Konstitucionālo tiesu loma līdzsvara noturēšanā konstitucionālo un starptautisko tiesību kā globālās tiesiskās kārtības divu pamata komponenšu vidū arvien pieaug. Autores pieeja balstās prezumpcijā, ka līdz ar starptautiskās sabiedrības konsolidēšanos nostiprinās universālās jeb globālās tiesības, kas ir horizontālas, izteikti plurālas un decentralizētas pēc savas dabas. Autore norāda uz to, ka XX gs. vidū nedaudz "uzlabotā" suverenitātes koncepcija1 ir nepietiekama vai nepilnīga, lai atbildētu uz XXI gs. izaicinājumiem mums zināmo un pieejamo juridisko koncepciju un metožu ietvaros. Nobeigumā viņa piedāvā zināmus teorētiskās atbildes elementus.
Suverenitātes paradokss
Mūsdienu pasauli vēl arvien raksturo valsts kā galvenā sabiedrības organizēšanās forma. Valsts suverenitāte attiecībās ar citām valstīm un suverēns kā varas avots konstitucionālā līmenī vēl arvien ir dominējošās paradigmas mūsu pasaules skatījumā. Šie koncepti ir vēsturiski radušies un, jāsaka, ir rezultāts zināmai sakritībai, jo, piemēram, nacionālo un starptautisko tiesību nošķirtība vēsturiski tādā formā, kā mēs to pazīstam, varēja arī neizveidoties.2
Savukārt zinātnes un tehnoloģiju attīstība radījusi situācijā, kurā attālums starp kontinentiem ir kļuvis relatīvs un valstu robežas transparentas. Tas rada jaunus izaicinājumus un uzdod jaunus jautājumus saistībā ar sabiedrības organizēšanās modeļiem un tos skaidrojošām filozofijām un tiesību koncepcijām, jo mērķi paliek tie paši, proti, efektīvāk nodrošinātu mieru, drošību, labklājību, cilvēkam cieņpilnu dzīvi.
Starptautisko tiesību, starptautisko organizāciju un jo īpaši Eiropas Savienības (turpmāk – ES) projekta konsekventa attīstība un nozīmes pieaugums apstiprina to, ko vēsture vairākkārt ir pierādījusi, ka vienpusēji un sadrumstaloti risinājumi nekad nav bijuši adekvāti, lai tiktu galā ar iekšējiem un ārējiem izaicinājumiem. Vienlaicīgi nedz praksē, nedz tiesību zinātnē neesam atteikušies no tādas suverenitātes izpratnes, kura nosaka, ka "suverēnā valstī noteiktā konstitucionālā kārtība ir augstākā juridiskā vara, pār kuru nevar būt citas augstākas juridiskās varas, kas būtu šīs konstitucionālās kārtības spēkā esības avots. Suverenitāte kā augstākā vara ir negatīva juridiska koncepcija, proti, starptautiskās tiesības kā autonoma tiesību sistēma, kura atpazīst valstis un uzliek tām pienākumus, ir jānoliedz atbilstoši šādai suverenitātes izpratnei".3 Proti, suverenitāte ir (a) absolūta vara pār konkrēto sabiedrību, (b) absolūta ārējā neatkarība un (c) pilnīga tiesībspēja starptautiskajās attiecībās.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes