanās ir paradoksāls piemērs tam, kā Vācijā, kurā tāpat kā citās kontinentālās Eiropas tiesību saimes valstīs dominē kodificētās, nevis precedentu tiesības, atsevišķi tiesību institūti, tajā skaitā šīs tiesiskās aizsardzības līdzeklis, ir radušies un attīstījušies tiesu prakses un doktrīnas ceļā.3 Vācijas 1892. gada likums par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību (Gesetz, betreffend die Gesellschaften mit beschränkter Haftung – de., turpmāk – GmbHG),4 no kura šis kapitālsabiedrību veids un daudzējādā ziņā arī tā regulējums tika aizgūts tālāk citās valstīs, šādu tiesiskās aizsardzības līdzekli neparedzēja. GmbHG 61. paragrāfs paredzēja tikai sabiedrības likvidāciju ar tiesas spriedumu, ja sabiedrības darbības mērķu sasniegšana kļuva neiespējama vai arī radās citi svarīgi iemesli. Tomēr tik strikts regulējums radīja būtiskas problēmas. Sabiedrības ar ierobežotu atbildību kā privātas, slēgtas kapitālsabiedrības dalībnieki parasti vienas sabiedrības ietvaros nav skaitā daudzi, un parasti tie ir visai tieši iesaistīti sabiedrības pārvaldē. Tādēļ, ja sabiedrības dalībnieku starpā radās strīds, kuru nebija iespējams atrisināt, nedz dalībniekiem vienojoties, nedz arī piemērojot mazāk kategoriskus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, piemēram, zaudējumu atlīdzību, vienīgais risinājums bija sabiedrības likvidācija, jo dalībnieku strīds tiešā un būtiskā veidā negatīvi ietekmēja sabiedrības tālāko darbību un lielākoties padarīja to neiespējamu. Bija jāmeklē mazāk radikāls, bet reizē tomēr efektīvs tiesiskās aizsardzības līdzeklis, kas ļautu sabiedrībai turpināt darbību, saglabāt biznesu un darba vietas. Šādu apstākļu iespaidā 1953. gadā Vācijas Federālā Augstākā tiesa (der Bundesgerichtshof – de.) pirmoreiz nonāca pie secinājuma, ka sabiedrības dalībnieks, kurš ir sabiedrības darbības problēmu cēlonis, var tikt no šīs sabiedrības izslēgts.5
| Komerclikuma 195. pantā jēdzienu "būtisks kaitējums sabiedrības interesēm" būtu ieteicams aizstāt ar citu, atbilstošāku jēdzienu, piemēram, pārņemot no Vācijas tiesībām jēdzienu "svarīgs iemesls". |
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes