ŽURNĀLS Viedoklis

17. Aprīlis 2018 /Nr.16 (1022)

Objektīvā patiesība, juridiskā patiesība vai postpatiesība
14 komentāri
Aigars Strupišs
Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesnesis 

Pēdējie pāris mēneši ir bijuši ļoti ražīgi juridisko konferenču un diskusiju jomā. Kvalitatīva konference vai diskusija ir tā, kurā paustie viedokļi nevis izplēnē gaisā tūlīt pēc konferences beigām, bet raisa turpmākas pārdomas un viedokļu apmaiņas, kas atklāj jaunus apvāršņus un liek meklēt jaunus ceļus virzībā uz šiem apvāršņiem. Jautājumu uzdošana un atbilžu meklēšana vienmēr ir devusi sabiedrības attīstībai nesalīdzināmi vairāk nekā viena "pareizā" viedokļa paušana un aizstāvēšana par katru cenu. Tie, kas šādā "pareizā viedokļa" sabiedrībā vēl salīdzinoši nesen ir dzīvojuši, zina, kā tas ir.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
65
komentāri (14)
14 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Lauris Buls
18. Aprīlis 2018 / 14:18
0
ATBILDĒT
Paldies, lielisks raksts, ar nepacietību gaidīšu nākamo un tad jau redzēs, kā un vai vispār emocijas/ētika/morāle drīkst spēlēt savu lomu tiesā.
un vēl > Lauris Buls
18. Aprīlis 2018 / 17:59
0
ATBILDĒT
Es te vēl padomāju par morālo kaitējumu un tā kompensācijas noteikšanu/nenoteikšanu.
hmm
17. Aprīlis 2018 / 13:18
19
ATBILDĒT
aut: tiesā nav vietas emocijām. Tiesā runā tikai fakti un likums (objektīvās tiesības).

Kur morāle un principi? Vai taisnīgumā nebūs nekā no emocijām? Vecais labais Zālamans gan tā nedomāja.
A.Strupišs > hmm
17. Aprīlis 2018 / 17:03
0
ATBILDĒT
Man ir grūti kaut ko teikt par Zālamanu, jo ne es esmu viņu saticis, ne man ir bijusi iespēja vērot viņa vadītos tiesas procesus. Vienu zinu pilnīgi droši: ja kāds tiesnesis šodien kādā mūsdienu Rietumu tiesību sistēmas valstī spriestu tiesu ar Zālamana juridisko metodi (piem., maternitātes strīda izšķiršanai piedāvātu pārcirst bērnu uz pusēm - sk. Pirmās Ķēniņu grāmatas 3:16-28), viņa karjerai būtu drīzas beigas. Turklāt pamatoti.

Ar jēdzienu "likums" es apzīmēju objektīvās tiesības, tātad, ietverot arī vispārējos tiesību principus. Starp citu, tas ir mana nākamā rakstiņa temats, konkrēti, - par tiesību principu bieži vien aplamo traktējumu mūsdienu Latvijas tiesību diskursā.

Par emocijām. Mana pieredze rāda, ka emocijās taisnīgumu atrast var reti. Tikai tad, kad emocijas ir rimušās, tikai tad ir iespējams meklēt racionālu risinājumu. To atzīst gan psihologi, gan ar psiholoģiju saistīto profesiju pārstāvji, piem., mediatori. Vai kāds vēlas, lai viņu tiesā tiesnesis, balstoties uz dusmām, prieku, bēdām, bailēm utt. (Pamatemociju skaits dažādu autoru darbos ir no 3 (Vatsons) līdz 8 (Plutniks))?
Ja jau par psiholoģiju > A.Strupišs
19. Aprīlis 2018 / 11:27
7
ATBILDĒT
Spriedumu emociju varā taisīt nevajadzētu, tāpat kā nevajadzētu apvainoties par repliku attiecībā uz postpatiesību. Jo, redz, psihologi saka, ka cilvēks apvainojas tikai par to, ko iekšēji sajūt kā patiesu esam, taču nav gatavs to ārēji vai ar prātu atzīt. Ja kāds ir pateicis pilnīgu muļķibu, tad taču arī apvainoties nav vērts, vien iemesls pasmieties.
A.Strupišs > Ja jau par psiholoģiju
19. Aprīlis 2018 / 11:47
0
ATBILDĒT
Runa nav par apvainošanos. Manis rakstītie vārdi "apvainojums tiesai" nenozīmē, ka es esmu apvainojies personiski. Es redzu, ka teiktais neatbilst realitātei, tāpēc, kā Jūs pareizi sakāt - nav jēgas apvainoties par to, kā nav. Iespējams, precīzāks būtu jēdziens "pārmetums tiesai".

Mērķis manam rakstam bija nevis atbildēt uz apvainojumu, bet skaidrot lietas, par kurām, kā izskatās, daudziem nav informācijas. Ja es tikai pasmietos un neatbildētu, tad tā arī paliktu: vieni izplatītu nepatiesus apgalvojumus, citi smietos un nereaģētu, un tā uz riņķi. Un nekas nemainīsies. Tāpēc dodu priekšroku skaidrojumiem, diskusijai. Ka jau rakstīju, raksta mērķis ir veicināt diskusiju, tas nav aizvainota subjekta kliedziens. :)
Seskis
17. Aprīlis 2018 / 13:10
3
ATBILDĒT
Labi argumentēts, lakonisks un saturīgs raksts! Par izvēlēto tēmu gan var diskutēt ilgi un dikti, piemēram, krimināltiesību aspektā, konkrētāk, seksuālās vardarbības noziegumu kvalificēšanas kontekstā. Divi izplatītākie seksuālās vardarbības noziegumi - pirmais ir nepietiekams acu kontakts (insufficient eye contact), kad vīrietis nepietiekoši ilgi skatās uz upuri, kas rada upurī mazvērtības kompleksu. Otrs vardarbības veids ir pārāk ilgs acu kontakts (excessive eye contact), kad upuris tiek aizskarts ar sevišķi agresīvu un ilgstošu acu kontaktu. Tātad objektīvā patiesība 50/50, ka skatījās/neskatījās, tas faktiski arī nav svarīgi, jo varmāka var būt arī akls, vienīgais, ko nepieciešams konstatēt, kādas izjūtas skatiens radīja upurim. Turpinām ar juridisko patiesību - kādus faktus un kritērijus tiesnesis var izmantot personas vainas noskaidrošanai? Labākajā gadījumā liecinieku liecības, ar atrunu, ka liecinieks ir sieviete, jo, ja vīrietis ir redzējis, ka varmāka (otrs vīrietis) skatās uz sievieti, tātad viņš arī ir redzējis sievieti, tātad skatījies uz sievieti un vainojams kriminālnozieguma izdarīšanā. Attiecībā uz sekām - nozieguma rezultātā nekādas taustāmas sekas nav atrodamas - nav zaudējumu, zilumu, acīmredzama sabiedriskās kārtības traucējuma. Nodoms arī nav būtisks - varbūt varmāka bija aizdomājies un skatījās, pārāk kautrīgs un ātri novērsa skatienu, varbūt slikta redze un sajauca upuri ar darba kolēģi u.t.t. Vienīgais būtiskais faktors nozieguma kvalifikācijā ir „Postpatiesība, kas tiek definēta kā tā "patiesība", kuru cilvēki ir gatavi pieņemt, balstoties uz savām emocijām un viedokļiem, nevis uz faktiem" (citāts iz raksta). Tādējādi kriminālatbildības pamatā ir tikai un vienīgi upura emocijas un izjūtas, un postpatiesība ir vienīgā procesā izmantojamā patiesība sprieduma taisīšanā. Pēdējās vēsmas gan ir atvējojušas jaunu viedokli, ka minētie noziegumi ir dekriminalizējami, aizvietojot kriminālatbildību ar patentmaksu vīriešiem, kad vīrietis par sadzīves audiovizuāliem (ģimene, darbs, publiskā dzīve) kontaktiem ar upuri maksā patentmaksu upurim, atkarībā no kontakta ilguma.
Aigars
17. Aprīlis 2018 / 12:58
3
ATBILDĒT
Man gan šķiet, ka problemātika slēpjas tajā, ka nav vienprātības par apzīmējumiem.

"Objektīva patiesība" ir juridisks apzīmējums. Tā kā tas ir juridisks apzīmējums, tad kā sinonīmu var lietot arī apzīmējumu "juridiskā patiesība".

Manuprāt, autors objektīvo patiesību mēģina pārlieku tuvināt absolūtai patiesībai. Ar to domāju: ja Jānis saka, ka parāds nav atdots + bet Pēteris saka, ka parāds ir atdots + Civillikuma 1838. un Civilprocesa likuma 104.pants = objektīvā patiesība = Pēteris naudu nav atdevis.

Tā nav un nevar būt absolūta patiesība (tādu nekad neaizsniegt), bet juridiska/objektīva gan.
A.Strupišs > Aigars
18. Aprīlis 2018 / 10:40
0
ATBILDĒT
Jā, ja mēs vienmēr lietotu jēdzienus to īstajās nozīmēs, tad daudzas problēmas atkristu. Jēdziens "objektīvā patiesība" ir vismaz tikpat vecs kā klasiskā filozofija, tāpēc tā lietošana likumā "Par tiesu varu" nav attaisnojama.

