Lietā Nr. SKA – 237 /
2018. gada 22. jūnijā
1. Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnai kā Latvijas valsts iekārtas vispārējam tiesību principam ir augstākais juridiskais spēks. Šī doktrīna ir saistoša ikvienai Latvijas valsts institūcijai, un tām ir pienākums ievērot Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu, īstenojot jebkuru tām uzticēto funkciju. Tā ir jāņem vērā, arī iestādēm un tiesām vērtējot Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta ārzemēs izdoto lēmumu un veikto darbību tiesisko nozīmi. Okupācijas periodā Latvijas diplomātiskais un konsulārais dienests ārzemēs rīkojās Latvijas valsts vārdā, lai nodrošinātu Latvijas valsts pastāvēšanu. Tā izdotajiem lēmumiem un veiktajām darbībām bija un ir tiesiska nozīme. Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta ārzemēs īstenotā Latvijas ārzemju pasu izsniegšana un pagarināšana bija svarīga gan Latvijas valsts nepārtrauktības idejas uzturēšanā okupācijas periodā, tostarp saglabājot Latvijas pilsoņu kopumu, gan arī bija praktiski nozīmīga Latvijas pilsoņiem. Pieņemot 1919. gada 23. augusta Pavalstniecības likumu, likumdevējs nebija apsvēris un viņam nebija jāapsver tādi ārkārtas apstākļi, kurus radītu eventuāla ilgstoša okupācija. Līdz ar to Latvijas diplomātiskajam un konsulārajam dienestam ārvalstīs savā darbībā bija jāvadās no Pavalstniecības likuma mērķa un Latvijas valsts interesēm, jo okupācijas apstākļu specifikas dēļ radās normatīvajos aktos nenoregulētas situācijas. 2. Pilsonības likuma 2. pants noteic piederību pie Latvijas pilsonības, definējot tās personas, kuras ir atzīstamas par Latvijas pilsoņiem. Pilsonības likuma 2. panta pirmās daļas 1. punkts attiecas uz plašāku radinieku loku, savukārt Pilsonības likuma 2. panta pirmās daļas 2. punkts – uz šaurāku radinieku loku. No Pilsonības likuma izstrādes materiāliem izriet, ka likumdevēja griba bija veidot iekļaujošu regulējumu, kas nodrošinātu Latvijas pilsonību visām personām, kurām šādas tiesības bija, balstoties uz Pavalstniecības likumu, Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu un Latvijas valsts interesēm. Pilsonības likuma mērķis ir tā regulējumu attiecināt un tiesības uz Latvijas pilsonību nodrošināt visām tām personām, kurām, pamatojoties uz ius sanguinis principu, izveidojās tiesiska saikne ar Latvijas valsti okupācijas periodā. Tādējādi, lai Pilsonības likuma piemērošana atbilstu likuma mērķim, Pilsonības likuma normas ir jāinterpretē tā, lai ikvienam Latvijas pilsonim, kas neatkarīgi no dzimšanas laika ieguva pilsonību piedzimstot, būtu tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoni neierobežotā laikā. Lai nodrošinātu Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnas ievērošanu un Pilsonības likuma mērķa sasniegšanu, Pilsonības likuma 2. panta pirmās daļas 2. punkts ir jāinterpretē tā, ka tas piešķir tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoni arī personai, kura ir dzimusi Latvijas okupācijas periodā un kuras dzimšanas brīdī viens no tās vecākiem bija Latvijas pilsonis.
Augstākā tiesa Administratīvo lietu departamenta kopsēdē šādā sastāvā: tiesnese Anita Kovaļevska, tiesnese Dzintra Amerika, tiesnesis Andris Guļāns, tiesnese Vēsma Kakste, tiesnese Veronika Krūmiņa, tiesnese Līvija Slica, tiesnese Ieva Višķere, tiesnese Rudīte Vīduša, rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz [pers. A] pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu par pienākuma uzlikšanu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei atzīt pieteicēju par Latvijas pilsoni, sakarā ar pieteicēja kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2016. gada 4. oktobra spriedumu.
Aprakstošā daļa
[1] 2013. gada 30. oktobrī pieteicējs lūdza piešķirt viņam Latvijas pilsonību, jo viņš esot Latvijas pilsoņa pēcnācējs.
[2] Ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (turpmāk – pārvalde) lēmumu atteikts atzīt pieteicēju par Latvijas pilsoni, jo pieteicēja tēvs [pers. A] 1939. gada 22. novembrī tika atlaists no Latvijas pavalstniecības. Līdz ar to pieteicējs nav personas, kura 1940. gada 17. jūnijā bija Latvijas pilsonis, pēcnācējs. Tādējādi pieteicējs nav atzīstams par Latvijas pilsoni saskaņā ar Pilsonības likuma 2. pantu, 8.1 pantu, kā arī Ministru kabineta 2013. gada 24. septembra noteikumu Nr. 947 "Kārtība, kādā personu reģistrē par Latvijas pilsoni" 8. punktu.
[3] Pieteicējs vērsās administratīvajā tiesā ar pieteikumu, jo pārvalde neesot pareizi novērtējusi faktiskos apstākļus, kā arī nav konkretizējusi pilsonības nepārtrauktības principu un ievērojusi samērīguma un tiesiskās paļāvības principu.
[4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2015. gada 14. jūlija spriedumu pieteikums tika noraidīts. Spriedums pamatots ar turpmāk minētajiem apsvērumiem.
[4.1] Pilsonības likuma 2. panta pirmajā daļā likumdevējs ir uzskaitījis tās personas, kuras ir atzīstamas par Latvijas pilsoņiem. Lai sasniegtu Pilsonības likumā izvirzīto mērķi, likumdevējs ir devis iespēju arī Latvijas trimdiniekiem un viņu pēcnācējiem reģistrēties par Latvijas pilsoņiem. Līdz ar to tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoņiem ir personām, kuras atbilst Pilsonības likumā definētajiem priekšnoteikumiem piederībai pie Latvijas pilsonības.
[4.2] Analizējot Satversmes tiesas 2010. gada 13. maija spriedumu lietā Nr. 2009-94-01, secināms, ka no Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnas izrietošais pilsonības nepārtrauktības princips paredz vispārēju nostādni, ka visi tie Latvijas pilsoņi, kuru pilsoņa tiesību īstenošanu pārtrauca Latvijas okupācija, arī okupācijas laikā de iure būtu uzskatāmi par Latvijas pilsoņiem. Tomēr šiem apsvērumiem nav nozīmes, jo pieteicēja tēvs Latvijas pilsonību vecāku izvēles rezultātā bija zaudējis jau pirms Latvijas okupācijas. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņš tika atzīts par Latvijas pilsoni pilsonības atjaunošanas rezultātā. Reģistrēšanos pilsonībā un pilsonības atjaunošanu jau kopš Pilsonības likuma pieņemšanas regulē atšķirīgas tiesību normas. Pilsonības likuma 25. panta kārtībā ir iespējams atjaunot Latvijas pilsonību tad, ja tā ir bijusi, bet pēc tam ir zaudēta. Pieteicēja tēvam pilsonība tika atjaunota sakarā ar to, ka viņš Latvijas pilsonību bija zaudējis vecāku izvēles dēļ. Šajā gadījumā Pilsonības likuma 25. panta pirmā daļa neparedz pilsonības atjaunošanu ar atpakaļejošu spēku.
Līdz ar to konstatējams, ka pieteicēja tēvs pieteicēja dzimšanas brīdī nebija Latvijas pilsonis.
[4.3] Latvija, izpildot savu pienākumu, iespēju robežās atjaunoja pilsoņu tiesības personām, kurām tās de facto pārtrauca prettiesiskā okupācija. Proti, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas par piederīgām Latvijas pilsoņu kopumam tika atzītas tās personas, kuras bija Latvijas pilsoņi 1940.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes