Personas un valsts kriminālprocesuālās iespējas ir nesamērojamas, it īpaši pirmstiesas kriminālprocesa stadijā, kas nenorit sacīkstes apstākļos. Atšķirībā no aizstāvības kriminālprocesa veikšanai pilnvaroto amatpersonu rīcībā ir milzīgi valsts resursi, kā arī ievērojams piespiedu metožu un līdzekļu klāsts pierādījumu iegūšanai, no kuriem daļu ir iespēja izmantot arī slepeni. Lai mazinātu šādu procesuālo nelīdzvērtību un tādējādi sekmētu taisnīgu un objektīvu kriminālprocesa norisi, personai, pret kuru notiek process, tiek garantētas tiesības klusēt. Cilvēkam nav pienākuma pierādīt savu nevainīgumu vai jebkādā veidā palīdzēt pret viņu uzsāktā kriminālprocesa izmeklēšanā.
Tiesības klusēt ir vispāratzīts kriminālprocesuālo tiesību starptautisks standarts, kas izriet no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 48. panta, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – ECK) 6. panta 2. punkta, Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 11. panta un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. panta.
Uz tiesību klusēt īpašu nozīmi un vietu tiesiskuma nodrošināšanas mehānismā norāda arī apstāklis, ka tās ir cieši saistītas vienlaikus ar vairākiem kriminālprocesuālajiem pamatprincipiem – nevainīguma prezumpciju, tiesībām uz taisnīgu tiesu, tiesībām uz aizstāvību, cilvēktiesību garantēšanas principu, spīdzināšanas un pazemošanas aizliegumu, procesuālo pilnvaru līdzvērtības principu u.c.
Īstenojot Stokholmas programmu,1 ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 22 maija Direktīvas Nr. 2012/13/ES" par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā" 3. panta pirmās daļas "e" punktu tiesība klusēt ir noteikta kā kriminālprocesuālā pamattiesība, par kuru personas, kuras bauda tiesības uz aizstāvību, ir nekavējoties jāinformē. Lai gan tiek uzskatīts, ka Kriminālprocesa likums atbilst minētās direktīvas prasībām, pastāv vairāki visai būtiski problēmjautājumi, kuru rašanās iemesls primāri saistāms ar tiesību klusēt satura atšķirīgo interpretāciju un nepilnvērtīgo kriminālprocesuāli tiesisko regulējumu.
Nevarētu teikt, ka aplūkojamais jautājums Latvijā nav iepriekš pētīts. Tieši pretēji – šajā jomā zinātnieki gan ir pauduši savus viedokļus,2 gan ir veikts apjomīgs un padziļināts pētījums par tiesībām sevi neapsūdzēt,3 gan izveidotas atsevišķas nozīmīgas atziņas judikatūrā.4 Diemžēl lielākā daļa pētnieku atziņu līdz šim nav tikušas ņemtas vērā Kriminālprocesa likuma pilnveidošanā.
Radušos situāciju varētu atrisināt Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 9. martā pieņemtā Direktīva Nr. 2016/343 par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā (turpmāk – Direktīva Nr. 2016/343). Viens no šīs direktīvas uzdevumiem ir panākt dalībvalstīs vienotu izpratni par tiesībām klusēt, kuras tiek atzītas par nevainīguma prezumpcijas būtisku aspektu.
Tiesību klusēt saturs
Kaut gan ECK tiesības klusēt nav atsevišķi minētas, Strasbūras tiesa savos nolēmumos vairākkārt uzsvērusi, ka no konvencijas 6. panta pirmā punkta izrietošais starptautiskais standarts ir taisnīga tiesas procesa jēdziena sastāvdaļa.5
Lai mazinātu krimināltiesisko attiecību netaisnīga noregulējuma iespējamību personai, pret kuru tiek veikts kriminālprocess, ir jādod pienācīgas un efektīvas garantijas, ka process noritēs objektīvā un taisnīgā procedūrā. Viena no šādām garantijām ir kriminālprocesuālo pamattiesību minimālā apjoma nodrošināšana, kurā ietilpst arī privilēģija sevi neapsūdzēt jeb tiesības klusēt.
No otras puses, kā pamatoti norādīts Direktīvas Nr. 2016/343 apsvērumu 25. punktā, tiesības neliecināt pret sevi ir viens no būtiskākajiem nevainīguma prezumpcijas aspektiem. Nevainīguma prezumpcija nozīmē, ka pierādīšanas pienākums gulstas uz apsūdzību un jebkuras šaubas par personas vainu tulkojamas par labu aizdomās turētajai vai apsūdzētajai personai (in dubio pro reo).6 Tieši valsts apsūdzībai ir jāpierāda personas vainīgums, turklāt neliedzot personai pilnvērtīgi izmantot aizstāvībai garantētās procesuālās tiesības.
| Tiesību klusēt saturu nosaka nevainīguma prezumpcijas būtība, kura ietver koncepciju, ka apsūdzētā vainas pierādīšana ir apsūdzības uzturētāja pienākums un visas šaubas jāvērtē par labu apsūdzētajam. |
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes
