ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

9. Oktobris 2018 /Nr.41 (1047)

Pašvaldību izdevumi starp labu pārvaldību un mediju darbu
Mg. iur.
Jānis Priekulis
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorants 

Valstij ir pienākums informēt sabiedrību par savu darbību. Šis pienākums attiecas uz ikvienu valsts varas institūciju – konstitucionālu institūciju (Saeimu, Ministru kabinetu, tiesām, Valsts prezidentu, Valsts kontroli un Satversmes tiesu), valsts pārvaldes institūciju, kā arī citām valsts varas institūcijām, un demokrātiskā valstī tam ir jābūt pašsaprotamam.

Demokrātijā valsti izveido sabiedrība, lai pārvaldītu pati sevi. Sabiedrība izvēlas sev atbilstošu valsts pārvaldes modeli, izveido institūcijas un izvēlas noteiktus pārstāvjus, kuri tās vārdā īstenos valsts varu – vispirms vēlēšanās (tiešā demokrātiskā leģitimācija) un pēc tam ar tieši demokrātiski leģitimētu pārstāvju starpniecību, izvēloties citus valsts varas pārstāvjus (netiešā demokrātiskā leģitimācija), nodrošinot, ka valsts varu īsteno tikai demokrātiski leģitimēti pārstāvji. Tādēļ sabiedrībai ir jābūt informētai, kā valsts tiek pārvaldīta, lai pienācīgi uzraudzītu sevis izvēlētos valsts varas pārstāvjus (sabiedrības kontrole) un pārdomātu un izlemtu ar sevis pārvaldīšanu (valsti) saistītus lēmumus. Ja sabiedrība nevar piekļūt informācijai, kā tiek pārvaldīta valsts, ko tā pati izveidojusi, ilgtermiņā tas var apdraudēt demokrātiju. Kā reiz teicis franču filozofs Žans Fransuā Liotārs (Jean-François Lyotard): "Spēlēs ar nepilnu informāciju priekšrocības ir tam, kuram ir zināma papildu informācija vai pastāv iespējas to iegūt."

Demokrātijā sabiedrībai ir tiesības uz informāciju par to, kā valsts tiek pārvaldīta, tomēr demokrātija nepieprasa, lai visa ar valsts varas īstenošanu saistītā informācija būtu publiskota (pieejama institūcijas tīmekļvietnē, sniegta vietējā laikrakstā utt.) – liela nozīme ir arī aktīvam sabiedrības loceklim, kurš pats meklē un pieprasa informāciju, un valsts viņam šo informāciju izsniedz, ja demokrātiskā valstī tas ir pieļaujams. Vienlaikus demokrātijā noteiktai informācijas daļai par valsts pārvaldīšanu ir jābūt publiskotai, un līdzās kritiski domājošiem sabiedrības locekļiem būtiska loma šādas informācijas nodrošināšanā ir valstij un medijiem (turpmāk arī – masu informācijas līdzekļi1), kā arī valsts un mediju savstarpējai sadarbībai un uzraudzībai.

Informējot par savu darbību, valsts nevar pārvēr­sties par medijiem. Ir jāatrod saprātīgs līdzsvars starp labu valsts pārvaldīšanu un masu informācijas līdzekļu (mediju) darbu, un tas attiecas arī uz pašvaldībām. Pašvaldību informatīvie izdevumi nav medijs – tas ir vietējo iedzīvotāju informēšanas avots, nevis brīva vieta žurnālistikai, izklaidei, reklāmai un mediju konkurencei. Šādi izdevumi pēc satura nevar līdzināties presei, kas automātiski rada vairākus jautājumus: kādi ir pašvaldību informatīvo izdevumu mērķi un funkcijas jeb kas attaisno šādu informatīvo izdevumu izdošanu; ko pašvaldības var publicēt šādos izdevumos; pēc kādiem principiem pašvaldībām vadīties, veidojot šādu izdevumu saturu, lai, no vienas puses, informētu sabiedrību par savu darbību un, no otras puses, nepublicētu medijiem raksturīgu informāciju.

Šajā rakstā vārds "valsts", ja citādi rakstā netiek norādīts, tiek lietots tā plašākajā nozīmē, aptverot visas valsts institūcijas, kas izveidotas valsts varas īstenošanai, arī pašvaldības.

 

1. Sabiedrības tiesības zināt par valsts darbību

Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību. Vārda brīvība aptver ļoti plašu jomu un ietver divus aspektus – privāto un publisko aspektu. Vārda brīvības publiskais aspekts attiecas uz ikviena tiesībām brīvi meklēt, saņemt, izplatīt un paturēt informāciju, kā arī paust savus uzskatus jebkurā personas izvēlētajā veidā, piemēram, mutvārdos, rakstveidā, izmantojot mākslinieciskās izpausmes formas vai masu informācijas līdzekļus (medijus).2

Mūsdienās par nozīmīgāko vārda brīvības instrumentu ir kļuvis internets, tostarp sociālie tīkli (Twitter, Facebook, Instagram u.c.), kurus izmanto arī valsts, lai informētu sabiedrību par savu darbību. Minēto apliecina arī nesenā Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse, atbilstoši kurai interneta izmantošanas aizliegumi tiek vērtēti vārda brīvības kontekstā.

VĒL PAR ŠO TĒMU
— likumi.lv —
Par pašvaldībām  
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
visi numura raksti
Dina Gailīte
Juridiskā literatūra
Turpina dokumentālo sēriju par valdības darbu Latvijas valsts pirmajos gados
Valsts kancelejas pirms pieciem gadiem aizsāktajā Latvijas valdības vēstures sērijā iznākusi otrā grāmata – "1920.–1925. gads Latvijas Republikas Ministru kabineta sēžu protokolos, notikumos, atmiņās" (1. sējums). Tajā ne vien ...
Lauris Ķesteris
Skaidrojumi. Viedokļi
Nodomu protokols un priekšlīgums – dokumenti pirms galvenā līguma noslēgšanas
Šajā rakstā tiek aplūkots nodomu protokola un priekšlīguma jēdziens un saturs, pirmslīgumisko attiecību un priekšlīguma tiesiskais regulējums Civillikumā, konstatēti tā trūkumi, kā arī izvirzīti ieteikumi tiesiskā regulējuma ...
Āris Kakstāns
Informācija
Lekcijas par Sankciju likuma ieviešanu Latvijā
2018. gada 21. jūnijā Saeimā steidzamības kārtībā pieņemti "Grozījumi Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likumā", kas no 2019. gada 1. maija varētu radīt nopietnas sekas arī fiziskajām un juridiskajām ...
Juridiskā darba tirgus
Darba devējs:
Konkurences padome
Dainis Slišāns, Anna Skrjabina, Tiesu administrācija
Tiesību politika
Mākslīgais intelekts un digitalizācija tiesu sistēmā
Šī gada 27. septembrī Rīgā norisinājās Tiesu administrācijas un Eiropas Padomes Tiesu darba efektivitātes komitejas (CEPEJ) rīkotā diskusija "Mākslīgais intelekts tiesu iestāžu darbā". Pasākuma norisi atbalstīja projekts ...
AUTORU KATALOGS