ŽURNĀLS Viedoklis

aut: tiesā nav vietas emocijām. Tiesā runā tikai fakti un likums (objektīvās tiesības).

Kur morāle un principi? Vai taisnīgumā nebūs nekā no emocijām? Vecais labais Zālamans gan tā nedomāja.

Labi argumentēts, lakonisks un saturīgs raksts! Par izvēlēto tēmu gan var diskutēt ilgi un dikti, piemēram, krimināltiesību aspektā, konkrētāk, seksuālās vardarbības noziegumu kvalificēšanas kontekstā. Divi izplatītākie seksuālās vardarbības noziegumi - pirmais ir nepietiekams acu kontakts (insufficient eye contact), kad vīrietis nepietiekoši ilgi skatās uz upuri, kas rada upurī mazvērtības kompleksu. Otrs vardarbības veids ir pārāk ilgs acu kontakts (excessive eye contact), kad upuris tiek aizskarts ar sevišķi agresīvu un ilgstošu acu kontaktu. Tātad objektīvā patiesība 50/50, ka skatījās/neskatījās, tas faktiski arī nav svarīgi, jo varmāka var būt arī akls, vienīgais, ko nepieciešams konstatēt, kādas izjūtas skatiens radīja upurim. Turpinām ar juridisko patiesību - kādus faktus un kritērijus tiesnesis var izmantot personas vainas noskaidrošanai? Labākajā gadījumā liecinieku liecības, ar atrunu, ka liecinieks ir sieviete, jo, ja vīrietis ir redzējis, ka varmāka (otrs vīrietis) skatās uz sievieti, tātad viņš arī ir redzējis sievieti, tātad skatījies uz sievieti un vainojams kriminālnozieguma izdarīšanā. Attiecībā uz sekām - nozieguma rezultātā nekādas taustāmas sekas nav atrodamas - nav zaudējumu, zilumu, acīmredzama sabiedriskās kārtības traucējuma. Nodoms arī nav būtisks - varbūt varmāka bija aizdomājies un skatījās, pārāk kautrīgs un ātri novērsa skatienu, varbūt slikta redze un sajauca upuri ar darba kolēģi u.t.t. Vienīgais būtiskais faktors nozieguma kvalifikācijā ir „Postpatiesība, kas tiek definēta kā tā "patiesība", kuru cilvēki ir gatavi pieņemt, balstoties uz savām emocijām un viedokļiem, nevis uz faktiem" (citāts iz raksta). Tādējādi kriminālatbildības pamatā ir tikai un vienīgi upura emocijas un izjūtas, un postpatiesība ir vienīgā procesā izmantojamā patiesība sprieduma taisīšanā. Pēdējās vēsmas gan ir atvējojušas jaunu viedokli, ka minētie noziegumi ir dekriminalizējami, aizvietojot kriminālatbildību ar patentmaksu vīriešiem, kad vīrietis par sadzīves audiovizuāliem (ģimene, darbs, publiskā dzīve) kontaktiem ar upuri maksā patentmaksu upurim, atkarībā no kontakta ilguma.

Man gan šķiet, ka problemātika slēpjas tajā, ka nav vienprātības par apzīmējumiem.

"Objektīva patiesība" ir juridisks apzīmējums. Tā kā tas ir juridisks apzīmējums, tad kā sinonīmu var lietot arī apzīmējumu "juridiskā patiesība".

Manuprāt, autors objektīvo patiesību mēģina pārlieku tuvināt absolūtai patiesībai. Ar to domāju: ja Jānis saka, ka parāds nav atdots + bet Pēteris saka, ka parāds ir atdots + Civillikuma 1838. un Civilprocesa likuma 104.pants = objektīvā patiesība = Pēteris naudu nav atdevis.

Tā nav un nevar būt absolūta patiesība (tādu nekad neaizsniegt), bet juridiska/objektīva gan.

Foršs raksts.

Interesants raksts, kas patiesībā ieskicē daudz dziļāku juridiski zinātnisko/ filosofisko problemātiku kā tikai “objektīvās” un “juridiskās” patiesības atšķirību - proti, "juridiskās” patiesības atklāšanas līdzekļu izvēli un to atbilstību mērķim (kam tomēr vajadzētu būt iespējami precīzākai “objektīvās” (lai gan varbūt šis termins nav īsti precīzs) patiesības atklāšanai). Tā kā juridiskās patiesības atklāšanā daudz ko nosaka dažādi juridiski priekšraksti, ieskaitot prezumpcijas (piemēram, ja nespēj sniegt pierādījumus, ka naudu atdevis, tātad nav to izdarījis; ja nespēj pierādīt mantas likumīgo izcelsmi, tātad tā ir nelikumīga utt), tad jābūt īpaši atbildīgiem to izveidē un piemērošanā. Abstrahējoties no rakstā skatītā gadījuma, kad likumā iekļautais pieņēmums, iespējams, tiešām ir pamatots un attaisnojams, jāsaka, ka dažādu prezumpciju izveide pēdējā laikā ļauj apšaubīt to izvērtējumu un “pieredzē balstīto” pamatojumu, priekšplānā izvirzot vien valsts iestāžu darba atvieglošanu - tas gan pamatā attiecināms uz publisko tiesību sfēru.
Bet par rakstu paldies - diskusiju rosinošs un personiski mudināja atkal atgriezties pie iemīļotās pierādīšanas tēmas :)

Šo rakstu vajadzētu publicēt ne tikai šeit, bet arī tautai tuvākos resursos. Vienkārša patiesība, kuru daaaaaudzi negrib saprast vai nesaprot.

Termina "postpatiesība" izvēle ir varen muļķīga - frāzes autors visdrīzāk izspļāvis pirmo "kvaziterminu", kas gadījies uz mēles. Taču arī piezīme "varbūtība, ka juridiskā patiesība šajā situācijā atbilst objektīvajai patiesībai, ir precīzi 50/50", izklausās kā precīzi pārcelta no atziņas, ka varbūtība šodien uz ielas satikt dinozauru ir 50/50 - respektīvi, vai nu satikšu vai nesatikšu...