Jēdzienam "absolūtā patiesība" piemīt kaut kāds fatālistisks, es pat teiktu reliģiozs piesitiens, tāpēc personiski es labāk izvairītos no tā lietošanas. Manuprāt, jēdziens "objektīvā patiesība" ir (a) vispāratzīts un (b) ļoti precīzs, un tā vietā nebūtu jāievieš citi.
Dace
17. Aprīlis 2018 / 11:52
0
ATBILDĒT
Foršs raksts.
Kristīne Strada-Rozenberga
17. Aprīlis 2018 / 10:24
1
ATBILDĒT
Interesants raksts, kas patiesībā ieskicē daudz dziļāku juridiski zinātnisko/ filosofisko problemātiku kā tikai “objektīvās” un “juridiskās” patiesības atšķirību - proti, "juridiskās” patiesības atklāšanas līdzekļu izvēli un to atbilstību mērķim (kam tomēr vajadzētu būt iespējami precīzākai “objektīvās” (lai gan varbūt šis termins nav īsti precīzs) patiesības atklāšanai). Tā kā juridiskās patiesības atklāšanā daudz ko nosaka dažādi juridiski priekšraksti, ieskaitot prezumpcijas (piemēram, ja nespēj sniegt pierādījumus, ka naudu atdevis, tātad nav to izdarījis; ja nespēj pierādīt mantas likumīgo izcelsmi, tātad tā ir nelikumīga utt), tad jābūt īpaši atbildīgiem to izveidē un piemērošanā. Abstrahējoties no rakstā skatītā gadījuma, kad likumā iekļautais pieņēmums, iespējams, tiešām ir pamatots un attaisnojams, jāsaka, ka dažādu prezumpciju izveide pēdējā laikā ļauj apšaubīt to izvērtējumu un “pieredzē balstīto” pamatojumu, priekšplānā izvirzot vien valsts iestāžu darba atvieglošanu - tas gan pamatā attiecināms uz publisko tiesību sfēru.
Bet par rakstu paldies - diskusiju rosinošs un personiski mudināja atkal atgriezties pie iemīļotās pierādīšanas tēmas :)
blueberry
17. Aprīlis 2018 / 09:30
0
ATBILDĒT
Šo rakstu vajadzētu publicēt ne tikai šeit, bet arī tautai tuvākos resursos. Vienkārša patiesība, kuru daaaaaudzi negrib saprast vai nesaprot.
Max Headroom
17. Aprīlis 2018 / 00:14
12
ATBILDĒT
Termina "postpatiesība" izvēle ir varen muļķīga - frāzes autors visdrīzāk izspļāvis pirmo "kvaziterminu", kas gadījies uz mēles. Taču arī piezīme "varbūtība, ka juridiskā patiesība šajā situācijā atbilst objektīvajai patiesībai, ir precīzi 50/50", izklausās kā precīzi pārcelta no atziņas, ka varbūtība šodien uz ielas satikt dinozauru ir 50/50 - respektīvi, vai nu satikšu vai nesatikšu...
A.Strupišs > Max Headroom
17. Aprīlis 2018 / 09:01
0
ATBILDĒT
Dzīvi dinozauri neeksistē, vismaz par to nav pierādījumu. Tāpēc varbūtība sastapt dinozauru tuvojas nullei. Savukārt kāzusā ir pilnīgi skaidrs, ka viena puse melo un otra saka taisnību. Līdz ar to te iespēja "uzdurties" patiesībai ir 1:2, tātad 50/50. Jāņem vērā arī kāzusa robežas: nav nekādu citu pierādījumu.
visi numura raksti
Dina Gailīte, Āris Kakstāns
Intervija
Cilvēktiesību situācija Eiropā: tendences ir negatīvas
Marta beigās sešu gadu darbu Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra amatā beidza Nils Muižnieks. Komisāra institūcijas mērķi un darbības forma savā ziņā līdzinās nacionālo valstu ombudiem jeb tiesībsargiem, tikai ...
Henrijs Niedra
Skaidrojumi. Viedokļi
Cik daudzos likumos ir noteiktas pirmpirkuma tiesības uz nekustamo īpašumu
Lielākā daļa personu, kas nodarbojas ar nekustamo īpašumu darījumiem vai vismaz reizi ar tiem ir saskārušies, zina, ka Latvijā darījumi ar nekustamo īpašumu nevar noritēt ātri un raiti saistībā ar citu personu priekšrocībām uz ...
Sandis Bērtaitis
Juristu likteņi
Maksis Lazersons: svarīgāka par likumiem ir patiesā dzīve  
Ebreju izcelsmes jurists, politiķis un akadēmiķis Maksis Lazersons (krievu val. – Максим Яковлевич Лазерсон, angļu val. – Max Matthasia Laserson) bija spilgts Latvijas 20. gadsimta sākuma ...
Maksis Lazersons
Domu mantojums
Revolucija un tiesības
Jurista Vārds
Informācija
Advokatūra atskatās uz aizvadītā gada darbu
Šonedēļ, 20. aprīlī, norisināsies gadskārtējā Latvijas Zvērinātu advokātu kopsapulce. Tā kā jauns padomes sastāvs un tās priekšsēdētājs tika ievēlēts pagājušajā gadā, šoreiz kopsapulces darba kārtībā paredzēti ...
AUTORU KATALOGS