ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

3.2. KPL un KL normu spēks laikā attiecībā uz mantas īpašo konfiskāciju

Ir acīmredzami, ka notikušās izmaiņas ir būtiskas attiecībā uz to, kas ir uzskatāma par konfiscējamo mantu. Līdz ar to aktuāls kļūst jautājums par to, kā nosakāms piemērojamo normu spēks laikā. Ir vispār zināms, ka procesuālo un materiālo normu spēka laikā noteikšanā ir dažādas pieejas (salīdzināšanai sk. KL 5. pantu un KPL 4. pantu). Tai pašā laikā, lai noteiktu, vai norma ir procesuāla vai materiāla, nav pietiekami paskatīties, kā sauc likumu, kurā tā ietverta, bet gan jāvērtē normas būtība.²⁴ Šobrīd jautājums par to, kas ir īpašā kārtībā konfiscējamā manta, reglamentēts KL. Līdz 2017. gada 1. augusta šo jautājumu reglamentēja KPL. Tas, ka šis jautājums KL iekļauts tikai šobrīd, nenozīmē, ka īpašo mantas konfiskāciju nevarēs piemērot kriminālprocesos par nodarījumiem, kas izdarīti pirms 2017. gada 1. augusta, jo faktiski šo konfiskāciju pēc savas būtības paredzēja KPL iekļautās materiālo tiesību normas. Tādējādi, lai noteiktu, vai par attiecīgo nodarījumu ir vai nav piemērojama īpašā mantas konfiskācija, jāsalīdzina līdz grozījumiem spēkā esošās KPL un šobrīd spēkā esošās KL normas. Tas nostiprināts arī rakstā analizēto KL un KPL pārejas noteikumu grozījumos. Tā KPL pārejas noteikumu 63. pantā noteikts, ka "procesuālās darbības, kas veiktas saskaņā ar Kriminālprocesa likumu redakcijā, kas bija spēkā līdz 2017. gada 31. jūlijam, un to rezultātā iegūtie materiāli saglabā savu tiesisko statusu." Jāsaka, ka šī norma ir visai absurda, jo, ņemot vērā KPL 4. pantā noteikto KPL normu spēku laikā, tā ir tikai tukša liekvārdība. Ja bija vēlme akcentēt t.s. īpašās konfiskācijas gadījumus, tad tas arī bija tieši norādāms. Salīdzinoši labāk tas izdevies KL pārejas noteikumu 21. pantā, kur norādīts, ka "šā likuma VIII² nodaļas normas attiecībā uz tiem noziedzīgajiem nodarījumiem, kuri izdarīti līdz 2017. gada 31. jūlijam, piemērojamas, ciktāl šīs normas nav nelabvēlīgākas par tām Kriminālprocesa likuma normām, kuras regulēja rīcību ar noziedzīgi iegūtu mantu attiecīgā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā". Tomēr arī šeit vērojamas neprecizitātes, jo atsevišķos gadījumos diskusija varētu izcelties ne tikai par noziedzīgi iegūto mantu, bet arī, piemēram, noziedzīga nodarījuma izdarīšanas rīka konfiskāciju. Risinot šo jautājumu pēc būtības, atzīstams, ka, lai noteiktu, vai kāda manta šobrīd ir vai nav pakļaujama konfiskācijai, jāievēro krimināltiesību normu spēka laikā noteikšanas principi, atzīstot, ka KPL iepriekš saturēja materiāla rakstura normas attiecībā uz konfiscējamās mantas izpratni. Tādējādi šī jautājuma risinājumā 1) pārbaudāms, vai konkrētās mantas konfiskācija bija paredzēta likumā noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laikā, 2) ja netika paredzēta, to piemērot nevar, 3) ja tika paredzēta, tad jānosaka, kādi bija tās piemērošanas priekšnoteikumi, un nosacījumi un jāpiemēro personai labvēlīgākā norma.

3.3. Jauninājumi pierādīšanas pienākuma un pierādīšanas standarta jautājumos attiecībā uz mantas noziedzīgo (likumīgo) izcelsmi

Nozīmīgi grozījumi skāruši KPL normas attiecībā uz pierādīšanas pienākumu un t.s. pierādīšanas standartu. Tā KPL 126. pants papildināts ar jaunu trešo prim daļu šādā redakcijā: "Ja kriminālprocesā iesaistītā persona apgalvo, ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu, pienākums pierādīt attiecīgās mantas izcelsmes likumību ir šai personai." Tādējādi izveidots vēl viens izņēmums no vispārīgās nostājas, ka kriminālprocesā pierādīšanas pienākums pirmstiesas procesā gulstas uz procesa virzītāju, bet tiesā uz apsūdzības uzturētāju. Tāpat kā būtiskas atzīmējamas izmaiņas attiecībā uz pierādīšanas standartu, proti, KPL 124. pants papildināts ar jaunu – sesto daļu, nosakot, ka "pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi attiecībā uz mantas noziedzīgo izcelsmi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā ir pamats atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme". Tādējādi blakus zināmajam uz personām, uz kurām gulstas pierādīšanas pienākums, attiecināmajam pierādīšanas standartam "ārpus saprātīgām šaubām" atzīts vēl viens – t.s. iespējamības pārsvars, kas attiecināts uz mantas noziedzīgu izcelsmi.

Atzīstams, ka veiktie grozījumi nav uzskatāmi par veiksmīgiem – tie var radīt pārpratumus un neizpratni par pierādīšanas pienākuma "pārnešanas" un "iespējamības pārsvara" standarta piemērošanas robežām. Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad normas vārdiskais teksts bez tā sistēmiska skatījuma un padziļinātas normas pieņemšanas procesa izpētes var būt maldinošs. Ja tiek skatīta tikai norma, kas šobrīd iekļauta KPL 126. panta trešajā prim daļā, redzams, ka jebkurai kriminālprocesā iesaistītai personai, ja tā apgalvo, ka kāda manta nav noziedzīgi iegūta, ir pienākums pierādīt mantas likumīgo izcelsmi, savukārt visos gadījumos mantas noziedzīgā izcelsme pamatojama atbilstoši "iespējamības pārsvara" līmenim. Tomēr, autoru ieskatā, šāds apgalvojums ir pārsteidzīgs. Abu normu piemērošanas robežu noteikšanā jāņem vērā, ka, lai vispār vajadzētu runāt par nepieciešamību pierādīt kādas mantas "nenoziedzīgumu", sākotnēji gluži loģiski jābūt izteiktam pieņēmumam, ka manta ir noziedzīgi iegūta.