Ja prasību apmierina, tad valsts parasti iebrūk atbildētāja pamattiesībās, visbiežāk īpašuma tiesībās, jo liek daļu savas mantas atdot prasītājam. Savukārt, ja prasību noraida, tad var likt prasītājam samierināties ar iebrukumu viņa pamattiesībās, turklāt rodas jautājums par tiesībām uz taisnīgu tiesu. Jebkurā gadījumā runa ir par pamattiesībām, turklāt vienām no visbūtiskākajām. Mēs jau zinām stingros priekšnoteikumus, kādi izvirzīti valstij, lai tās iejaukšanās pamattiesībās būtu attaisnota. Tam pēc būtības vienlīdz ir jāattiecas arī uz tiesu (valsts) spriedumiem par zaudējumu atlīdzību. Tāpēc šādiem spriedumiem ir jābūt pamatotiem ar likumu – tiesību normu, kas kalpo kā prasījuma pamats. Un nepietiek šo tiesību normu vienkārši piesaukt. Spriedumā ir skaidri un saprotami jāpaskaidro, kāpēc un kā katrs tiesību normas – prasījuma pamata – sastāvā ietilpstošais priekšnoteikums konkrētajos apstākļos piepildās vai nepiepildās.
