ŽURNĀLS Numura tēma

Cilvēka veselība, kas ir viena no valsts aizsargātajām pamatvērtībām, un ar to saistītie veselības aprūpes kvalitātes jautājumi neapšaubāmi ir aktuāla tēma, kas skar ikvienu sabiedrības locekli. Ievērojot arvien pieaugošo iedzīvotāju informētību gan par veselības aprūpes jautājumiem Latvijā, gan arī pieredzi, saņemot veselības aprūpes pakalpojumus ārzemēs, ir tikai likumsakarīgi, ka pieaugušas arī pacientu prasības attiecībā uz veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti un vēlamajiem rezultātiem. Gadījumā, ja pacients nav apmierināts ar tam sniegtās veselības aprūpes kvalitāti, Pacientu tiesību likuma 18. pants paredz tiesību aizsardzības iespējas, tai skaitā vēršanos tiesā likumā noteiktajā kārtībā. Šā raksta mērķis ir informēt lasītājus par administratīvajās tiesās izskatāmajām lietām, kas saistītas ar medicīnas tiesību jautājumiem, primāri akcentējot lietas, kas saistītas ar sūdzībām par veselības aprūpes kvalitāti.

1. Lietas par Veselības inspekcijas veikto veselības aprūpes kvalitātes izvērtējumu

Pacientu tiesību likuma 5. panta pirmā daļa paredz katras personas tiesības Ārstniecības likumā noteiktajā kārtībā saņemt veselības stāvoklim atbilstošu ārstniecību. No panta otrās daļas savukārt izriet prasība pēc kvalitatīvas un kvalificētas ārstniecības neatkarīgi no pacienta slimības rakstura un smaguma.

Pacientu tiesību likuma 18. pants paredz pacienta tiesību aizsardzības iespējas gadījumā, ja pacients nav apmierināts ar ārstniecības kvalitāti. Proti, pacientam ir tiesības izteikt iebildumus par saņemto ārstēšanu. Kompetentā iestāde ārstniecības strīdu risināšanai ir Veselības inspekcija, kuras lēmumi un faktiskā rīcība ir pārsūdzami administratīvajā tiesā.

Administratīvā tiesa, saņemot tiesā pieteikumu, kurā pieteicējs ir paudis neapmierinātību ar Veselības inspekcijas lēmumu par veselības aprūpes kvalitātes izvērtējumu, ierosina lietu par iestādes faktisko rīcību, nesniedzot atbildi pēc būtības uz iesniegumu par veselības aprūpes kvalitāti. Lai labāk izprastu pieteikuma priekšmeta būtību šajā lietu kategorijā, jāielūkojas Ārstniecības likuma un Pacientu tiesību likuma normu vēsturiskajā attīstībā. Ārstniecības likuma 22. pants (redakcijā līdz 2010. gada 1. martam) paredzēja, ka pacientam ir tiesības saņemt sniegtās veselības aprūpes kvalitātes novērtējumu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Saskaņā ar Augstākās tiesas judikatūru tika uzskatīts, ka Veselības inspekcijas atzinums nevienam nav saistošs. Tas uzskatāms tikai par speciālistu viedokli, bet viedoklis nevienai personai tieši ne tiesiskās, ne faktiskās sekas nerada, tātad tas nav ne administratīvais akts, ne faktiskā rīcība. Tāpēc atzinumu parasti tiesā pārsūdzēt nevar. Tomēr atbilstoši Augstākās tiesas judikatūrai¹ Veselības inspekcijas atzinums tika izskatīts administratīvajā tiesā kā faktiskā rīcība, ņemot vērā Ārstniecības likuma 22. pantu, saskaņā ar kuru pacientam bija tiesības saņemt sniegtās veselības aprūpes kvalitātes novērtējumu. Ņemot vērā, ka no likuma izrietēja personas tiesības šādu novērtējumu prasīt, Augstākā tiesa uzskatīja, ka personai bija tiesības vērsties administratīvajā tiesā, lai tā pārbaudītu, vai Veselības inspekcijas atzinums sniegts, ievērojot procesuālos noteikumus un vispārējos principus. Citiem vārdiem, atzinuma pārbaude tiesai bija pakļauta tikai tāpēc, ka likums bija piešķīris pacientam tiesības šādu novērtējumu prasīt.

Ar 2009. gada 10. decembra likumu (stājās spēkā 2010. gada 1. martā) no Ārstniecības likuma 22. pants tika izslēgts, tādējādi šobrīd personai vairs nav tiesību saņemt atzinumu. Līdz ar to Veselības inspekcijas atzinums vairs nav pārbaudāms tiesā administratīvā procesa kārtībā kā faktiskā rīcība. Šobrīd atzinums saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 243. pantu ir uzskatāms vienīgi par pierādījumu lietās par ārstniecības personas saukšanu pie administratīvās atbildības.