ŽURNĀLS Juristu likteņi

Literāts

Topošais jurists un diplomāts, Latvijas Senāta senators, vienīgais Senāta Spriedumu biroja vadītājs Kārlis Ducmanis (dokumentos Duzmans) ir dzimis 1881. gada 10. no­vembrī Cēsu apriņķa Brantu (toreiz Rozes) pagasta "Kainaižos" lauksaimnieka ģimenē. Interesanti, ka K. Ducmaņa tēvs Jēkabs Ducmanis ilgus gadus bija sava pagasta tiesas priekšsēdētājs, savukārt māte Marija Ducmane (dzimusi Bērziņa) bija Pils-Raunas Rudzīšu mājas saimnieka meita, tautiskās atmodas darbinieka, rakstnieka, grāmatu izdevēja un tirgotāja Pētera Bērziņa māsa.¹ Vēlākos gados tieši ar P. Bērziņa atbalstu K. Ducmanis sāka publicēt savus pirmos darbus.

K. Ducmaņa tēvs "ar tīri latviskām tradīcijām (..) mīl zemkopību un lepns uz savu gruntnieka godu. Jēkabs Ducmanis ir jautras, asprātīgas dabas vīrs. Viņš savā mūžā daudzas dienas ir pavadījis krogā, lai gan nekad nav bijis piedzēries. Viņš mīl jautrību tās skaistuma dēļ. Šīs savas īpašības tas bagātīgā mērā piešķīris arī dēlam Kārlim", savukārt Kārļa māte Marija ir bijusi pretpols tēvam, jo "cēlusies no dzimtas ar stiprām intelektuālām dziņām. Tāpēc arī tā pati ir bijusi liela grāmatniece, kuras dēļ Kainaižos vienmēr bijušas grāmatas un avīzes. (..) Mātes ilgā prakse lasīšanā ir novedusi pie tā, ka māte runā pilnīgi literāriski, viņas vēstules vietām ir ar literārisku talentu sarakstītas. Pa starpām viņa no galvas citē dzejoļus, kas illustrē domas un jūtas. Dažreiz prozas valoda vēstulēs ieslīd gleznainā stilā. Humora viņa pati neproducē nemaz, bet nereti gan asu sarkasmu, vai arī pat dusmīgu ironiju, kas ir gluži kas cits nekā tēva saulainais optimista humors. Māte ir pesimistiski noskaņots un ļoti kritisks raksturs. Viņas loģika ir kā no tērauda un analizē nepielūdzama allaž tur, kur kas tiek kritizēts".²

K. Ducmanis 1892. gadā sācis mācības Raunas Jāņa skolā, bet 1894. gadā – Millera privātajā reālskolā Cēsīs, 1897. gadā – Jelgavas reālskolā (absolvēja 1901. gadā), jo "augšējo klašu Cēsīs nebija. Jelgavā bija lēta dzīve un ļoti brī­va skola, tāpēc daudzi cēsnieki skolu pabeiguši Jelgavā".³

Jau 1898. gadā sācis publicēties presē ar pseidonīmu Atskabarga.⁴ Jauno literātu iedrošinājis dzejnieks, politiķis un grāmatizdevējs Edvards Treimanis-Zvārgulis un rakstnieks Rūdolfs Blaumanis: "1902. gadā no Jelgavas Atskabarga aizsūta Blaumanim uz "Pēterburgas Avīžu" "Purva malu" humoristisku dzejoli, ķīmiskos pantos par ķīmiskām gaudām, kam mēchaniķis atņēmis līgavu. Jaunajam autoram Blaumanis nosūtīja karti ar lielisku uzslavu un aicinājumu rakstīt vēl, kā arī aizrādījumus, kādi ārzemju humoristiski darbi jāizlasa."⁵ Šajā laikā uz K. Ducmani lielu ietekmi atstājuši M. Tvena, Dž.K. Džeroma, V. Tekerija, A. Čehova un J. Čirikova darbi.

Savās atmiņās par K. Ducmaņa darbu avīžniecībā dalās viens no Satversmes tēviem, sociāldemokrāts un bijušais ārlietu ministrs Fēlikss Cielēns: "Jau pašā sākumā "Pēterburgas Avīzes", kā jau laikraksts bez iepriekšējas cenzūras, uzņēma noteiktu demokrātisku toni, rakstot jo sevišķi asi pret vācu muižniekiem un arī pret mācītājiem, kurus it īpaši izsmēja satīriskajā "Purva malā". Šī nodaļa kļuva jo kvēla 1904. gadā, kad redakcijā iestājās students Kārlis Ducmanis, vēlākais ievērojamais Latvijas diplomāts, kas ražīgi ar pseidonīmu Atskabarga producējās satīriskajā nodaļā. Laikraksts iekaroja ļoti plašas lasītāju aprindas un 1905. gada pirmajā pusē izgāja jau ap 30 000 eksemplāros, it sevišķi uz laukiem, kur tā izplatīšanos ļoti sekmēja tautskolotāji. 1905. gadā "Pēterburgas Avīžu" revolucionāro nozīmi sevišķi izcēla tur iespiestie Raiņa dzejoļi, kas septembrī iznāca atsevišķā krājumā "Vētras sēja". Tiešām, šis demokrātiskais laikraksts sēja īstu revolucionāro ideju vētru."⁶

No 1902. līdz 1907. gadam K. Ducmanis studējis Pēterburgas Tehnoloģiskajā institūtā (mehānikas nodaļā), taču "kursu nepabeidzis, jo nevarēja iedzīvoties inženieru zinātnēs, nolika latīņu valodas eksāmenu par ģimnāzijas kursu"⁷ un 1907. gadā iestājās Pēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē, kuru absolvēja 1913. gadā: "Prāts nesās uz humanitārām zinībām, īpaši uz jurisprudenci, un tāpēc šī straujā zinātniskās karjeras maiņa. 1913. g. rudenī apprecējās ar filoloģijas studenti Almu Vītol jaunkundzi, pārnāca uz Latviju un uzsāka Rīgā advokāta praksi un reizē kā atbildīgais redaktors sāka vadīt Rīgas Latviešu Lauksaimnieku Centrālbiedrības politisko orgānu "Līdums"."⁸

Pats K. Ducmanis par šo laiku atceras: "Es nekad neesmu juties kreisais. Līdz 1904. g. es nekā nezināju, kas ir sociālisms un vispār sociālas problēmas. Ar to iepazinos technoloģiskā institūtā ēdnīcā, kas bija gluži brīva lasītava illegālai literatūrai. Jelgava bij tikai revolūcionāri-romantiskas neskaidras emocijas un dažas politiskas nelegālas hektografētas klades ar protestiem pret patvaldību un izglītības resoru. Sociālistiskas proklamācijas neatceros Jelgavā redzējis. Kad iepazinos ar sociālismu, manī kaut kas instinktīvi sacēlās pret to, un es nekad nevienu stundu neesmu bijis sociālists. Jau 1904. gada vasarā izteicos kādam sociālistam, ka viņi, nīzdami šķiras, gremdē visu revolūcijas skaistumu. Kopš 1904. gada man imponēja vienīgi visas tautas vārdā vesta revolūcija, un es nepanesu, ka sociālisti sunī krievu inteliģenci. Šo tendenci, kā nu mācēju, centos izvest "Pēt. Avīzēs" 1905. gadā. Sociālismu noraidīju vairāk ar instinktu nekā ar prātu, lai gan tad 1904.–6. g. nebūt par sociālistu bija gandrīz noziegums. Tāpat 1917. gadā mani, buržuju no mātes miesām, nevarēja piegriezt sociālismam pat speciāli sūtītas personas."⁹

Līdz 1913. gadam K. Ducmanis veda "sīvu idejisku cīņu pret toreiz moderno un idejiski visvareno vēsturisko materiālismu, marksismu un sociālismu.