Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 184. panta pirmās daļas 4. punktam pieteikumu administratīvajā tiesā var iesniegt arī par publisko tiesību līgumu (turpmāk arī ‒ līgums). Vienlaikus minētajā normā uzskaitīti iespējamie ar līgumu saistītie prasījumu veidi.
Šā raksta mērķis ir ieskicēt atsevišķus procesuālos jautājumus, kas ir aktuāli gadījumos, kad saistībā ar publisko tiesību līgumu ir radies strīds un persona vēlas šo strīdu risināt tiesas ceļā. Īpaša uzmanība rakstā pievērsta ar līgumu strīdiem saistīto prasījumu veidiem, sniedzot vadlīnijas, kā noteikt, kurš no likumā paredzētajiem prasījumu veidiem ir piemērots.
Rakstā paustās atziņas attiecas uz vispārīgo administratīvā procesa regulējumu.
Pieteicējs lietā par publisko tiesību līgumu
Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma regulējumu publisko tiesību līguma strīda gadījumā pieteicējs tiesā var būt gan privātpersona, gan publisko tiesību juridiskā persona.1
Privātpersonai tiesības nodot tiesas izšķiršanai ar līgumu saistītu strīdu atzīstamas tad, ja attiecīgais līgums (vai iestādes atteikums slēgt līgumu) aizskar vai var aizskart šīs personas tiesības vai tiesiskās intereses (ja vien likumā nav tieši atrunāts, ka konkrētā gadījumā ar pieteikumu tiesā var vērsties arī persona, kuras subjektīvās tiesības netiek skartas, kā tas ir, piemēram, gadījumā, ja pieteikums tiek iesniegts vides aizsardzības interešu nodrošināšanai).
Visbiežāk ar līgumu saistīts strīds varētu rasties personām, kas ir attiecīgā līguma esošie vai potenciālie (līguma noslēgšanas prasījuma gadījumā) dalībnieki, proti, līdzēji. Tomēr nevar izslēgt, ka ar publisko tiesību līgumu varētu tikt skartas arī trešās personas jeb personas, kas nav līguma dalībniece, tiesības vai tiesiskās intereses, un šādos gadījumos arī šādai personai ir tiesības vērsties tiesā ar pieteikumu par līgumu.
Tiesu praksē reizēm novērojams, ka tiesa, atsaucoties uz Valsts pārvaldes iekārtas likuma 84. pantu, atzīst, ka pieteikumu saistībā ar administratīvo līgumu var iesniegt tikai konkrētā līguma dalībnieki. Tomēr šāda nostāja ir kļūdaina. Kā atzinusi Augstākā tiesa, minētajā normā noteiktais, ka administratīvais līgums neierobežo trešās personas tiesības, nav interpretējams tādējādi, ka vispār tiek izslēgta iespējamība, ka administratīvais līgums var radīt kādas citas personas (kas nav līguma dalībnieks) tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu. Šī tiesību norma saprotama vien tādējādi, ka ar administratīvo līgumu nav pieļaujams noteikt tiesiskas saistības personai, kura nav līguma dalībnieks.2
To, ka līgums skar trešās personas tiesības vai tiesiskās intereses, var konstatēt, piemēram, ja līgums aizstāj administratīvo aktu, kuru konkrētajai personai būtu bijušas tiesības pārsūdzēt. Proti, personai būtu atzīstamas tiesības sūdzēties par konkrētu līgumu, ja konstatējams, ka tad, ja līguma vietā tiesiskās attiecības būtu noregulētas ar administratīvo aktu, attiecīgajai personai būtu tiesības šo aktu pārsūdzēt (kā piemēru var minēt gadījumu, kad līgums ir noslēgts par būvatļaujas īstenošanu; šādā gadījumā tiesības pārsūdzēt līgumu būtu atzīstamas tām pašām personām, kurām būtu tiesības pārsūdzēt attiecīgu administratīvo aktu).
Publisko tiesību subjektam pamats vērsties tiesā ar pieteikumu par līgumu galvenokārt būs tad, ja ir radies strīds par līguma izpildi.
Ņemot vērā, ka kopš 2017. gada 1. marta Administratīvā procesa likuma 85. panta ceturtā daļa un 86. panta ceturtā daļa piešķir iestādei minētajos pantos paredzētajos gadījumos iespēju vienpusēji atcelt vai grozīt līgumu, gadījumi, kad iestādei varētu būt jāvēršas tiesā, lai panāktu līguma atcelšanu, atzīšanu par spēkā neesošu vai grozīšanu, visticamāk, vairs nevarētu būt. Turklāt, lai arī tiesības atcelt vai grozīt līgumu iestādei likumā tiešā tekstā paredzētas attiecībā uz administratīvajiem līgumiem, autoru ieskatā, arī citu publisko tiesību līgumu (piemēram, līdzdarbības līguma) gadījumā varētu būt attaisnojama minēto tiesību normu piemērošana.
Savukārt iestādes vēršanās tiesā ar pieteikumu par līguma atbilstību tiesību normām pēc būtības nebūtu pieļaujama, jo iestādei, slēdzot līgumu, pašai ir pienākums pārliecināties, ka noslēgtais līgums atbilst tiesību normām. Līdz ar to, ja iestāde gribētu vērsties tiesā ar pieteikumu par līguma atbilstību tiesību normām, tā faktiski strīdētos pati par savu rīcību. Kā izņēmums varētu būt gadījums, ja pēc tam, kad līgums jau zaudējis spēku (tātad iestādei vairs nav iespēju atbilstoši Administratīvā procesa likuma 86. pantam to pašai atcelt vai grozīt), atklājas, ka privātpersona līguma noslēgšanu panākusi, piemēram, ar kukuļošanu vai sniedzot nepatiesas ziņas. Tāpat izņēmums varētu būt arī gadījums, kad ar pieteikumu par līguma atbilstību tiesību normām tiesā vēršas cits publisko tiesību subjekts (nevis attiecīgā līguma dalībnieks), ja šis subjekts kā ar līgumu nesaistīta persona konkrētajā gadījumā atrodas ar privātpersonu salīdzināmā situācijā un ir aizskartas tā tiesības.
Apstrīdēšana
Administratīvā procesa likumā noteiktais administratīvā akta un faktiskās rīcības kontroles mehānisms vispirms paredz attiecīgā jautājuma pārskatīšanu valsts pārvaldes ietvaros, proti, augstākā iestādē.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes